Выбрать главу

Sarunu tēma, kas visbiežāk parādījās rudeņos, kad vējš nesa sev līdzi tikko spiesta, vēl nenorūguša vīna smaržu, bija Valdītāja un Tiesneša spē­jas un talanti: starp tiem, Rakstvežaprāt, bija jāmin ievērojamas valodu zināšanas, šādas tādas nekromantijas prasmes un, iespējams, arī izgud­rotāja dotības. Tiesnesis regulāri rekvizēja lielus daudzumus miežu un kviešu, no kā gatavoja paša izgudrotu mikstūru, kura, uzlieta uz ložņā­jošo jasmīnu un glicīniju saknēm, lika šiem augiem ziedēt visu gadu brī­numaini kupliem ziediem, kas izplatīja uzmācīgi stipru un sevišķi saldu smaržu. Savukārt no sapūdēto ābolu kravām tika destilēts dzidrs šķid­rums, kurš reibināja stiprāk par vīnu un kuram pievienojot jasmīnus, tika gatavots parfīms. Šīs smardes pārdeva par dārgu naudu: tās ne tikai spēja nomākt cilvēku un ielu nelāgās smakas, bet arī, kā runāja, samazi­nāja iespēju krist par upuri kādai no nāvējošajām sērgām (bet Tiesneša valdīšanas laikā sērgas arvien nežēlīgāk pļāva ļaužu dzīvības, un tas ne­pārprotami liecināja, ka spēkā pieņēmusies raganu un elfu cilts ļaunprā­tība), — vajadzēja tikai tās uzpilināt uz mutautiņa un turēt to priekšā sejai. Parfīmu pildīja mazās, caurspīdīgās pudelītēs un krāva grēdās dau­dzajās bezlogu istabās Tiesneša pilī. Šī prece bija pieprasīta līdz pat Zināmo zemju robežām un ļāva Tiesnesim piepildīt lādes un izrotāt tērpus ar neiedomājamu daudzumu dārgakmeņu un zelta.

Varbūt, ja Trakais Rakstvedis savus stāstus nepārtrauktu ar sīkiem smiekliņiem, izbrēcieniem un savādiem lēcieniem, tie izklausītos tica­māk. Arī paradums noteiktiem jautājumiem pievērsties kādā noteiktā gadalaikā neliecināja par prāta veselību. Kad Rakstvedis runāja par stratēģiju, viss bija saprotami, bet visu pārējo Rankstrails klausījās tikai plikas pieklājības pēc, pie reizes vārīdams vecajam vīram kurkuļu virumu vai prātā atkārtodams skaitļu gudrības un alfabētu. Doma, ka ne jau visas pasaules nelaimes ir elfu un raganu ļaunprātības augļi, Rankstrailu valdzināja ar savu loģiskumu: ja jau šie elfi un raganas patiešām izraisa visas nelaimes, tad tiem jābūt apveltītiem ar īsteni pašnāvniecisku muļ­ķību, jo visas likstas viņiem pašiem uzbruka pirmajiem (nemaz neru­nājot par to izraisīto cilvēku atriebību), — taču šī teorija tik ļoti atšķīrās no vispārējā viedokļa, ka Rankstrails to atmeta kā neticamu un muļķīgu.

Ceturta nodaļa

Tā viss turpinājās gadu no gada, līdz Borstrils iemācījās staigāt.

Tad piepeši viss sāka grūt un brukt. Māte zaudēja ilgajā cīņā ar ne­beidzamo klepu, un ap to laiku cīņu ar šo pašu ienaidnieku uzsāka arī tēvs. Divus gadus pēc mātes nāves Rankstrails kļuva par algotni. Viņš rtebija atradis nevienu citu iespēju, kā turēt sev pašam un debesīm doto zvērestu, ka nekad nepieļaus, lai viņa vistuvākie cilvēki ciestu badu.

Dienā, kad Rankstrails pameta Ārējo loku, lai dotos pieteikties algot­ņos, viņš bija piecpadsmit gadu vecs.

Viņš devās projām naktī, ne no viena neatvadījies, jo tēvs viņu aizturētu, ja vien zinātu, kādu lēmumu viņš pieņēmis. Arī Liesma, kura vienmēr un visur bija viņa sabiedrotā un līdzzinātāja, šoreiz bija atstāta neziņā, jo arī viņa nebūtu pieļāvusi tik neprātīgu soli.

Alga bija burvju vārds, kas bija savalgojis pavisam jauniņo algotni, mudinot to pamest mājas un savus ļaudis un gluži kā zaglim doties pro­jām tumsā. Rankstraila tēvs bija slims un varēja atlabt vienīgi tad, ja viņam būs pietiekami daudz ēdiena un kāds grasis, ko samaksāt aptieķniekam.

Tēvs ēda pavisam maz; tieši tāpēc viņam bija piesities neārstējamais klepus. Tiem, kuri ēd katru dienu, šī slimība neuzbrūk. Rankstraila tēvs necieta, ka viņa bērni ir izsalkuši. Viņi malumedībās iegūto laupījumu drīkstēja ēst — viņš to nebija aizliedzis. Viņš to nekad neaizliedza. Taču neaizliegt un atbalstīt nebūt nav tas pats.

Kad vakariņās bija gārņa cepetis, tēvs cēlās no galda un nodurtu ska­tienu, kāds ir tikai sakautajiem, gāja apsēsties uz sava bluķēna. Tur viņš sēdēja līdz pašai rītausmai un darināja brīnišķīgus kokgriezumus, par vairumu no kuriem pircēji viņam neko nesamaksās.

Ari pēc mātes nāves, gūstot šādus tādus ienākumus gan no tēva gald­nieka darbiem, gan no Rankstraila malumedībām, ģimenei nebija klāj ies necik sliktāk kā citām Ārējā lokā. Bet tad kādu nakti tēvs sāka klepot, un klepus neatkāpās arī nākamajās naktīs. Reizē ar ziemu sākās arī dru­dzis: tas uzbnika un nelaida tēvu vaļā dienām ilgi, liekot savam upurim zaudēt spēkus un padarot to nespējīgu noturēt kaltu nedēļām ilgi. Aptieķnieks tēvam izrakstīja īpašus kumelīšu, beladonnas un baldriānu novārījumus un piekodināja pēc iespējas biežāk lietot uzturā teļa gaļas virumu, un tādējādi nelielie ģimenes ietaupījumi izsīka zibens ātrumā.

Nu Rankstrailam vienam pašam bija jāatrisina visas grūtības. Vispirms viņš nolēma medīt biežāk un vairāk. Taču vajadzība padarīja viņu ne­piesardzīgu. Viņu nepieķēra medību laikā: viņa dzirde un oža bija pārāk asas, lai kāds mežsargs spētu viņu dabūt savos nagos. Bet reiz, gribēdams notvert savvaļas zosi, kurai bija uzglūnējis jau daudzas naktis, viņš pārāk ilgi aizkavējās ārpus mūriem — pirmā rīta gaisma jau atspīdēja rīsa lau­kos, un vairs nebija iespējams slepus pārrāpties bastioniem. Rankstrails bija spiests atgriezties pilsētā pa vārtiem. Viņam būtu izdevies paslīdēt garām Arējā loka miegainajiem vārtsargiem, ja ne kāds izbadējies sesks, kurš uzklupa viņa tarbai, piesaistot uz mūriem stāvošo kareivju uzma­nību un izraisot skaļus smieklus.

Viņam atņēma medījumu un aizveda uz sardzes māju. Sods bija div­padsmit pātagas cirtieni. Kad eksekūcija bija galā, viņam paskaidroja, ka šādus miesassodus piespriež tikai vienreiz: ja viņu vēlreiz pieķeršot nodarbojamies ar malumedniecību un ieraudzīšot no šīs dienas cirtie­niem palikušās rētas, viņš tikšot patriekts no pilsētas. Ar visu ģimeni. Laukā. Varila viņam bija atļāvusi mitināties savu mūru aizsegā, taču tam, kurš nevēlas cienīt likumus, te nav palikšanas — tāds lai vācas projām un atrod kādu citu labāku vietu, kur nosprāgt.

No sardzes mājas Rankstrails izgāja grīļodamies un saļima zemē. Tur viņš gulēja, līdz saule, ledaina ziemeļu vēja pavadīta, pacēlās augstu virs pilsētas.

Kauns darīja sāpes neizturamas.

Tēvs nomirtu, ja uzzinātu. Rankstrails zvērēja notikušo nevienam nemūžam neatklāt. Pat Liesmai ne. Neviens nekad neuzzinās. Gan jau brūces zem drānām viņš paslepus saārstēs pats.

Taču kā lai tagad sagādā ēdamo? Riskēt viņš vairs nedrīkstēja. Bet bez medījuma viņa mājās visi nomirs badā.

Tieši šai brīdī garām gāja saucējs un visiem, kam vien bija ausis, at­gādināja, ka Daligaras grāfiste, līdz kurai mērojams tikai divu dienu ceļš, atkal izsludina uzņemšanu algotņu spēkos, ko oficiāli dēvē par vieglo kavalēriju un vieglo infantēriju. Tā bija noticis jau pirms astoņiem ga­diem, kad briesmīgs elfs — Nolādētais elfs — bija ieradies pilsētā un slaktējis tur vistas, vīriešus, bērnus, kanārijputniņus, iespējams, arī kaķus, govis, aitas, kazas, aunus un zelta zivtiņas strūklaku baseinos. Rank­strails šo stāstu jau bija dzirdējis tolaik, kad piedzima viņa māsa Liesma, un klusībā sev jautāja, vai Daligara ir tāda pati pilsēta kā pārējās vai arī viens vienīgs lopu tirgus. Trakais Rakstvedis viņam bija izklāstījis arī savu notikumu versiju: elfs, vēl pavisam bērns, pilsētā tikai atdzīvinājis kādu vistu, un tādējādi kaut vienu reizi nāves skumjas atkāpušās. Šis bezjēdzīgais notikumu pārstāsts Rankstrailam noderēja par galīgo pie­rādījumu tam, ka vecā vīra runām ticēt nedrīkst.