Sāpes patiešām bija pazudušas. Tomēr šis secinājums nemazināja Rankstraila nelāgās izjūtas.
— Arī pirms tam nemaz tik ļoti nesāpēja, — viņš īgni noburkšķēja, laikus uzmezdams iznīcinošu skatienu Lizentrailam, lai tas neiedomātos izdvest kādu stulbību.
Lizentrails turēja muti ciet, un Austra beidzot devās prom. Rankstrails paberzēja pārsieto delnu. Viņš atkal spēja noturēt zobenu.
Laukumā iebrāzās bariņš skaļi klaigājošu bērnu, kas bija bruņojušies ar kokgabaliem, kurus iztēle bija pārvērtusi zobenos un šaujamlokos. Meitenes bija sešas, un viņu pulks bija sadalījies divās daļās: trīs sevi iztēlojās par ķēniņieni Raganu, bet pārējās trīs bija izvēlējušās dižkundzes Austras lomu. Puiku vidū valdīja lielāka vienprātība, un visi pieci bija Rankstraili.
Vienīgā nelaime bija tā, ka neviens negribēja spēlēt orku — kur nu orku! — pat cita kareivja lomu neviens šai spēlē negribēja ņemt.
Viena no meitenēm, kas teicās esam ķēniņiene, pakāpās uz akmens un pasludināja:
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa kuņģis.
Pārējie uzgavilēja.
— Sito mēs laikam palaidām garām, droši vien tā viņa teikusi pirms mūsu ierašanās, — komentēja Lizentrails. — Labi, ka manis te nebija: es tak nebūtu spējis savaldīt lielo smējienu.
Rankstrails tikai noņurdēja.
Pamanījuši, ka laukumā sēž divi kareivji, bērni smiedamies aizspurdza prom.
Vienīgi visklusākais un viskautrīgākais uzdrošinājās tuvoties akai.
— Atļaujiet, mans kungs. Piedodiet, ka uzdrošinos jūs traucēt. Es tikai gribēju uzzināt — protams, ja es jūs pārāk neapgrūtinu —, kā sauc jūsu zirgu. Piedodiet, kungs, — viņš vēl piebilda un, raudzīdamies Rankstrailam tieši sejā, nosarka līdz ausīm.
— Viņu sauc par Ērci, — īgni noburkšķēja Kapteinis.
— Kādā senā valodā tas droši vien nozīmē kaut ko lielisku, vai ne? — jautāja puika.
Rankstrails nolēma nodurt skatienu: puika lūkojās-uz viņu dievināšanas pilnām acīm. Uzdrīkstējies uzrunāt pašu Kapteini, tas no satraukuma teju vai drebēja. Zēns bija sīks un kalsns, pāri viņa sejai krita tumšas matu šķipsnas.
Atbildēja Lizentrails:
— Protams, — viņš sirsnīgi teica. — Senajā valodā tas nozīmē Lieliskā. Nu, tajā valodā, kas bija vēl pirms elfiem.
— Pirmās rūnu dinastijas valodā? — drošības pēc pārvaicāja puika.
— Tai pašā, — droši apstiprināja Lizentrails, bet Kapteiņa skatienam atbildēja, paraustot plecus.
— Zināt, tas vajadzīgs annālēm, — puika paskaidroja.
— Kādām annālēm?
— Šīs pilsētas annālēm, kungs. Manējā ir rakstvežu ģimene. Mans tēvs bija rakstvedis, viņa tēvs bija rakstvedis un arī viņa tēva tēvs, un tāpat arī es reiz par tādu kļūšu. Manam vectēvam ar bendes sakropļotām kājām vajadzēja bēgt no Daligaras, bet tagad vairs nekas tāds nenotiks, jo mums ir ķēniņiene Ragana. Ziniet, kungs, — puika turpināja, lepnumā pietvīkdams, — es protu rakstīt. Mēs, rakstveži, pierakstām visu, kas notiek. Pierakstām, lai visi to zinātu. Un tieši es rakstīšu par Kapteini Rankstrailu mirdzošajās bniņās un viņa kāvi Lielisko, lai par viņiem arī nākamajos gadsimtos uzzinātu nākamās paaudzes. Es rakstīšu arī par jums, kungs, par to, kā jūs vadījāt uzbrukumu orku katapultām. Nākamajos gadsimtos nākamās paaudzes zinās par mums, un šis stāsts tām palīdzēs atgūt drosmi, ja viņiem būs pienākusi kārta būt aplenktajiem vai sakautajiem.
— Jūtos aizkustināts, — palocījis galvu, paziņoja Lizentrails. — Ja tas var noderēt: mani sauc Lizentrails, bet mana zirga vārds ir Zeltaste. Un arī manas bruņas mirdzēja.
Puika laimīgs skrēja prom. Viņš jau bija patālu, kad viņu panāca Kapteiņa balss:
— Man rakstīt iemācīja tavs vectēvs.
Puika zibenīgi apsviedās riņķī un raudzījās Kapteini ieplestām acīm, piešāvis mutei priekšā plaukstu.
— Man rakstīt iemācīja tavs vectēvs, — atkārtoja Rankstrails. — Tu izskaties viņam līdzīgs. Mēs viņu saucām par Trako Rakstvedi, bet viņa īsto vārdu es nekad neesmu zinājis.
— Primo, mans kungs, viņu sauca Primo, tāpat kā mani.
— Skaists vārds, — noteica Kapteinis, īsti nezinādams, ko sacīt. Kad viņam beidzot ienāca prātā, ka varētu puikam atkārtot vectēva vārdus par to, ka rakstveža un bruņinieka amati ir viscēlākie, jo viens stāsta par netaisnībām, bet otrs tās apkaro, puika jau bija aizskrējis.
— Vai tad tavu zirgu nesauca par Zurkasti? — Kapteinis noprasīja Lizentrailam, nevarēdams izdomāt, kā citādi lai atbrīvojas no kamola, kas iemeties pakaklē.
— Pēc simt gadiem neviens to vairs nezinās. Laikam arī man vajadzēs iemācīties lasīt, citādi nevarēšu tās annāles novērtēt un nemaz nezināšu, cik spoži mēs mirdzējām kaujas laukā. Varbūt mums vajadzēja pateikt arī to, kā dēli mēs esam. Tad viņš varētu rakstīt — Lizentrails, Džartraila, Partraila vai kāda cita dēls, jo pēc simt gadiem neviens tak vairs neatcerētos, ka mani sauca par Lizentrailu, daudzu tēvu dēlu.
— Zirgu vārdus jau pateicām. Cik tad daudz var mānīties?!
— Tā nebija mānīšanās.
— Zeltaste un Ērce Lieliskā! Un kur tad bija tās mūsu mirdzošās bruņas?
— Iekšā, Kaptein, tās mums katram bija iekšā. Bija, kā nu ne. Un arī mirdzēt mēs mirdzējām. Vēršu cīpslas, kas satur kopā bruņu gabalus, ir tādas pašas kā orkiem, taču tās asinis, kas bija pa virsu, tās bija mūsējās un saulē mirdzēja. Un ikviens zirgs, kas savu jātnieku nes uz uzvaru, ir lielisks. Kas zina, kāds patiesībā bijis Ardvins? — vēl noprasīja Lizentrails, kuru pirmās vakara zvaigznes un zemu lidojošās bezdelīgas, kam bija izdevies paglābties no orku nežēlības un izbadušo cilvēku iesmiem, noskaņoja uz apcerīgām domām. — Man tas nekad nebija ienācis prātā. Varbūt viņš tāpat kā mēs bija plikadīda, kura daudzreiz lāpītās bruņas kopā saturēja vēršu cīpslas, bet annālēs, lai padarītu visu smalkāku un krāšņāku, šo pataisīja par mirdzošu ķēniņu, kas spīd kā lākturis. Ei, Kaptein, vai tu maz esi ievērojis, ka visā pilsētā nav nevienas Ardvina statujas? Ka es tev saku, viņš arī ir bijis nabags no vieglās kavalērijas, un tāpēc to statuju nav. Mēs pat nezinām, kāds viņš bijis no vaiga.
Rankstrails paraustīja plecus. Kas viņam daļas par sira Ardvina patieso seju.
Abi labu laiciņu sēdēja klusēdami.
Tad Lizentrails no savas tarbas izvilka pusi maizes klaipiņa, kas vēl bija saglabājies no tiem, ko pilsētas sievietes bija izdalījušas kaujas priekšvakarā. Viņam bija arī ķiploks un drusku sāls, un viņš brālīgi dalījās ar Kapteini.
— Vēl labāk būtu, ja varētu dabūt mazliet eļļas, bet arī šitā nav slikti…
Rankstrails pamāja. Viņš lēni košļāja maizi, lai tās pietiktu ilgākam brīdim.
Kaut arī sāpes bija pagaisušas, ievainoto delnu viņš bija ielicis veselajā, tā, lai pirksti varētu pieskarties linu pārsējam. Viņš to taustīja pavisam viegli, sargādamies nosmērēt, lai gan savu mūžu nebija sargājis no netīrumiem nevienu pārsietu brūci.
Nolaidās vakars.
Kļuva vēsāks.
Rankstrails devās uz ķēniņienes istabām, lai saņemtu jaunus rīkojumus saviem vīriem.
Astoņpadsmitā nodaļa
Rite sēdēja pie Ķēniņu ložas ārējās balustrādes iepretī lielajam akmens tronim. Nakts nebija īpaši vēsa, tomēr Ritei tā tāda šķita, jo pēdējie notikumi bija viņu novārdzinājuši. Labi, ka lielais apmetnis sargāja viņu no aukstuma gluži kā mīksta, silta ligzda. Kamēr ķēniņiene te sēdēja, bērnus pieskatīja Parcija.