Arī Austra sāka spēlēties ar vilcēnu — viņa to glāstīja, vēla augšpēdus un pa jokam dzina prom, lai atkal sakamptu, kad tas pēc mirkļa bija pielēkšojis atpakaļ. Vilcēna nagi un zobiņi bija sīki, tomēr asi, un drīz Austrai uz rokas parādījās smalka, asiņojoša skramba. Erbrova sarauca pieri.
— Aua, — viņa noteica un norādīja uz asins pilīti.
Austra ieskatījās meitenei acīs: tas pats Jorša skatiens, tās pašas gaišzilās acis.
Viņa Joršu bija redzējusi tikai vienu reizi, kad tas šķērsoja viņas dārzu un viņam pakaļ dzinās vai puse grāfistes karaspēka. Arī Austrai pareģojums bija zināms, un viņa toreiz ne mirkli nešaubījās, ka redz pēdējo un visvarenāko no elfiem, — un Austru bija pārņēmušas bailes, ka elfs varētu viņā iemīlēties.
Pēc tam vairs nekas nebūtu grozāms, jo elfi iemīlas pavisam jauni un tikai vienreiz — uz visu mūžu.
Un tā būtu bijusi katastrofa, jo mīlestība bez pretmīlas, lai arī ir vistīrākās no sāpēm, tomēr dvēseli sagrauž, un šādas jūtas būtu mazinājušas elfu varoņu cilts pēdējā mantinieka spēkus. Bet Austras sirds tobrīd jau bija aizņemta, tāpēc viņa izturējās tēloti muļķīgi un nicināmi: viņa tīšuprāt saraudināja kādas galmadāmas mazo meitiņu — vienīgo dzīvo būtni, kam reizēm bija atļauts kliedēt Austra vientulību. Todien, kad Joršs ieklīda dārzā, Austra baidījās, ka tieši viņa, Austra, ir pareģojumā minētā izredzētā meitene, taču patiesībā Joršs jau bija saticis sev lemto Ardvina pēcteci. Kā jau visi elfi, arī Joršs iemīlējās pavisam jauns un uz visiem laikiem.
— Aua nē, — teica meitene un pielika skrambai rādītājpirksta galu.
Austra redzēja, kā brūce sadzīst. Turklāt Erbrovas pieskārienā viņa
bija sajutusi ko dīvainu. Meitenīte ne tikai bija sadziedējusi viņas roku, bet itin kā ļāvusi saprast, kā tas darāms.
Austra vēlreiz ieskatījās Erbrovas zilajās acīs, paņēma viņu rokās un piecēlās. Viņa jutās aizkustināta, ka var auklēt pēdējā elfu varoņa meitu. Sirds nodrebēja, it kā viņa atkal būtu sastapusi savu māti. It kā iznīcinātā tauta, pie kuras būtu vajadzējis piederēt arī Austrai, joprojām būtu dzīva.
— Ziniet, mana māte nāca no tās pašas tautas, no kuras bija cēlies jūsu tēvs, — viņa nočukstēja.
Meitene pasmaidīja.
Austra juta, kā Erbrovas tumšās cirtas pieglaužas viņas vaigam. Viņām pie kājām vilcēns, piepeši pamests vientulībā, paraustīja Austru aiz tērpa malas, bet tad metās pakaļ sīkai ķirzaciņai.
Austra joprojām turēja Erbrovu rokās, un meitene atradās tieši iepretī dziļai nišai, kurā bija ievietots svečturis ar resnu sveci. Erbrova to laimīgi uzlūkoja, pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav mammas, tad pielika pirkstiņu pie dakts, un no tās tūdaļ izšāvās priecīga liesmiņa. Uguns iešķilšana droši vien bija patīkama un jautra nodarbe, jo meitene sirsnīgi iesmējās. Aplaidusi visapkārt vēl vienu bažīgu skatienu, Erbrova pārlaida liesmiņai roku, un tā izdzisa.
— Aua nē, — viņa nopietni noteica, paplezdama rokas un saraukdama pieri.
Austra saprata, ka meitene lieliski spēj iededzināt un nodzēst sveci, nenodarot ļaunu ne sev, ne citiem, bet droši vien mamma viņai bija aizliegusi rotaļāties ar uguni, kā, protams, būtu darījusi arī ikviena cita māte.
Arī Austra pastiepa roku līdz sveces daktij, arī viņa iededza un nodzēsa liesmiņu — bija pieticis ar Erbrovas pieskārienu, lai arī viņa to iemācītos. Vispirms viņa dziļi pierē sajuta vēsumu, pēc tam — karstumu, tā bija savāda, kutinoša kņudoņa. Pilnīgi noteikti patīkama un smīdinoša. Droši vien, iededzot vai dzēšot lielākas ugunis;-sajūtas bija daudz spēcīgākas un sasprindzinājums tik neizturams, ka sagādāja sāpes, taču tik maza uguntiņa… jā, tā kutināja… Erbrova smējās. Austra viņu vēlreiz cieši piekļāva pie krūtīm un tad noliecās, lai nolaistu viņu zemē. Vilcēnam pie kājām gulēja ievainota un asinīm noplūdusi ķirzaka, viena tās kājiņa bija gandrīz norauta. Austra paņēma sīko radību plaukstās un kādu brīdi turēja: tās ķepa sadzija, mazā sirds sāka sisties spēcīgāk. Bet Austra pati ievaidējās.
— Tā nu vairs nav nekāda izprieca! — viņa teica, no piepūles nobālējusi.
Erbrova piekrītoši pamāja.
Ķirzaka atkal bija vesela. Austra to palaida vaļā. Tad, zemu paklanīdamās, ceremoniāli atvadījās no Erbrovas, saņemdama pretī tikpat pārspīlētu cieņas apliecinājumu.
Austra nokāpa lejā lielajā laukumā.
— Tai meitenei piemīt pēdējā elfa spējas, viņas dzīslās plūst Ardvina asinis, turklāt viņa nosaukta pēdējā pūķa vārdā, — norādot uz Erbrovu, viņa aizkustināta teica Rankstrailam un Lizentrailam.
Lizentrails sēdēja zemē, atspiedis muguru pret aku, izbaudīja rāmo vakaru un to, ka joprojām ir dzīvs, — vēl nesen viņš nebūtu slēdzis derības, ka dzīve izrādīsies tik ilga, un ne jau mūžīgais naudas trūkums viņu būtu atturējis no derību slēgšanas.
— Kā tad! — Lizentrails piebalsoja Austrai, taču viņa balsī bija mazāk jūsmības un mazāk aizkustinājuma. —Ja šai maisījumā ietilpst arī no māmiņas mantots raksturs, tad es laikus apliecinu cieņu un apbrīnu tam, kurš viņu precēs, — tas puisis noteikti būs apveltīts ar lauvas drosmi.
Septiņpadsmitā nodaļa
Rankstrails par atbildi tikai kaut ko neskaidri nomurdēja. Viņš, iekārtojies uz baseina malas, apkopa ievainoto roku. Brūce, vairs neasiņoja, taču tā bija netīrumu pilna un tās malas — uztūkušas un piesārtušas.
— Atļaujiet man par to parūpēties, mans kungs, — teica Austra, pienākdama tuvāk.
Rankstrails nodrebēja. Bija pārāk mulsinoši dzirdēt, ka Austra pie viņa vēršas ar uzrunu mans kungs. Nebūdams ne viņas komandieris, ne ķēniņš, viņš šais vārdos saklausīja izsmieklu. Katrā ziņā viņš labprāt būtu izticis bez šādiem tukšiem un pārspīlētiem cieņas apliecinājumiem.
— Paldies, mana kundze, — viņš atteica visai augstprātīgā un iecirtīgā tonī,:— nav vajadzīgs. Es jau daudzus gadus esmu paradis apkopt ne tikai savas, bet arī savu vīni brūces. Un, kaut arī neesmu nekāds dziednieks, pagaidām, kā rēdzat, esmu dzīvs…
Viņš nepaguva pabeigt sakāmo, kad Austra jau bija pienākusi cieši klāt un saņēmusi viņa roku savās.
— Lūdzu, — viņa teica, nopētīdama ievainojumu. — Domāju, ka man gan piemīt dziednieces spējas, vismaz es tā ceru, — viņa piebilda, viegli pasmaidīdama.
Rankstrailam šķita, ka roka svilst kā ugunīs. Vajadzēja savaldīties, lai neizrautu to no Austras delnām pārlieku asi.
Viņš negribēja, lai viņu ārstē. Viņš negribēja, lai viņam ķeras klāt. Viņš arī negribēja būt ne Austras komandieris, ne ķēniņš. Viņš tikai gribēja, lai Austra vienmēr būtu pietiekami tālu no orku un visu pārējo nagiem. Viņš tikai gribēja, lai Austra turas pa gabalu no kaujas laukiem. Un vēl viņš gribēja, lai viņu, Rankstrailu, liek mierā.
Aizkaitināts un samulsis viņš blenza uz savu milzīgo, tumšo ķetnu, ko turēja Austras bālās, smalkās rokas, un mežonīgi gribēja to izraut no viņas tvēriena.
Austra to sajuta.
— Pacietieties, esmu gandrīz pabeigusi, — viņa teica.
Viņa no brūces bija izmazgājusi zemes un tagad to pārsēja ar baltu lina šalli, ko vēl pirms brīža bija nēsājusi apvītu ap kaklu, — cita tīra auduma gabala pa ķērienam nebija.
— Esmu pārliecināta, ka sāpes jau pārgājušas, — Austra noteica. Un atkal uzdrošinājās viegli pasmaidīt, kaut arī piepeši izskatījās ļoti nogurusi. Austra smaidīja reti, bet šajos retajos brīžos viņas acis iemirdzējās vēl zaļākas.