— Protams, — meloja Rite. —Tieši to es sev jautāju. Visu cīņas laiku par to brīnījos.
Vecā vīra seja atplauka platā, apmierinātā smaidā. Pēdējiem spēkiem viņš turpināja sakāmo:
— Ziniet, mana kundze… es nāku no senas karotāju dzimtas, taču mēs reiz zaudējām godu. Mēs bijām no tiem, kas aizbēga no pilsētas, kad Daligara krita orku rokās un siram Ardvinam nācās to atkarot. Un kopš tā laika mums ir aizliegts nēsāt ieročus.
— Saprotu, — atbildēja Rite.
Kopš viņa bija sākusi valdīt šai pilsētā, viņa daudzus bija redzējusi mirstam no orku bultu un zobenu ievainojumiem un zināja, ka nemūžam neaizmirsīs nevienu no šiem ļaudīm. Daudzi nogalinātie bija pavisam jauni vīrieši. Daudziem no tiem bija bērni, kam tagad vieniem vajadzēs iet cauri pilsētai pa ielām, kur kādreiz tie gāja, turēdamies pie rokas tēvam. Un redzot, kā Kapteiņa vīri atgriežas pilsētā, atkal vedot kādu zirgu bez jātnieka, viņa vienmēr spēja atcerēties kritušā seju. Un katru reizi Rite domāja, ka beidzot viņas sirds kļūs tik cie.ta, ka vairs nejutīs sāpju, un katru nākamo reizi atklāja, ka tas nav iespējams. Taču Ķēniņu pils namziņa nāve sagādāja citādas sāpes.
Vecais vīrs Riti bija mielojis ar visdīvainākajiem radījumiem, ko viņa gādīgās rokas bija pārvērtušās brīnišķīgi gardos ēdienos, bet par Erbrovas rotaļlietām bija mēģinājis padarīt visneiedomājamākos priekšmetus, — visu šo laiku viņš bija gan draugs, gan vecaistēvs, kāda ne Ritei pašai, ne Erbrovai nekad nebija bijis.
— Tagad jūsu dzimtas gods ir atjaunots, — Rite piebilda. — Es liecināšu par jūsu varonību…
— Ziniet, mana kundze, — teica vecais vīrs, — tagad, kad es atkal esmu cienījams cilvēks, es jūtu, ka daudz svarīgāks par manu kareivja godu ir bijis gods gatavot jums ēdienu… klāts galds… katls ar ēdienu… cepetis… arī tie ir pasaules gods… Man pašam bērnu nav… un man likās, it kā jūs:., it kā jūsu meita…
Viņš vairs nespēja šo teikumu pabeigt.
— Jūs izglābāt man dzīvību, — vēlreiz atkārtoja Rite.
Vecais vīrs nomira. Rite aizspieda viņam acis.
— Pūis, — klusi un maigi teica Erbrova. — Tētis, pūis.
— Kundze, piedodiet, — iešņukstējās Parcija. — Meitenīte mani brīdināja par orkiem… bet es viņai neticēju…
— Mēs visi mēdzam kļūdīties, — pašūpojot galvu, klusi atbildēja Rite. — Vēl vakar es būtu pavēlējusi jūs nogalināt. Bet tagad es saprotu, ka mēs visi mēdzam kļūdīties. Manas pavēles dēļ pilsēta un pils palika neaizsargātas. Ar draudiem, pārmetumiem un nepelnītām apsūdzībām es esmu aizvainojusi divus karotājus, kas vēl vairāk par citiem vienmēr bijuši gatavi aizstāvēt mani un manus bērnus. Es pati klaigādama, apvainodama un dodama muļķīgas pavēles, panācu, ka mani bērni paliek bez aizstāvjiem. Mums visiem un jo sevišķi man pašai turpmāk jābūt uzmanīgākiem… mums jāiemācās ieklausīties citu vārdos un sadzirdēt to brīdinājumus arī tad, kad mums šķiet, ka esam vienīgie, kas kaut ko saprot…
Rite piecēlās. Nu viņa stāvēja aci pret aci ar senešalu, kurš lepnā mulsumā pūlējās apturēt pār vaigiem ritošās asaras.
— Arī jūs izglābāt manu dzīvību, riskējot ar savējo, — Rite apjukusi atzina.
Senešals tūdaļ atguvās no aizkustinājuma un uzlūkoja viņu, neslēpdams sašutumu, ko izraisījis valdnieces izbrīns. Viņš augstprātīgi un vienlaikus līdzjūtīgi paraustīja uzacis, kā labi zinādams, ka šo izteiksmi Rite ienīst vairāk par visām citām.
— Kundze, — viņš jautāja, — kāda iemesla dēļ nenoliedzamais fakts, ka es jūs uzskatu par valdnieci, kas nekādi neatbilst pieklājības kanoniem, ir licis jums domāt, ka es nebūšu gatavs jūsu labā ziedot savu dzīvību?
Tas bija pārsteidzošs jautājums. Rite visiem spēkiem pūlējās šai jautājumā atrast kādu loģisku domu un pēc mirkļa pārsteigta atklāja, ka, uzmanīgāk ielūkojoties, tādu tomēr var saskatīt.
— Kundze, — senešals piebilda, uzsvērdams savus vārdus ar vieglu rokas kustību, kas lika iedzirkstīties viņa samta un brokāta tērpa platajām, zeltītu rakstu rotātajām piedurknēm, — tas, kurš apgalvotu, ka esat ķēniņiene ar nožēlojamām manierēm un ka pieklājībā jūs pārspētu pat āpša un kalnu vāveres krustojums, būtu lietojis smalkus eifēmismus, taču šā vai tā jūs esat ķēniņiene. Tas, kurš uzņemas vadīt karu pret orkiem, ir ķēniņš, bet ķēniņa labā pieklājas cīnīties un mirt.
— Kāpēc jūs nedevāties projām kopā ar citiem galminiekiem? — beidzot jautāja Rite.
— Doties prom, kad pie vārtiem stāv orki? Kundze! — vēl vairāk sašutis, iesaucās senešals. — Kādam taču bija jāpaliek pilī un jāsagaida ienaidnieki! Es nepaliku aizstāvēt pilsētu, nemūžam neesmu domājis, ka es to spētu. Rs tikai paliku, lai mirtu kopā ar savu pilsētu. Es negribēju, lai Daligara mirst viena. Šī pilsēta tik daudz reižu un tik bieži ir zaudējusi godu un cieņu, tomēr nevienu pilsētu nedrīkst pamest, lai tā mirtu pilnīgā vientulībā. Kādam bija jāpaliek Ķēniņu pilī un jāsagaida bendes.
Rite pamāja.
— Laikam es jūs novērtēju par zemu, — viņa beidzot noteica.
— Vai tas nozīmē, ka tomēr iemācīsieties lietot galdarīkus?
— Nē, taču varbūt es neiebildīšu, ja jūs to mācīsiet maniem bērniem.
Vecais kungs paklanījās.
Šai brīdī ieradās Kapteinis — aizelsies, bez zirga, asinīm un dubļiem klāts. Viena roka viņam bija ievainota, bet otrā viņš turēja asiņainu cirvi. Kapteinim, smagi elsdams, sekoja vilks, kurš pēdējiem spēkiem aizvilkās līdz dīķa atliekām, ielaka pāris malku glumā ūdens .un sabruka dubļos.
— Uz šo jau jāskatās divas reizes, lai atšķirtu no orkiem, pret kuriem viņš cīnās, — klusītēm nomurmināja Parcija.
— Reizēm visas trīs, — tikpat klusu piebalsoja senešals.
Atspiedies pret sienu, arī Kapteinis atvilka elpu. Viņš uzklausīja
Rites pateicības vārdus un taisnošanos par to, ka…
— Mēs visi mēdzam kļūdīties, — Kapteinis apjucis nomurdēja, neļaudams Ritei pabeigt sakāmo. Viņš pat nepasmaidīja.
Tad piegāja pie Austras, lai atdotu Erbrovai vilcēnu, un tūdaļ atkāpās nostāk.
Rite apvaicājās, kas un kā savainojis viņa roku. Kapteinis nostājās tai terases galā, kas grima ēnā, — droši vien gribēdams patverties no karstuma. Pavēnī dubļi, kas klāja viņa bruņas, nešķita tik uzkrītoši, kamēr Austras tērpa sudraba pavedieni un senešala brokāta zelts koši dzirkstīja vasaras saulē.
Atspiedies pret sienu, Kapteinis pastāstīja, ka viņa zobens esot salūzis kaujā, un, tā kā tas bijis orku zobens, kam šķērša nemaz nav, tas lūzdams savainojis viņa roku. Nu viņam vajadzēja skaidrot, ka ar orka zobenu, kas bijis pienācīgi smags, taču no slikta sakausējuma, viņš pēdējā laikā cīnījies, jo viņa iepriekšējais zobens — no laba metāla, bet pārāk viegls — sašķīdis gabalos, cīnoties par Varilu, savukārt tas, kuru viņš lietojis pie Varilas, esot bijis aizstājējs citam, kurš salūzis kaut kur dienvidu kalnos, — tieši kur, viņš vairs neatceroties. Senešals pavēstīja, ka pilī noteikti vēl esot palicis viens no ķēniņu zobeniem — tas, kuru dzīves laikā lietojis Karols Sestais, protams, ja senešals nekļūdoties; un, kamēr Kapteinis atpūtās, senešals aizsteidzās pēc ieroča, kuru pavisam drīz svinīgi pasniedza Kapteinim. Zobena spalu rotāja tik daudz rakstu un dārgu akmeņu, ka Rankstrailam bija nepatīkami ņemt to rokās, taču izskatījās, ka zobens vismaz ir kaldināts no laba metāla.