Kā nākas atvilcis elpu, Kapteinis pavēstīja, ka pilsēta atkal esot neieņemama, bet orku tilts un katapultas — sadedzinātas. Orku pārtikas krājumi jau esot šaipus mūriem. Ja valdniece piekrītot, viņš došot pavēli, lai puse no visiem labumiem tiek paglabāta pils pagrabos, bet otru pusi — protams, ar valdnieces piekrišanu — Lizentrails un viņa vīri pilsētas galvenajā laukumā izdalīšot tieši rokās visiem pilsētniekiem.
Rite piekrītoši pamāja.
— Mēs visi mēdzam kļūdīties, — viņa vēlreiz domīgi atkārtoja.
Tad jautāja, vai kāds ir sapratis, pa kurieni pilsētā iekļuvuši orki.
Kaut arī uz nocietinājumiem stāvēja bruņoti parasti daligarieši, tie tomēr visu laiku bija apsargāti.
Jautājums palika bez atbildes.
— Kundze, — ieminējās senešals, — jums pirms nedaudzām stundām piedzima divi dēli. Vai jums nevajadzētu atgulties?
Parcija šim ierosinājumam jūsmīgi piekrita, un arī pārējie to atbalstīja.
Patiesībā arī Rite pati juta, ka ilgi nostāvēt vairs nespēs. Viņa pavēlēja, lai nogalinātajiem orkjem nocērt galvas un lai tās pēc iespējas drīzāk uzsprauž pīķos, — tiem, kas šos iebrucējus bija sūtījuši, jāzina, kādu galu ņēmuši tie, kas mēģinājuši nolaupīt ķēniņienes meitu.
Beidzot viņa paņēma Erbrovu rokās un nesa viņu pie brālīšiem. Parcijas palīdzību Rite noraidīja: viņa gribēja palikt viena kopā ar saviem bērniem, jo īpaši tagad, kad tikko bija pārciestas bailes tos zaudēt.
Pa ceļam uz guļamkambari viņa atrada Jastrinu joprojām tupam uz grīdas un raudam. Puika šņukstēja gan no bailēm, gan no kauna: Rite bija riskējusi ar dzīvību, lai viņu izglābtu, turpretī viņš nebija atmaksājis ar to pašu. Rite iesmējās un pateicās debesīm, ka vismaz Jastrins nav iejaucies lielajā juceklī un viņai nav bijis jāuztraucas arī par viņa dzīvību, — taču šie vārdi Jastrinam bija niecīgs mierinājums.
Beidzot Rite atgriezās savā plašajā guļamistabā, kur biezie pils mūri gādāja par vēsumu un saules gaisma krita slīpā kūlī, kurā, nebeidzami džinkstot, virpuļoja vairākas mušas.
Rite iecēla Erbrovu gultā blakus brālīšiem.
— Viņi tev patīk? — viņa jautāja.
Erbrova pamāja.
Rite novilka savu asinīm un dubļiem notraipīto tuniku un apvilka jaunu un tīru, ko pavisam nesen bija licis pašūdināt Ķēniņu pils namzinis. Rite slidināja pirkstus pār smalki izšūto linaudeklu un vēlreiz klusībā pieminēja veco vīni. Viņa novilka arī Erbrovas karmīnsarkano kleitiņu, kas bija kļuvusi neiedomājami netīra, un beidzot ietērpa meiteni mīļajā gaišzilajā uzsvārcī, kura kabatās pietika vietas visām spēļmantām. Erbrova laimīgi pasmaidīja. Beidzot arī Rite apgūlās, apskāva savu meitiņu un ilgi turēja viņu cieši piespiestu sev klāt un nebeidza vien glāstīt, jo tikko pārciestās bailes viņu zaudēt bija tikpat spēcīgas kā absolūtā laime, ka tas tomēr nav noticis.
Kad karstums pierima un sāka krēslot vakars, Rite piecēlās un, aizvien turēdama Erbrovu rokās, izgāja uz pils augstākās terases — uz tās, no kuras varēja pārlūkot nevis dārzu, bet gan lielāko daļu pilsētas. Viņa apsēdās uz pamatīga akmens sola un palika tur ilgi, ilgi.
Skursteņi, kas daudzas dienas nebija izpūtuši pat ne vistievāko dūmu strūkliņu, pamazām atdzīvojās.
Mazi dūmu mākonīši, viegli kā eņģeļu spārni, cits pēc cita kāpa augšup, nesot līdzi smaržīgas ziņas par sautējumiem, ceptiem sīpoliem, zupām un cepešiem, kurus gatavojot šoreiz bija izmantotas nevis žurkas, vardes un kaijas, bet gan kārtīgas vistas un cūkgaļa.
Mazi dūmu mākonīši, viegli kā eņģeļu spārni, cits pēc cita kāpa augšup, dzenādami cits citu starp jumtiem, saplūzdami kopā vieglā migliņā, kas klājās pār pilsētu, kura bija pārrāvusi aplenkumu un vairs necieta ne badu, ne bailes.
Tā vairs nekad necietīs ne badu, ne bailes. Nekad vairs.
Rite to apzvērēja. Kamēr vien viņa būs dzīva, viņa aizstāvēs Daligaru un tās ļaudis: viņa aizstāvēs šo ļaužu drosmi un viņu bailes, viņu neganto blēdīgumu, parupjo muļķību, atjautīgo gudrību, dzirkstošo asprātību, ko liekot lietā, tie ir izdzīvojuši, pārciešot nelaimi pēc nelaimes, katastrofu pēc katastrofas, sāpes pēc sāpēm, izmanoties glābt gan sevi, gan savus bērnus. Rite zināja, ka naids viņu ir nocietinājis, bailes padarījušas ļaunu, bet izmisums varbūt uz visiem laikiem ir izsausējis viņas laipnības un pieklājības avotu un — kas visļaunākais — padarījis klibu viņas taisnīgumu, taču viņa prata cīnīties un vadīt ļaudis karā. Gan jau viņa iemācīsies tos vadīt arī miera laikā.
Aiz kāda loga ieskanējās sievietes balss, un Rite pazina šūpuļdziesmu, ko viņai kādreiz bija dziedājusi māte un ko viņa jau sen bija aizmirsusi. Tā bija smieklīga dziesmiņa, kas stāstīja par sirseni, kurš mēģina pierunāt spīdvabolīti, lai tā kļūst viņam par lukturi. Rite nodomāja, ka arī Erbrovai dziesmiņa patiks.
Un mēģināja tai piebalsot, kaut arī dziedamās rīkles viņai nebija. Erbrova viņu uzlūkoja sajūsmināta un laimīga. Pat priekā sasita plaukstas.
Rite savai meitai nekad nebija dziedājusi: viņa apzinājās, ka nav nekāda labā dziedātāja, turklāt vienīgās dziesmas, ko viņa prata no viena gala līdz otram, bija slavinājumi Valdītājam un Tiesnesim, ko viņai galvā bija iedzinuši tolaik, kad viņa dzīvoja Bāreņu namā.
Erbrovai vienmēr dziedāja Joršs — viņam bija brīnišķīga balss un neizsmeļams repertuārs elfu dziedājumu, kas vēstīja par vēju un zvaigznēm.
Piemirsusi, kā beidzas dziesmas rindiņa, Rite pieklusa, un Erbrova tūdaļ satraukti sarauca pieri, baidīdamās, ka mamma varētu dziedāšanu pārtraukt. Kopš tēvs bija miris, neviens Erbrovai neko nebija dziedājis.
Rite atsāka. Ieklausīdamās otras mātes balsī, viņa pamazām atcerējās visu stāstu: sirsenis satiek spīdvabolīti un lūdz, lai tā kļūst viņam par lukturi, spīdvabolīte negrib, bet sirsenis, cenzdamies viņu pierunāt, stāsta, cik vabole esot daiļa, un piesola viņai atnest nektāru no visas apkārtnes mandeļu ziediem; spīdvabolīte, kas patiešām ir īsta muļķīte, piekrīt un uzķeras uz sirseņa āķa, — jo vasarā, kad pļavās iemirdzas spīdvaboles, mandeļkoki jau sen ir noziedējuši. Erbrova sajūsmināti smējās, priecīgi un greizi mēģināja piebalsot Ritei un beigu beigās aizmiga.
Rite palika sēžam uz terases ar aizmigušo meitu klēpī.
Aplenkums bija pārrauts, pilsēta vairs necieta badu.
Orki, lai arī uz vienu vienīgu dienu, bija padzīti.
Divi dzīvi un veseli bērni bija ieradušies šai pasaulē, lai kopā ar Erbrovu neļautu iznīkt Jorša dzimtai.
Un vēl viņa bija atcerējusies dziesmu par sirseni.
Spriežot pēc smaržas, pils virtuvēs atkal cepa sikspārņus — vai varbūt tagad tas patiešām būs truša cepetis? Šoreiz vakariņas nebūs sarūpējis vecais namzinis, uii Rite, viņu atceroties, ļāvās skumjām. Vienubrīd viņa iegrima vieglā snaudā, bet tad atskanēja klusas zīdaiņa raudas, un viņa cēlās, lai ietu pabarot savus bērnus.
\
Sešpadsmitā nodaļa
Nākamā diena uzausa apmākusies, un zemie mākoņi šķita lietus solījumu pilni, tomēr pienāca vakars un lietus kā nebija, tā nebija.
Austra piegāja pie plašās terases malas, kur sākās kāpnes, kas veda lejup uz lielo laukumu, kur līdzās ūdens ņemamajam baseinam stāvēja Rankstrails un Lizentrails. Augšā uz terases efejām apaugušu margu aizsegā Erbrova un vilcēns rotaļājās, trokšņaini un jau aizmirsuši nesen pārciestās šausmas. Abu kustībām piemita cilvēku un dzīvnieku mazuļiem raksturīgais burvīgais lempīgums.