Tas ir dīvaini: pietiek, ja kaut viens cilvēks iestājas pret kādu nežēlīgu pavēli, lai arī citi — pat tie, kas jau sākuši pavēli pildīt, un tie, kas to devuši, — saprastu, cik tā patiesībā ir nežēlīga. Nefrīte bija ķēniņa vismīļākā meita. Viņa nesaņēma sodu par nepaklausību, un sekas bija necerētas: ķēniņš atcēla savu rīkojumu nogalināt orku bērnus. Un tas bija labi, jo daudzi kareivji jau bija dezertējuši no armijas, lai nebūtu jāveic šādi briesmu darbi. Kad Dardrails Nežēlīgais nomira, tronī kāpa viņa dēls Balruīns, saukts Jaunais. Tas ar īpašiem tikumiem vai spējām neizcēlās, taču citu troņa pretendentu vai tīkotāju nebija. Balruīns valdīja bez īpaša negoda un bez īpašiem varoņdarbiem, kamēr pasaule un apvārsnis bija mierīgi. Taču, tiklīdz apvārsnis satumsa gluži melns, jo to aptumšoja tūkstošu tūkstoši orku, kas nākuši no austrumu stepēm, ķēniņš nespēja izdomāt neko labāku kā pavēlēt uzraut augšā paceļamos tiltus, lai Daligara vismaz dažas stundas spētu pretoties aplenkumam, bet pats aizbēga, vēl pirms aplenkums bija sācies. Jāatzīst gan, ka atšķirībā no mana tēva viņš vismaz atstāja Daligarā karaspēku. Kamēr viņa kareivjus apkāva citu pēc cita, bet viņa ģenerāļu galvas tika savērtas virtenēs un līdz ar to zarnām kļuva par rotājumiem orku katapultām, Balruīns slēpās Aljilā, nepieejamajā cietoksnī Ziemeļu kalnos, kur tagad patvēries mans tēvs līdz ar galma atliekām un gandrīz visu grāfistes karaspēku. Tikai nonācis Ziemeļu kalnos, ķēniņš pamanīja, ka pazudusi Nefrīte, viņa jaunākā māsa, vienīgā, kura vēl nebija izgājusi pie vīra. Princese bija palikusi pie Daligaras, lai izglābtu Bāreņu namu bērnus, jā, arī tolaik jau bija Bāreņu nami, taču domāju, ka tie bija… pieklājīgāki nekā mana tēva valdīšanas laikā. Orkiem jau nevajadzēja saņemt īpašu pavēli nogalināt bērnus, un arī dezertēt neviens no viņiem pirms šādiem slaktiņiem nemēdza. Lauki jau dega ugunīs. Princese sapulcināja visus bāreņus un mēģināja tos nogādāt drošībā Ziemeļu kalnos, kad viņus aplenca orku banda. Nefrīte izrāva zobenu, kuru nemaz neprata lietot, bet piepeši viens no uzbrucējiem nostājās starp viņu un saviem biedriem. Šim orkam kaklā karājās nefrīta lodīte. Viņš uzlūkoja princesi un teica: bērnus nogalināt nedrīkst, nekad. Cilvēku valodā viņš runāja slikti, tomēr viņa teikto saprast varēja. Tad viņš pagrieza princesei muguru, norāva no sejas atbaidošo kara masku un stājās pretī citiem orkiem, nogalinādams tos visu kā vienu. Nākamajās dienās viņš uzņēmās vadību, sapulcēja kopā ienaidnieku izkliedētos kareivjus, iemācīja cīnīties civilistiem, zemniekus apbruņoja ar kapļiem un izkaptīm, vadīja visus uzbrukumā un atbrīvoja Daligaru. Kad pilsēta bija atkarota, viņš lika aizsargmūriem piestiprināt slīpus pīķus, un uz mūriem dienu un nakti dega ugunis, lai virs tām varētu karsēt piķi, ko liet uz galvas aplencējiem. Nu pilsēta izskatījās pēc dzeloņcūkas, taču tā kļuva neieņemama. Ugunis tumsā bija tālu redzamas, un tās atdeva drosmi tiem, kas to bija zaudējuši. Viena cilvēku cilts pilsēta bija atbrīvota un turpināja cīnīties. Tā itin kā vēstīja, ka agrāk vai vēlāk to spēs arī pārējās…
— Vai tāpēc viņu iedēvēja par Gaismas Kungu? — jautāja Kapteinis.
— Jā, protams. Taču es domāju, ka bija vēl cits iemesls — nemanāmāks, apslēptāks, taču ne mazāk svarīgs. Tas, ka orks cīnās, lai glābtu bērnus, bija kā gaismas stars tumsā. Tas nozīmēja, ka allaž ir iespējams izvēlēties. Ka liktenis ne vienmēr ir izlemts jau iepriekš. Ka cerības nekad nedrīkst zaudēt. Tas nozīmēja, ka būt orkam ir apzināta izvēle, nevis iepriekšnolemtība. Mans tēvs ir orks, jā, savā ziņā viņš ir orks, kaut arī viņa rokas ir smalkas un gleznas, bet bārda gluda kā zīds. Ardvins nolēma nebūt orks, un viņš tāds vairs nebija.
— Bet kāpēc viņš bija neuzvarams? Tikai tāpēc, ka orks? Bet arī pārējie taču bija tādi paši orki…
— Orki ir nemīlētie, ienīstie bērni, viņus pasaulē laiž tikai tāpēc, lai viņi kļūtu par karavīriem. Lai varētu viņus gluži kā akmeņus triekt pret nīstamo pasauli. Orku sabiedrībā sieviete ir tikai instruments, ko orks izmanto jauna karavīra radīšanai, un nekas vairāk. Maiguma nav. Žēlsirdības nav. Vislielāko prieku ikviens orks gūst, ja var pārvietoties kopā ar citiem. Viņi kopā cīnās, kopā ēd un visi kopā piedzeras. Vai esat redzējuši orku parādes? Tās ir iespaidīgas. Nav neviena, kas izlektu no kopīgā ritma. Viņi ir ikviena dumja komandiera ideālie kareivji. Domāt viņi neprot, jo domas rodas tikai tajos prātos, kur mājo arī ticība dzīvei, bet tie, kuri nekad nav mīlēti, dzīvei nevar ticēt. Nomaldījušies no pārējiem, orki iet bojā. Bez skaidrām pavēlēm viņi apstājas. Karā var uzvarēt tikai ar žēlsirdību un spēcīgu prātu: tie, kuriem nepiemīt ne viens, ne otrs, ir lemti sakāvei, lai arī bieži uzvar pirmajās kaujās. Taču, ja orks jau bērnībā saskaras ar žēlsirdību, viņš pārstāj būt tikai karaspēka drumstala un kļūst par neuzveicamu karotāju. Viņš joprojām nepazīst baiļu, bet gaišredzības spējas pat saasinās un dažos gadījumos pat spēj caururbt nākamos gadsimtus. Tāds orks nemūžam nejūt žēlumu pret paša nokautajiem ienaidniekiem, taču viņš vienmēr cīnās par taisnīgumu un neapstājas līdz pat uzvarai. Orki tika radīti reizē ar cilvēkiem un elfiem. Tas pats Visuma gars, kurš tos radīja, katrai ciltij pasniedza arī dāvanas. Elfiem tika milzu vara gan pār matēriju, gan pār garu, bet ne mazākas bija veltes, ko saņēma orku cilts: viņiem dāvāja brīvību no bailēm, spēku, spēju paciest sāpes un dažiem arī spēju reizumis saskatīt to, kas pastāv vēl tikai nākotnē. Taču tad iejaucās Ļaunais, un orkus savu māņu tīklos savaņģoja nežēlīgi un aplamīgi dievi. Ciešanas viņus sakropļoja, dusmas par pieredzēto postu padarīja ļaunus un atriebīgus. Viņi kļuva par zemiskām, asinskārām un nožēlojamām būtnēm, kas apgāna pasauli ar savu nežēlību. Vaibstus viņi slēpj zem maskām, ko pielīmē sejas ādai. Tāpēc sejas izteiksmes viņi nemaz nevar mainīt, un arī tas vēl vairāk samazina viņu prāta spējas. Taču pašā laiku sākumā orki bija tikpat diženi kā elfi. Senākajos senlaikos orku un elfu valoda skanēja atšķirīgi, taču rakstība tām abām bija kopīga.
— Un cilvēkiem arī tika kāda dāvana, izņemot utis? — noprasīja Rite.
— Savā ziņa ari ta bija dāvana, — atbildēja Austra, uzdrošinādamās vieglītēm pasmaidīt.
— Utis?
— Redziet, mana kundze, — Austra turpināja, — tie, kuri ir sarakstījuši Pasaules pirmsākumu vēsturi, apgalvo, ka vienīgā dāvana, ko saņēmuši cilvēki, esot bijusi tā, ka nekādas dāvanas viņi nav saņēmuši. Cilvēkiem nav varas pār matēriju, un niecīga ir viņu vara pār garīgo sfēru, viņi nemūžam nespētu jāt uz pūķa, sāpes viņi sajūt daudz asāk nekā orki, bet aukstumā salst vairāk nekā elfi. Cilvēki pierada pie sava niecīguma, apkārtējā īstenība, tik neizprotama un nevadāma, viņus bieži nospieda uz ceļiem, un tieši tāpēc viņi bija spiesti iemantot drosmi: ne jau pašnāvniecisko un asinskāro orku pārdrošību, nē, īsto, patieso drosmi, to, kura mudina atkal celties kājās. Lai arī kas notiktu, lai arī kas būtu noticis, tas, kuram piemīt šāda drosme, atkal ceļas kājās un mēģina vēlreiz. Cilvēku ciltij ir tikai viens ceļš: matēriju tā varēs pakļaut, to izprotot. Gan kādreiz arī cilvēki spēs iedegt uguni ar vienu vienīgu rokas kustību, tie spēs novērst sāpes un pagatavos spārnus, kas viņus nesīs pa gaisiem kā putnus vai pūķus. Cilvēku saņemtā dāvana ir drosme nekad nepadoties, vēl un vēlreiz sākt visu no sākuma. Ir kāda leģenda, kas vēsta, ka pašos pasaules pirmsākumos bijis kāds apburts dārzs, kurā audzis koks, kura augļus bijis aizliegts ēst. Lielā elfu pirmmāte uz šiem augļiem neesot pat paskatījusies, orku pirmmāte tos esot ilgi glāstījusi ar skatienu un visbeidzot pārslidinājusi tiem pirkstu un pat izdibinājusi, kā tie smaržo. Taču cilvēku pirmmāte norāva augli no zara, iekodās un uzzināja, kā tas garšo: tieši tāpēc viņas pēcnācējus nolādēja un tiem netika nekādas dāvanas, kas palīdzētu cīnīties ar nāvi un sāpēm.