Visi sāka smieties un spurgt, spiezdami mutei priekšā plaukstas, un Rankstrails atguva elpu. Dusmas noplaka. Un ar katru nākamo brīdi tās šķita bezjēdzīgākas un neldzīgākas. Viņš nodomāja, ka nevar taču nogalināt visus stulbeņus, ko satiks savā ceļā, — vajadzēs iemācīties darīt tā, kā tikko bija darījusi Liesma: panākt, lai tie paši sajūtas kā pēdīgie muļķi, un tad arī mamma nebēdāsies, jo viņa taču bēdājās ik reizi, kad viņš kādu piekāva. Viņš pats sev nosolījās vairs nekauties, nemaz neuzsākt kautiņus — šajā naktī viņš bija sapratis (un no šī atklājuma viegli sareiba galva un sametās nelaba dūša), ka spētu nogalināt.
No māsas Rankstrails iemācījās ne tikai to, kā izaicinājumam atbildēt ar vārdiem, nevis dūrēm; Liesma viņam iemācīja arī censties nodarīt pēc iespējas mazāku kaitējumu dzīvniekiem. Tika nolemts neaiztikt ligzdas, kad tajās ir mazuļi, un nenogalināt mātītes, bet gadījumos, kad medījuma dzimums nav skaidrs, labāk no tā atteikties. Rankstrails bija spiests atzīt, ka Liesmas ierosinātie likumi ir saprātīgi: ja nebūs olu un jaunu perējumu, pavisam drīz arī gārņu un dzēšu būs mazāk, un tas kaitēs tikai pašiem medniekiem.
Tāpat kā bija visai smagi apzināties jebko, kas darīja viņu atšķirīgu no pārējiem, Rankstrailam nebija viegli atzīt arī to, ka visi citi, ieskaitot Liesmu, medījumu pamana kādu mirkli vēlāk. Patiesībā būtu pareizāk teikt, ka viņš pats medījumu pamanīja kādu mirkli agrāk par citiem. Spēja jau iepriekš zināt vēl nenotikušo, kā toreiz, kad viņš bija uzminējis dāvinātā medus podiņa saturu, vairs nekad un nekādos apstākļos neizpaudās — bija tikai viens izņēmums: tie brīži un stundas, kad viņam rokā bija ierocis. īsu mirkli pirms viņa acis ieraudzīja radību, kam bija lemts kļūt par medījumu, viņš jau zināja, kur un kāda tā būs.
Nebeidzami garajās ziemās, no kurām neviena tomēr nekļuva par pēdējo, pateicoties Rankstraila slepus piegādātajiem žagariem, Trakais Rakstvedis šķaudīdams un šņaukādamies skaidroja, ka Daligarā tāpat
kā Varilā ķēniņa tronis daļēji tiek mantots un daļēji tiek iegūts vēlēšanu ceļā. Ķēniņu ievēlēja, un šādās vēlēšanās par kandidātiem un balsotājiem varēja būt vienīgi vīri, kas nāca no ievērojamām aristokrātu ģimenēm. Bieži, taču ne vienmēr un ne obligāti par ķēniņu kļuva iepriekšējā ķēniņa dēls. Ja valdniekam bija vīriešu dzimuma pēcnācējs, tas tika uzskatīts par galveno pretendentu uz troni, ja vien ar savu rīcību vai raksturu neradīja iemeslu šaubām vai arī ja nebija vēl kāds cits kandidāts, kurš izcēlies ar īpašiem nopelniem. Izņēmums no šī likuma bija Ardvins — ģenerālis, kuru par ķēniņu vienbalsīgi ievēlēja tad, kad viņš bija patriecis orkus un izglābis to, kas vēl bija atlicis no Daligaras pēc tam, kad valdošais ķēniņš pilsētu bija pametis likteņa varā un pats aizbēdzis uz Aljilu, nepieejamo un neieņemamo pilsētu, kura kā vanags slēpās augstu Ziemeļu kalnos. Ardvins nepiederēja pie pilsētas aristokrātijas un negribēja arī, lai tai piederīgi būtu viņa pēcnācēji, tāpēc tie, slēpdami savu izcelsmi, iejuka tautā.
Taču pēc Ardvina viss pamazām ieslīga arvien dziļākās neizlēmības un nespējības dūņās, un nu, izvēloties valdnieku, vairs nemeklēja tādu, kurš būtu ķēniņa goda cienīgs, bet gan izraudzījās to, kurš būtu mazāk neldzīgs, ne tik uzkrītoši dumjš un salīdzinoši ne tik dramatiski trulprātīgs, — un par to tad arī tika balsots. Viduvējība kļuva par priekšrocību un neapdāvinātība par likumu.
Grāfiste grima sarežģījumu purvā, kura akači bija neatrisinātas problēmas un viegli paredzamas un pat novēršamas katastrofas, kas atkārtojās tikpat regulāri un nemainīgi kā gadalaiki. Nākamajos pavasaros, kad atgriezās saule un jaunas dzīvības siltumā no olām izšķīlās miljoniem odu, Trakais Rakstvedis mēdza stāstīt, ka apūdeņošanas kanāli grāfistē netika uzturēti pienācīgā kārtībā, tāpēc katru otro vasaru lietus trūkums izraisīja iznīcinošu sausumu; tāpat viņš teica, ka nekoptie meži un krūmāji bija par iemeslu tam, ka Dogonas gultnē nokļuva pārāk daudz kritalu, zaru un citu gružu, kuru dēļ katm otro gadu rudens lietavas izvērtās par postīgiem plūdiem. Aukstajos ziemas mēnešos, kad kvēlošas ogles palika gailam pavardos visu nakti, gadījās, ka dzirkstele aizskrien līdz mājokļa sienai un aizdedzina salmus, ar kuriem bija aizbāztas šķībo un satrupējušo baļķu spraugas. Nabadzīgajos ciemos mājeles slējās cieši cita pie citas, jo tikai bagātnieki var atļauties lielus plašumus, — tā nu liesmas, rijīgas un nežēlīgas, skrēja tālāk no mājas uz māju gluži kā posta eņģeļi, un no rīta dzīvi palikušie, skaitīdami mirušos un aprēķinādami zaudējumus, ne tikai žēlojās par ļauno likteni, bet arī meklēja nelaimes vaininiekus. Kā visu likstu un nelaimju iemesls tika minētas elfu burvestības vai raganu ļaunprātības, jo šie nešķīsteņi tak nespēj vien piesātināties ar cilvēku dzimumam uzsūtīto postu, tiem nepietiek ar sausumu, badu un plūdiem. Un pēc katras posta dienas cilvēku dzimums zvērēja, ka nokārtos rēķinus ar tiem, kuri būrušies un pesteļojuši, — atriebsies tiem ar uguni un tēraudu. Ar uguni, tēraudu un sāpēm.
Bet vasarās, kad krusas birumi mijās ar kveldējošu sauli, kas nokaitēja ielas, Rakstvedis ķērās pie jaunas tēmas un beidzot skaidroja, kā gan tas gadījies, ka pēc veselas virknes ķēniņu, kuri cits ar citu sacentušies neldzībā un ģeķībā, pilsētas Inkvizitoram Erlīnam izdevies sagrābt visu civilo un militāro varu, kaut arī ķēniņš Aturds Piektais vēl bija dzīvs.
Kad Aturds nomira, Erlīns bija pietiekami gudrs, lai pats sev piešķirtu Valdītāja un Tiesneša titulu, kas tomēr neskanēja tik biedējoši kā Inkvizitora vārds. Tagad visa vara bija viņa rokās. Par ķēniņu kļūt viņš tomēr nevarēja: visi jau pārāk labi pazina viņa cietsirdību, tāpēc uz ievēlēšanu nebija ko cerēt. Nebija nevienas pietiekami ievērojamas pilsētnieku vai aristokrātu ģimenes, kurai vismaz kāds tuvinieks nebūtu nokļuvis uz moku rata, zem bendes cirvja vai uz nezināmu laiku nozudis pazemes cietumos. Bet Erlīns nezaudēja dūšu, viņš vienkārši atcēla vārdu ķēniņš un aizliedza to lietot. Viņš atcēla ķēniņa varu kā tādu un pasludināja, ka ķēniņa ievēlēšana un valdīšana ir tikai gluži liekas pagātnes paliekas; tiem, kuri kopa zemi un mežus, strādāja darbnīcās un veikaliņos, viņš atņēma īpašumus un nodeva centralizētā grāfistes valdījumā, bet ikvienam, kam vēl kāda mantība bija atlikusi, uzvēla plecos nepanesamu nodokļu slogu; oponentiem un tiem, kurus tikai turēja aizdomās par nepakļāvību, viņš uzbruka kā traks suns, un valsts ieslīdēja tik staignā un neizbrienamā postā un trūkumā, kāds nebija pieredzēts kopš orku laikiem.
Aizbildinoties ar tiecību uz jaunu laikmetu, Valdītājs un Tiesnesis pat pavēlēja nojaukt krietnu daļu senās ķēniņa pils un tās vietā uzbūvēt dīvainu ēku bez arkām, bez kolonnām, bez kontrforsiem — asimetrisku monolītu blāķi, kas atgādināja termītu pūzni. Jaunajai pilij trūka jelkādu rotājumu, sienas bija vienādi augstas, nebija ari iekšējo dārzu un pagalmiņu, tāpēc ēkas iekšienē bija neskaitāmas aklas telpas, kurās nebija logu un pat ne vēdināšanas lūku. Rankstrailam tas nešķita īpaši svarīgi, taču Rakstvedis uzsvēra, ka šīs pils būve esot bijis svarīgs lūzums — veids, kā pavēstīt, ka viss agrāk celtais un radītais ir tikai drazas. Tas, kurš noliedz pagātni, nogalina nākotni, teica Rakstvedis. Un Rankstrails, pacietību zaudējis, pamāja un mēģināja aizlavīties: reizēm vīreļa runās varēja uztvert arī kādu loģisku pavedienu, taču, kad viņš uzsāka ierasto dziesmu par nogalināto nākotni, bija skaidrs, ka nu sāksies gaudas un žēlabas, kuru klausītājam bija jābūt apveltītam ar lielākām izpratnes un iecietības rezervēm. k