Rite nekad nebija manījusi, ka dievi par cilvēku un jo sevišķi viņas gaitām izrādītu tik lielu interesi, ka tiem būtu vērts uzmākties ar konkrētiem lūgumiem, taču viņa paturēja šīs domas pie sevis un neko neteica.
— … Vīri aizbēga, un jācīnās sievietēm…
Acīmredzot Parcija uzskatīja, ka nemitīga sarunāšanās, pareizāk, nemitīgs monologs ir neatņemama viņas darba sastāvdaļa.
— Bet tagad vīrieši mums atkal ir… Kapteinis, tas jau izskatās pēc īsta lāča… Viņš taču tiks galā, vai ne? Arī bez jums… Taču jūs tagad nedrīkstat raizēties… Arī manas māsas vīramāsai bērniņš piedzima pirms laika, bet ja jūs redzetu, kas par brašu puiku izaudzis… savu reizi ir pat labāk, ja bērns piedzimst mazliet agrāk, redzēsiet… arī manas kaimiņienes māsīcai un mana vīra brāļasievai… Tikai neraizējieties, viss būs labi… Kundze, arī ārpus pilsētas viss būs labi, vai ne? — viņa piepeši jautāja, un balsī ieskanējās nedrošība. — Kapteinis taču tiks galā arī bez jums, vai ne? Tas, kurš izskatās pēc īsta lāča… Runā, ka viņš nekad nezaudējot. Viņš esot atbrīvojis arī Varilu, vai ne?
Malkodama kumelīšu tēju ar medu un sapņodama par tālu nākotni, Rite pavisam bija aizmirsusi kauju. Ja Rankstrailam neizdosies uzvarēt, tad viņas bērnam nemaz nav vērts piedzimt.
— Ko jūs darāt? Jūs nedrīkstat celties augšā… Jums jāguļ… tikai tā pasaulē nāk bērni… Mana kundze… ko jūs darāt? Jūs nedrīkstat!
Ritei atkal pietika spēks piecelties kājās, un viņa nevilcinājās to darīt. Turklāt, piecēlusies stāvus, viņa jutās labāk. Toreiz, kad dzima
Erbrova, Joršs bija apgalvojis, ka daba pati visu zinot vislabāk un nekas tajā nenotiekot bez jēgas, tāpēc tā poza, kurā Rite jūtoties visērtāk, ari esot vispareizākā un piemērotākā. Gulēt uz muguras viņa vairs nespēja: trūka spēka un elpas. Rite bija noplūdusi sviedriem. Vecmātes iebildumu pavadīta, viņa izgāja no pils, kur bija tikpat karsts, taču gaisu vismaz kustināja viegls vējiņš. Rite piegāja pie mūru robotajiem dzeguļiem.
Lejā, Daligaras līdzenumā, kūsāja kauja. Jau atkal Kapteinim Rankstrailam bija izdevies pārraut ienaidnieku līnijas, un Rite no augšas redzēja gan viņa trūcīgo kavalēriju, gan vēl jo dīvainākos kājniekus, bruņojušos zeltā mirdzošiem, seniem zobeniem. Vilks šaudījās starp orku rindām, tracinādams to zirgus.
Papildspēki, ko negribēdams bija atsūtījis Valdītājs un Tiesnesis, bija pats uzbrukuma kodols, un Rite sprieda, ka varbūt patiešām ar šiem spēkiem pietiks. Kapteinim bija taisnība. Varbūt viņiem izdosies. Dogonas upes līkumus slēpa niedrāji, kāds no tālākajiem raidīja gaisā dūmu mutuļus. Kapteinim jau bija izdevies atrast tiltu un to iznīcināt. Tas nozīmēja, ka upes ziemeļu krasts atkal piederēs tikai cilvēkiem.
— Dižākais Daligaras karavadonis kopš Ardvina laikiem, — nomurmināja Parcija. — Neapšaubāmi visdižākais. Viņš cīnās, izmantojot to, kas viņam ir, un tikai lai uzvarētu. Viņam izdosies.
Parcija to neteica, tikai lai mierinātu sevi vai uzmundrinātu dzemdētāju. Viņa patiešām bija noticējusi, ka uzvara ir iespējama.
Kapteinim izdosies.
Rankstrails pa upes krastu virzījās uz ienaidnieka pārtikas noliktavu pusi, kas bija palikušas gandrīz neaizsargātas. Viņš ar saviem vīriem jāja pa iegarenu klajumu, kas stiepās starp Dogonu un zemu, akmeņainu pauguru, kas bija noaudzis mirtēm un pundurpriedēm. Piepeši Rite ievēroja, ka no krūmāja, kas sedz pauguru, cits pēc cita spārnos paceļas fazāni un irbes.
— Tur! Putni! — iekliedzās ķēniņiene. — Irbes! Fazāns! Rankstrails no lejas tos neredz!
— Mana kundze! — vecmāte centās viņu nomierināt. — Šis nav īstais brīdis, kad domāt par medībām.
Rites kliedziens bija piesaistījis Austras uzmanību.
Viņa ieradās skriešiem, ģērbusies melni sudrabotajā strēlnieces tērpā, tikai šoreiz no tā nerēgojās gaišā krekla apkakle. Austras mati arī tagad bija rūpīgi saņemti kopā zem sīkām pērlītēm rotāta tīkliņa. Un pat šai brīdī Rite pārslidināja plaukstu pār savu sviedriem noplūdušo seju un no visas sirds ienīda Tiesneša daiļo meitiņu.
— Ko jūs te darāt? — viņa noprasīja.
— Sargāju jūs un pilsētu, kā man piekodināja Kapteinis Rankstrails. Vai tad tā nav jūsu pavēle?
— Tā nav mana pavēle, — teica Rite, — lai gan es atzīstu, ka tas ir prātīgs rīkojums. Patiešām būtu tikai prātīgi atstāt kādu sargāt pilsētu, taču mēs diemžēl tādu greznību nevaram atļauties. Kapteinim ir vajadzīgi visi mūsu spēki. Skatieties, no krūmāja uz pakalna spārnos ceļas putni. Kāda orku vienība rāpus lien cauri krūmiem, lai uzbruktu Kapteinim no augšas.
Austra nobālēja.
— Es jau skrienu. Mēģināšu tikt līdz viņam pirmā.
— Jā, skrieniet. Ja viņi Rankstrailu nepārsteigs negaidīti, viņš pats spēs tikt ar tiem galā. Atstājiet uz mūriem strēlniekus, taču visus āviniekus ņemiet sev līdzi, izejiet pa dienvidu vārtiem un virzieties cauri niedrājiem. No turienes jūs tiksiet līdz tam ozolu mežam un varēsiet uzbrukt no stāvākās vietas. Jūs sargās koki, un jūs atrādīsieties augstāk par orkiem.
Rite aprāvās, jo elpu aizžņaudza nākamais sāpju vilnis. Tikai tad, kad Austra jau bija izgājusi no pilsētas, Rite ļāva sevi vest atpakaļ uz guļamkambari. Kādas istabas kaktā sēdēja Erbrova ar savu vilcēnu klēpī, par spīti visam troksnim un juceklim meitene bija gluži mierīga. Kad māte gāja viņai garām un viegli noglāstīja, meitenes sejā bikli atplauka jautrs smaids, un tad viņa parādīja savādu zīmi: savilkusi paceltu rociņu dūrē, viņa vidējo un rādītājpirkstu atstāja taisnus un paslietus,
Rite nomierinājās. Viss būs labi.
Trīspadsmitā nodaļa
Kapteinis, jāja savu vīru priekšgalā un pirmoreiz mūžā zirga mugurā jutās tik savādi: šoreiz lielākā daļa gribas nebija jāveltī, lai turētos pretī Ērces ietiepībai un tās tieksmei pēc rāmas un mazkustīgas dzīves.
Rankstrails jāja uz Enstrīla — no vienas puses tas viņam ievērojami atviegloja kaujas vadīšanu, bet no otras ik brīdi lika izjust netīkamas sirdsapziņas grēmas. Šis nebija viņa zirgs — šis bija zirgs, kas piederējis pēdējam elfu karavadonim, kuram Rankstrails vispirms bija zvērējis uzticību, bet pēc tam vienu pašu palaidis doties nāvē. Pat ja Rankstrails uzdrošinātos to aizmirst, zirgs viņam šo nodarījumu atgādinātu. Kaut arī daudzus gadus Rankstrails bija sēdējis tikai Ērces mugurā, viņa zināšanas par zirgiem bija pietiekamas, lai saprastu, ka zirgam un jātniekam jābūt saistītiem, ka zirgam savs jātnieks jāpieņem, līdzīgi kā suns kādu cilvēku izraugās par saimnieku. Pat Ērces spītīgā tiepšanās bija sirsnīgāka nekā Enstrīla blāvā vienaldzība. Zirgs paklausīja viņa pavēlēm, taču nemīlēja viņu un viņa svaru pacieta kā traucēkli un apgrūtinājumu.
Mierinoša toties bija doma, ka, jājot šāda zirga mugurā, pieaug izredzes uzvarēt un pabarot pilsētu, kur patvērušies elfu valdnieka bērni.
Rankstrails jau atkal minēja, vai elfa mantinieks jau piedzimis — šīs domas viņu stiprināja, jo bērna dzimšana šai dienā šķita esam laba zīme. Kaut ari cilvēku pasaule savas muļķības dēļ bija zaudējusi pēdējo elfu, varbūt tā tomēr spēs izglābties.
Rankstrails redzēja, ka spārnos paceļas irbes un fazāni, un pasmaidīja. Orki nemaz nebija tik veikli strēlnieki — tie, protams, prata lietot gan lokus, gan arbaletus, tomēr to iecienītākie ieroči bija helebardes, vāles un baismīgie zobeni ar īpaši platajiem asmeņiem.