Taču mamma pieskrējusi Erbrovu neapskāva, pat nenoliecās pie viņas. No piepūles iestenēdamās, viņa atgrūda vaļā resno aizbīdi un pavēra milzīgos vārtus.
— Arā no šejienes! Ātri! — viņa aizelsusies uzsalica.
Erbrova no dārza puskrēslas izmetās liesmojošās saules gaismā, kas bija pārplūdinājusi ielas.
Mamma viņai aiz muguras atkal aizgrūda ciet vārtus un aizbīdīja tiem priekšā resno stieni. Nu starp viņām bija biezi vārtu dēļi.
— Skrien! — otrpus vārtiem uzsauca mamma. — Bēdz projām no šejienes!
Erbrova ieraudājās, tomēr paklausīja. Viņa ar skatienu meklēja kādu, ko varētu pasaukt palīgā, taču uz ielas neviena nebija — tikai Erbrova pati un viņas ēna, kas bija sarāvusies pavisam mazītiņa un melna. Erbrova metās skriet uz pilsētas zemāko daļu, jo skriet lejup pa slīpumu ir daudz vieglāk nekā skriet pret kalnu.
Viņa aizskrēja līdz ielas līkumam, no kura varēja redzēt nocietinājumu mūrus. Paceļamais tilts bija nolaists, un divi bruņinieki pa to patlaban aulekšiem atgriezās pilsētā. Erbrova pazina Austru, kas sēdēja savā dūmu krāsas zirgā, bet viņai sekoja vīrietis, kas Erbrovai bija uzdāvinājis kucēnu, un viņš jāja zirgā, ar kuru agrāk bija jājis tētis. Viņiem sekoja vēl citi jātnieki un, šķiet, arī milzīgs suns. Jātnieki iebrāzās pilsētā, un Erbrova saklausīja pakavu dipoņu pret laukuma bruģi. Pamazām pakavu troksnis kļuva arvien skaļāks, tas bija kā solījums, ka viņi steidzas Erbrovai palīgā, kaut arī mājas, balkoni un terases viņus slēpa no Erbrovas acīm. Divi orki, pieķērušies glicīniju stumbriem, pārrāpās pār dārza žogu un nolēca uz ielas tik veikli un viegli kā kaķi. Viņu kara maskas bija veidotas no putnu spalvām un baismīgiem ilkņiem — tādas sejas var ieraudzīt tikai sapņos, kad sapņi gadās patiešām slikti.
Erbrova skrēja un skrēja lejup pa slīpo ielu, bet orki bija jau pavisam tuvu. Aiz muguras atkal atskanēja Angkēla kliedziens, un Erbrova ieguva vēl brītiņu laika bēgšanai. Zirgu pakavu dipoņa jau bija pavisam tuvu, kaut arī jātnieki vēl nebija redzami. Erbrova atskatījās. Viens no orkiem cīnījās ar Angkēlu, bet otrs bija brīvs un brāzās viņai pakaļ. Erbrova pakrita un pārsita ceļgalus, sunītis iesmilkstējās. Nu Erbrova atcerējās, ka vīrs, kas viņai to bija uzdāvinājis, tas, kuru visi sauca par Kapteini, teica, ka sunītis sakodīšot orkus, ja viņai kāds uzbrukšot. Erbrova paslējās uz ceļiem un pastiepa pret orku savu mīluli, kurš varonīgi ierūcās.
Orka seja zem maskas saviebās ņirdzīgos smieklos.
Beidzot no ielu ēnas iznira Austras un Kapteiņa zirgi, taču tie vēl bija tālu, pārāk tālu.
Ar brīvo roku, to kurā nebija cirvja, orks iesita sunītim, un tas aizlidoja pa gaisu tenteru veteriem un, žēli iesmilkstēdamies, atsitās pret sienu. Erbrova atkal pakrita. Te piepeši viņa tumsā sadzirdēja draudīgu rūkšanu — viņa bija pakritusi līdzās restēm, kas aizšķērsoja ieeju tādā kā tumšā alā.
— Rasa! — iesaucās Kapteinis. — Atbrīvo vilcēni! Tūlīt! Rasa, ātrāk!
Negaidīti uzradās maza sieviņa, gandrīz tikpat maza kā bērns. Viņai
rokās bija cirvis, un ar vienu vienīgu cirtienu viņa noskaldīja būra smago slēdzeni. Gluži kā melns zibens Erbrovas sunīša māte metās nokārtot rēķinus ar to, kurš bija uzdrošinājies darīt pāri viņas mazulim. Taču orks bija spēcīgs un kārtīgi bruņots. Savā dūmu krāsas zirgā pieauļoja Austra un apstājās tik strauji, ka zirgs saslējās pakaļkājās. Austra nolēca zemē, paķēra Erbrovu, atkal ielēca seglos un aulekšoja uz pili. Erbrova paguva atskatīties un saklausīt gan ērgļa kliedzienus, gan orka brēcienus, gan sunīša mammas rūkšanu. Un viņa dzirdēja arī, kā mazā sieviņa, kas bija izrādījusies neticami spēcīga, saka Kapteinim:
— Kaptein, es taču tev teicu, ka šī ir nepiejaucēta un mežonīga.
— Un es teicu, ka to neaizmirsīšu, — atbildēja Kapteinis, paķēra no sieviņas rokām cirvi un metās palīgā Erbrovas sunītim, tā mammai un ērglim.
Beidzot pagalam aizelsies no ēnainās ielas iznira arī tas, kurš droši vien bija viņas sunīša tētis. Un arī lielais suns metās virsū orkam, kas bija darījis pāri viņa mazulim.
Austra atgriezās pilī pa lielajiem vārtiem. Ar visu zirgu viņa iejāja pils zālēs un steidzās tām cauri. Jastrins joprojām tupēja zem galda, galvu rokās saķēris. Zirgs izskrēja uz terases un atkal saslējās pakaļkājās. Austra izrāva savu zobenu, kas bija taisns un pavisam vienkāršs — bez efeju rakstiem uz spala un bez gropītēm uz asmens, tāds, uz kura nemaz nevarētu cept olu kulteņus. Austra pacēla zobenu, taču vairs nebija neviena, ar ko cīnīties: par visu jau bija parūpējusies mamma. Mamma vēl kādu brītiņu ar visiem runāja, tad deva vienu briesmīgu pavēli un beidzot paņēma Erbrovu rokās un nesa iepazīstināt ar brālīšiem. Pēc tam mamma viņu turēja klēpī, līdz brālīši pamodās, un tas bija tik labi. Un pēc tam mamma viņai dziedāja.
Piecpadsmita nodaļa
Rite aizbultēja vārtus meitai aiz muguras un pagriezās, lai stātos pretī orkiem. Augšā uz terases vecais senešals veikli cīnījās ar vienu no briesmoņiem, demonstrēdams nevainojamas paukotāja kustības. Pārējos citu pēc cita ar elfu ķēniņa zobenu nogalināja Rite pati, un zobens viņas rokās spoži mirdzēja. Angkēls pameta cīniņu dārzā un pārlaidās pār žogu, sekodams Erbrovai, un Rite viņu svētīja no visas sirds. Tad uz terases parādījās Parcija, bruņojusies ar pamatīgu pannu, ar kuru varonīgi iegāza pa pauri vienam no orkiem, ļaujot ķēniņienei ievilkt elpu un pavērst pret apdullināto briesmoni savu zobenu. Tai pašā mirklī, kad šis Rites pretinieks nogāzās zemē, arī senešalam izdevās pieveikt savējo ar tik perfektu dūrienu, ka tas drīzāk atgādināja kādas graciozas dejas kustību. Atskanēja pakavu klaudzoņa, un uz terases ar Erbrovu klēpī un zobenu rokā parādījās Austra. Rite no visas sirds svētīja arī viņu un šoreiz pateica to arī skaļi, netaupīdama pateicības vārdus un skriedama saņemt savu meitu. Rite apskāva savu mazulīti no visa spēka un atklāja, ka spēka atlicis gaužām maz. Viņa sagrīļojās un atbalstījās pret Austru, un pateica viņai paldies arī par to. Austra pavēstīja, ka uzbrukuma briesmas esot apjautis Kapteinis: tikai viņa nopelns esot tas, ka mazā princesīte Erbrova ir izglābta. Kapteinis pats tagad ar vilka un ērgļa palīdzību cīnoties pret diviem pēdējiem orkiem.
Tai pašā brīdī, vareni un mierīgi vēzējot spārnus, atlaidās Angkēls un nosēdās uz sudraba šūpolēm, kas atkal sāka vieglītēm staigāt šurpu turpu.
— Domāju, ka tā ir laba zīme,: — noteica Austra. — Kapteinim palīgi vairs nav vajadzīgi.
Valdnieces uzmanību piesaistīja kluss vaids.
Ķēniņu pils namzinis vēl bija dzīvs, taču bija skaidrs, ka ilgi starp dzīvajiem viņš vairs neuzkavēsies.
Vecais vīrs centās kaut ko pateikt.
Rite atkal ielika Erbrovu Austras rokās un nometās ceļos līdzās mirējam. Turpat blakus notupās arī senešals.
— Paldies, — teica Rite, — jūsu varonība izglāba man dzīvību. — Viņai acīs bija sariesušās asaras.
Vecā vīra elpa bija kļuvusi smaga un gārdzoša, taču viņš vēl spēja parunāt.
— Mana kundze, — viņš čukstēja, — jūs droši vien neizpratnē jautājat, kā gan es protu lietot ieročus, lai gan mans uzdevums vienmēr bijis gādāt par virtuvi un uzmanīt, lai istabu kaktos neparādās zirnekļu tīkli…