Bija prieks redzēt, ka tik daudz laba medījuma spējis paglābties no orku ieročiem šajās ilgajās aplenkuma dienās — re, cik daudz putnu ceļas spārnos no krūmiem starp niedrāju un ozolu mežu, kuriem tagad droši vien tupus rāpus cauri lavās viena vai pat divas orku rotas, lai negaidīti viņam uzbruktu.
Slazdi bija sagatavoti, pareizāk, sagatavoti bija divi slazdi: gan tie, kurus Rankstrailam bija izlikuši orki, gan tie, kuros tie tūdaļ iekritīs paši.
Paslēpušies skrajumos starp akmens bluķiem, gaidīja Lizentrails, rūķi un visi kājnieki, ieskaitot pilsētas miesniekus, kalējus un bārddziņus, — viņus piesegs klintis, turpretī orki drīz iznāks atklātā vietā.
Kapteinis redzēja, ka no orku nometnes rietumdaļas gaisā paceļas dūmu grīstes. Tātad nodedzināts bija ne tikai tilts — ugunis tūdaļ aprīs arī aplencēju jaunās katapultas. Anrikam un regulārās armijas kareivjiem tomēr bija izdevies to paveikt. Kopā ar dūmiem augšup cēlās vīru uzvaras kliedzieni. īpašā ritmā skandētais Daligaras vārds skanēja gluži kā dziesma, un tās bija pirmās skaņas, kas pēdējā mēneša laikā uzdrošinājās spēkoties ar orku bungu uzmācīgo rīboņu. Pilsēta atkal bija neieņemama. Tagad tik vajadzēja aizkļūt līdz vezumu rindai, kur glabājās pārtikas krājumi, un tad ilgāku laiku neko nevarēs kaitēt arī visbriesmīgākais aplencējs — bads.
Tādiem vīriem kā viņš, tiem, kuri uzradušies no nekurienes, nav lemts mainīt vēstures gaitu, taču līdz vezumiem izlauzties viņš spēs — to gan. Un tad viņš pārplūdinās pilsētu ar dzeramo ūdeni, kartupeļiem un sālītu cūkgaļu, un ķēniņiene Ragana mierīgi varēs atgūties pēc dzemdībām.
Pēc tam ķēniņiene Ragana pratīs pārraut un iznīcināt aplenkumu, viņa pratīs aiztriekt orkus tālu aiz rīsa laukiem. Galvenais bija jo drīzāk atkarot klinšainos Jaunā Mēness pakalnus, jo tiem pāri stiepās taisnākais ceļš, kas savienoja Dzeloņcūku un Gārni.
Ķēniņiene Ragana to spēs, lai arī Rankstrails nespēja iztēloties, kā viņa to izdarīs, — un tas bija vēl viens un galīgais apstiprinājums tam, ka ne jau viņam ir lemts paveikt šādu varoņdarbu.
Viņa domas atkal pievērsās vezumiem, kur glabājās pārtika.
Tagad vajadzēja piesaistīt sev orkus, kuri ticēs, ka ir iedzinuši viņu slazdā. Lizentrails viņu no augšas piesegs, dodot pietiekami daudz laika, lai Rankstrails ar savējiem spētu pievienoties viņam klinšainajos skrajumos un mežā, bet tad viņi ar Lizentrailu samainīsies lomām. Rankstrails ar savējiem piesegs Lizentrailu un viņa vīrus, kamēr tie dosies pēc orku krājumiem: vezumiem ar dzeramā ūdens mucām, vistām, teļiem un pārējiem labumiem, bet pēc tam Lizentrailam par aizsegu kļūs Anriks ar savējiem, kas kuru katru brīdi uzradīsies upes krastā, un tad visi varēs atgriezties pilsētā.
Kā jau bija paredzēts, no meža izšāvās bultu krusa",-un, kā jau bija paredzēts, starp Rankstraila vīriem nebija kritušo, jo viņus godam sargāja vairogi. Kā jau bija paredzēts, orki iznāca klajā vietā, taču nebija paredzēts, ka tie visi kā viens metīsies virsū Rankstrailam, bet notika tieši tā.
Viņi nāca no visām pusēm, mierīgi, disciplinēti, gatavi ļaut sevi nogalināt, lai tikai varētu kaut pamēģināt ar savu zobenu aizsniegt Kapteiņa rīkli. Rankstrails un tikai Rankstrails bija šī uzbrukuma mērķis. Tikko kāds no orkiem bija nokauts, tā vietā uzradās divi citi: orki bija gatavi mirt, bija gatavi ziedot savus pārtikas vezumus, lai tikai varētu nogalināt Rankstrailu.
Upurējot neskaitāmus savējos, kas tagad vārtījās zemē pašu asinīs un mirdami gārdza aiz melnajām kara maskām, orkiem izdevās nošķirt Kapteini no viņa vīriem. Līdzās Kapteinim bija palicis tikai viņa vilks. Iecere bija pavisam vienkārša: kad vairs nebūs Kapteiņa, arī viņa karaspēks būs viegli iznīcināms.
Pie Varilas vārtiem nokautam orkam nolaupītais zobens pārlūza, sacērtoties ar milzīgu āvu, un savainoja Rankstraila labo roku. Zobena svars bija pamatīgs, taču sakausējums izrādījās neizturīgs. Priekšpēdējais Rankstraila zobens bija pārlūzis, kaut arī bija kaldināts no laba metāla, — tas vienkārši bija viņam par vieglu. Savukārt pirms tam viņa rokās sabirzušais ierocis bija gan par vieglu, gan no vissliktākā sakausējuma, turklāt rūsas apgrauzts. Kapteinis nodomāja, ka viņa mūžīgās likstas ar zobeniem un nespēja tikt pie kārtīga ieroča droši vien uz visiem laikiem izbeigsies šajā tveicīgajā dienā — nešķita ticami, ka viņš vēl ilgi spēs atvairīt uzbrukumu.
Domu spiets zumēja Rankstraila prātā šīs krampjainās, izmisīgās cīņas laikā: viņš ienaidnieku bija novērtējis par zemu. Orki viņu bija apstājuši no visām pusēm, bet viņa vienīgie aizstāvji bija ievainotā rokā sažņaugts nolūzis zobens un vilka asie zobi, taču bija skaidrs, ka arī vilks vairs ilgi neizturēs. Cirvju cirtienus Rankstrails pūlējās atvairīt ar paresnu no zemes paķertu baļķēnu, taču skaidas lēca uz visām pusēm un kokgabals ar katru mirkli kļuva īsāks un īsāks: ja Rankstrails šādu cīņas skatu kādā gadatirgū redzētu kumēdiņu rādītāju izpildījumā, viņam tas liktos varen smieklīgs…
Ieskanējās Anrika rags: trīs īsi pūtieni.
Viņiem bija izdevies.
Anriks un Lizentrails bija tikuši līdz ūdens un pārtikas krājumiem un nu veda tos uz pilsētu.
Droši vien arī milzīgie arbaleti jau ir sakrauti ratos līdzās ūdensmucām, lai nogādātu tos aiz pilsētas mūriem. Orki tik viegli nevarēs sagādāt jaunas stiegras, kas savītas no īpaši apstrādātām vēršu cīpslām, un jaunus arbaletus tie vairs neizgatavos, bet vecos daligarieši novietos uz nocietinājumiem, un tad būs orku kārta pārvietoties pa nometni rāpus, piesedzoties ar vairogiem.
Daligara bija glābta.
Bet viņš mirs.
Galu galā viņš nekad nebija rēķinājies ar ilgu mūžu un tagad prātoja, vai vīri arī viņa vārdu iegriezīs kāda koka mizā vai iegravēs akmenī.
Piepešs bultu mākonis triecās pret orkiem, kas viņu bija apstājuši no visām pusēm.
Nez no kurienes uzradās Austras vadītie strēlnieki. Orkiem vajadzēja atkāpties, un tie steigšus nozuda mežā, no kurienes gan vēl raidīja arī bultas, ne tikai lāstus" un lamas. Rankstrails bija iemācījies dažus vārdus to raupjajā, drūmajā valodā. Viņš saklausīja naida un ņirgu pilnus izsaucienus un saprata, ka tagad galvenais bultu mērķis būs Austra.
Šausmu pārņemts, Rankstrails manīja, ka tūdaļ Austru ķers nāvējoša šautra, un arī šoreiz viņš to apjauta jau labu brīdi iepriekš — tai pašā mirklī, kad bulta atrāvās no stiegras. Viņš sagrāba Austru aiz augšdelma un norāva guļus, pakrizdams reizē ar viņu. Bulta pārskrēja viņiem pāri un ietriecās kļavas stumbrā pāris sprīžu attālumā no vietas, kur tikko bijusi Austras galva. Lidoja vēl citas bultas, taču Rankstrailam izdevās ar savām bruņām aizsegt orku mērķi. Rankstraila vīri atkal devās uzbrukumā, un orku strēlnieki bija spiesti atkāpties.
Rankstrails sajuta Austras un viņas matu smaržu zem savas plaukstas, bet tad viņu satricināja kaut kas briesmīgs un baigs — tas piepildīja viņu kā melna pekles ēna. Kapteiņa dvēseli vairs nesatrauca tikai bailes nodarīt Austrai pāri, tagad tur plosījās kas šausmīgāks un tumšāks: viņš negribēja redzēt, kā paša rokas pieskaras viņai.
Gluži kā apdedzinājies, Rankstrails strauji atrāvās no Austras, pielēca kājās un soli atkāpās. Viņš pat nepalīdzēja tai pieslieties stāvus, un Austra pati bija spiesta lūgt palīdzību, jo viena viņas kāja bija iesprūduši starp kazenāju vijumiem un saviem spēkiem viņa to nespēja atbrīvot. Bet arī tagad Rankstrails uzmanījās un satvēra viņas roku krietni virs elkoņa, kur sudraboti melno samta tērpu piesedza ādas bruņu vamzis ar metāla kniedēm.