Austra pieklusa. Rite nespēja izdvest ne skaņas — balss bija pazudusi vai varbūt balss nebija pazudusi, tikai īstie vārdi nenāca pār lūpām.
Trūka elpas, vienbrīd Ritei pat šķita, ka arī asinis dzīslās piepeši izsusējušas, un viņa sagrīļojās. Par laimi, no akmens stinguma laikus atguvās Rankstrails. Viņš paguva sniegt ķēniņienei atbalstu un palīdzēja tai apsēsties drošākā vietā tālāk no margām — par ķēniņienes sēdekli kļuva tikai nepilnu nedēļu valdnieka godu baudījušā Karola Trešā statujas pjedestāls, un neveiksmīgais valdītājs tomēr izrādījās kaut kam noderīgs.
— Tie ir meli, — beidzot teica Rite. — Ne man, ne maniem bērniem nav orku asiņu. Tas ir smieklīgi un muļķīgi. — Viņa atkal piecēlās kājās mierīga un nicinājuma pilna. — Es pati redzēju Ardvinu, — viņa teica. — Es redzēju viņa tēlu atspīdam manā zobenā, un, ja viņš man nebūtu devis drosmi, es nemūžam nebūtu spējusi pārraut aplenkumu. Viņa prāts mani vadīja. Viņam plecos bija šis apmetnis: zelta izšuvumi un pērļu raksti nav sajaucami ar citiem. Un galvā viņam bija zelta kronis ar efejlapiņām.
— Jā, kundze. Bet man jāiebilst, ka Ardvina kronis bija no dzelzs ar vienu vienīgu zelta svēdru, kas tajā bija iekalta kā piemiņa par viņa sievu. Padomājiet pati! Ardvins nekādi nebūtu varējis nēsāt pēdējā elfu ķēniņa kroni, jo galu galā jūs to kopā ar savu vīru atradāt pazemē tikai pirms dažiem gadiem. Un arī šis apmetnis nekad nav piederējis Ardvinam: to pagājušogad lika pašūdināt mans tēvs, izmantojot tik daudz zelta un pērļu, ka par šīm bagātībām būtu varēts paēdināt visu grāfisti un vēl apbruņot pamatīgu karaspēku, kas spētu sargāt no orkiem Cilvēku zemju robežas. Ardvins Taisnīgais tādu apmetni nemūžam nebūtu licis sev darināt. Tai vīzijā, kas briesmu brīdī parādījās jūsu prātā, mana kundze, jūs redzējāt tronī sēžam savu dēlu. Vienu no jūsu dēliem sauc Ardvins, un tieši viņš būs nākamais Daligaras valdnieks. Tāpat kā jūsu diženā senča Ardvina skatiens, arī jūsējais spēj ielūkoties nākotnē, taču pagātnes tumsai cauri izlauzties tas nespēj.
Ilgi valdīja klusums. Austra un Rite nekustīgi stāvēja viena otrai pretī un cieši raudzījās viena otrai acīs. Zaļās acis lūkojās tumšajās, tumšās dzēlās zaļajās.
Beidzot atskanēja Rankstraila balss.
— Kā gan tas iespējams, ka orks Monghahuls kļuva par ķēniņu?
Šķita, Rite uz mirkli atgūst cerību. Austra nevilcinādamās atbildēja.
— Ardvinu par ķēniņu vienbalsīgi ievēlēja. Viņš bija ģenerālis, kas uzvarējis orkus. Kad viņš te ieradās, orki bija pilsētu pakļāvuši. Te notikušie briesmu darbi bija vārdos neaprakstāmi. Puse daligariešu jau bija miruši, bet otra puse nožēloja, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Ardvins uzņēmās komandēt armijas atliekas un vadīja uzbrukumu orkiem. Viņš atbrīvoja Daligaru un pēc tam citu pēc cita satrieca visus orku karaspēkus, aiztriekdams tos viņpus Zināmo zemju robežām, kas atkal kļuva drošas.
— Un tomēr, kā gan tas varēja gadīties, ka mūsu karaspēku vai tā atliekas sāka komandēt orks Monghahuls? Kāpēc tieši viņš vadīja pretuzbrukumu? — nelikās mierā Rankstrails.
Austra mazliet apmulsusi meklēja piemērotākos vārdus, lai izskaidrotu senos notikumus.
— To laiku annāles vēsta, ka viņu par komandieri esot iecēlusi vai, pareizāk sakot, izraudzījusies ķēniņa meita…
— Un kāpēc ķēniņa meitai prātā iešāvās tik savāda izvēle? Un kur viņa to orku sameklēja? Vai tiešām vasaras saulgriežu naktī atrada savā pagultē? Kura ķēniņa meita tā bija? Viņas tētuks bija Ejnusazin Trešais, saukts Glupiķis, vai Kaszinkurš, saukts Tukšpauris? Un kurš muļķis orku Monghahulu pirmais sāka dēvēt par Gaismas Kungu? Ar ko tad viņš izgaismoja pasauli — ar sārtu liesmām, vai? — Rite vairs nespēja apvaldīt niknumu.
Deviņpadsmitā nodaļa
Austra izskatījās arvien nedrošāka un arvien vairāk samulsusi, tomēr nepiekāpās un mēģināja turpināt savu stāstāmo.
— Labāk ļaujiet, lai izstāstu jums Ardvina dzīvi no paša sākuma līdz beigām. Domāju, ka esmu vienīgā, kam tā zināma. Māte man iemācīja elfu valodu, bet ar pils namziņa palīdzību iemācījos arī dažas senās valodas. Ardvins neilgi pirms nāves bija licis iecirst savu pareģojumu akmens sienā virs portika. Mūža beigās viņš arī pats sarakstīja savu dzīvesstāstu. Viņš rakstīja tikai elfu valodā. Un šis manuskripts tika ieslēpts starp daudziem citiem, vietumis tajos ierakstot pa atsevišķai rindai, kas jāsameklē un jāatšifrē kā mīkla. Es nezinu, vai svešos tekstos savu stāstu ieslēpa Ardvins pats vai to paveica viņa pēcteči, kuri tādējādi, iespējams, bija raduši kompromisu starp vēlmi slēpt ķēniņa piederību orku ciltij un vēlēšanos tomēr godīgi saglabāt dižā valdnieka piemiņu.
Jau pieminēto princesi sauca Nefrīte, un viņa bija pēdējā no ķēniņa bērniem, visjaunākā divdesmit deviņu brāļu un māsu pulkā, —jo tieši tik daudz bērnu ķēniņam bija dzemdējušas četras oficiālās sievas, kuras viņu cita pēc citas bija atstājušas atraitņos, un sešas konkubīnes, kuras ķēniņas skumjas bija kliedējušas starplaikos starp laulībām. Nefrītes tēva vārds bija Dardrails Ceturtais, bet viņa pievārds bija Nežēlīgais, jo skarbi viņš pārvaldīja savas zemes, bargi izrīkoja savu ģimeni un nesaudzīgi un pat mežonīgi apkaroja orkus.
Taču, lai cik nežēlīgi viņš orkus slepkavoja, tie arvien uzradās no jauna. Lai arī cik rūpīgi viņš sargāja savu zemi, lika būvēt sargtorņus, rakt aizsarggrāvjus un visas robežas garumā ik pēc piecdesmit soļiem nostādīt kādu sargkareivi, agrāk vai vēlāk kāds atkal zaudēja modrību vai aizsnaudās, un zemnieku sētas atkal dega košās ugunīs.
Tad Dardrails Nežēlīgais deva pavēli iebrukt Orku zemē un iznīcināt visus tās iemītniekus, arī bērnus. Taču iejaucās princese, un šī pavēle netika izpildīta. Stāsta, ka viņa zirga mugurā esot atbrāzusies kā zibens, izrāvusi no maksts zobenu un nostājusies starp kādu uguns jau sakropļotu orku mazuli un sava tēva sūtītajiem kareivjiem. Viņa esot iekliegušies, ka bērnus nogalināt nedrīkst, tad jau labāk mirt pašiem, labāk iznīkt. Tas, kurš dara pāri bērnam, pats ir orks. Ja vienīgais paņēmiens, kā cīnīties pret orkiem, nozīmē, ka pašiem par tādiem jāpārvēršas, tad labāk ļaut sevi sakaut, labāk pieņemt nāvi. Laikam nekāda dižā cīnītāja viņa nebija, tomēr viņa bija ķēniņa meita, un neviens no kareivjiem neuzdrošinājās cīnīties un izliet karaliskas asinis. Nefrīte orku bērnu atbrīvoja un aizveda prom no kareivjiem. Viņa tam atdāvināja savu zirgu, lai puika varētu doties pie savas cilts, bet kaklā tam pakāra savu ķēnišķīgo zīmogu — nefrīta lodīti, kurā bija iegravēta austoša saule. Redzot nefrīta lodi, neviens no kareivjiem neuzdrošinātos puiku aizskart. Šis izglābtais bērns bija Ardvins. Savā ziņā toreiz princese izglāba visus orku bērnus.