— Aizraujoši, — ledainā balsī noteica Rite.
— Ziniet, — Austra turpināja, — šim mītam ir vēl kāds ļoti interesants skaidrojums. Elfi, kuri bija akli paklausīgi, balvā saņēma nemirstību, un beigu beigās tieši nemirstība viņus pazudināja. Orki aizliegumu ievēroja tikai daļēji, tāpēc saņēma nejūtību pret sāpēm, taču tieši šī dāvana viņu varonību pārvērta nežēlībā. Pareizā izvēle bija cilvēku pirmmātes ziņkārība, izaicinošā drosme: nepakļauties nekādiem aizliegumiem un izdibināt. Tieši to Visuma gars esot vēlējies. Vai jums tas nešķiet brīnišķīgi ?
— Man no sajūsmas vai trūkst elpas, — drūmi atcirta Rite. — Varbūt mēs varētu atgriezties pie stāsta par Ardvinu?
Rite klusībā cerēja, ka Visuma gars ir apveltīts ar humora izjūtu. Katrā ziņā, ja viņai reiz gadīsies to nešķīsteni satikt, viņa gribēs tam šo to pajautāt.
— Princese Nefrīte bija aptuveni pusduci gadu vecāka par Ardvinu, bet viņa piekrita kļūt par tā sievu, — Austra stāstīja tālāk.
— Viņa izgāja pie tā par sievu no brīva prāta vai laulības bija kā samaksa par to, ka Ardvins cīnījās viņas labā? — jautāja Kapteinis.
— Es… es nezinu… Par to nekur nebija rakstīts. Varbūt, ja jau pretējais nekur nav minēts… vismaz es domāju, ka viņa pati to gribēja… — nedroši atbildēja Austra.
., — Varbūt, ja tas jūs pārlieku neapgrūtina, jūs varētu turpināt stāstu? — noprasīja Rite, kam bija uzmākušās nepatīkamas aizdomas, ka viņa šai sabiedrībā ir vienīgā, kam vēl saglabājies veselais saprāts.
Austra steidzās drīzāk pabeigt stāstāmo. Cilvēku cilts Ardvinu esot ļoti mīlējusi, taču tikpat ļoti esot par viņu kaunējusies. Tieši šīs apkaunojošās kaunēšanās dēļ pasaule atkal ieslīdējusi gļēvulībā un barbariskumā.
No elfu cilts nāca diženi ķēniņi, taču cilvēki elfus ienīda un vajāja, nespēdami viņiem piedot to, ka tie nav pratuši pieveikt orkus; un vēl postošāks bija negods^ ko līdzi nesa kaunēšanās par Ardvinu un viņa izcelsmi.
— Kāpēc elfu karalistes pieredzēja sabrukumu? — jautāja Kapteinis. — Kā gan tas bija iespējams? Elfiem taču piemita pārsteidzoši spēki.
— Viņu spējas sajust citu būtņu sāpes bija kļuvušas tik spēcīgas, ka pazudināja viņus, — šoreiz atbildēja Rite. — Mans vīrs man to izskaidroja. Miera laikos elfi bija labi ķēniņi, kaut arī nereti bija pārāk attālinājušies no ļaudīm, pārlieku aizrāvušies ar zvaigžņu kustības pētījumiem vai lautas spēles pilnveidošanu. Kad uzradās orki, elfi nespēja ar tiem cīnīties. Manam vīram reiz vajadzēja nogalināt kādu cilvēku, zināt, toreiz, kad viņš ieradās Daligarā, lai izglābtu mani no Valdītāja un Tiesneša nagiem. Visu viņa atlikušo mūžu nebija nevienas dienas, kad viņš šo nogalēto neatcerētos. Tā nu ieradās orki, bet elfu ķēniņi nespēja cīnīties, jo ikviens zobena cirtiens itin kā ievainoja viņus pašus. Bet cilvēki elfu izvairīšanos no vardarbības iztulkoja kā izdabāšanu orkiem. Cilvēkiem bija pierasts ievainotos ienaidniekus nogalināt, bet tie, kam bija sakrājies kas atriebjams, atriebās uz šo ievainoto ādas. Domāju, ka ļaudīm arī tolaik netrūka, ko atriebt. Bet elfu ķēniņi pieprasīja, lai ievainotos patur gūstā un nenogalina. Ļaudis, kuriem orki bija nokāvuši sievu un bērnus, nu bija spiesti slepkavniekus barot un dzirdīt ar tini ūdeni, un arī šādi lēmumi tika izskaidroti kā elfu vēlēšanās izdabāt orkiem.
Ķēniņiene brīdi klusēja, tad atkal pievērsās Austrai:
— Lūdzu, turpiniet savu stāstu.
Un Austra turpināja:
— Ardvina dēlu ievēlēja par ķēniņu, taču sievu atrast viņam neizdevās. Viņš nomira bez pēcnācējiem. Viņš taču bija orka dēls, un neviena ģimene negribēja sajaukties ar orkiem. Vecais ķēniņš Ardvins savām meitām bija pavēlējis slepus iedzīvoties vienkāršajā tautā un slēpt savu izcelsmi, jo tikai tā viņas varēja paglābties no vientulības. Princese Nefrīte mira neilgi pēc savas pēdējās meitas piedzimšanas — viņu nogalēja pēdējā bēgošā orku pulka pēdējā strēlnieka pēdējā izšautā bulta. Ardvina dusmas bija briesmīgas. Ķēniņš pazina taisnīgumu, taču žēlsirdība viņam bija sveša. Viņš attīrīja visu Cilvēku zemi un padarīja tās robežas nepārvaramas. Viņš bija nolēmis būt vienīgais un pēdējais orks, kam atļauts mīdīt zemes, kur mājo cilvēki. Tomēr pēc pēdējās uzvaras un Nefrītes nāves Ardvins dzīvoja skumjās un vientulībā; viņš atteicās no troņa un savas dienas vadīja bibliotēkās. Kāds viņam bija iemācījis rakstīt un lasīt: gan elfu valodā, gan senajās mēlēs. Ardvina dēlu par ķēniņu ievēlēja vienbalsīgi, un arī pievārds tam tika skaists — Viedais, taču drīz Ardvinam bija jauns iemesls skumjām un izmisumam, jo pēc neilga laika jauno ķēniņu nogalēja dīvains drudzis, kam neviens neprata rast izskaidrojumu un kas varbūt bija indes izraisīts…
— Tātad es varētu būt pēctece kādai no Ardvina meitām? — viņu pārtrauca Rite. — Es uzvarēju tāpēc, ka manās dzīslās plūst orku asinis, nemaz nerunājot par tām, kas man tikušas no ķēniņa Kāviņtursauca Nežēlīgā?
Iestājās klusums. Likās, Austra meklē īstos vārdus, sakopo domas.
— Mana kundze, — viņa beidzot teica, — nav nekādu šaubu, ka jūs esat mantojusi Ardvina Taisnīgā un Nefrītes asinis, tomēr jūs uzvarējāt tāpēc, ka jūs esat jūs. Jūsu dzīslās plūst Ardvina asinis, protams, bet jūs jau tāda neesat vienīgā. Ne jūsu vecāki, ne vecvecāki, nedz arī viņu senči savās ģimenēs nebija vienīgie bērni, un jums noteikti ir neskaitāmi visdažādāko pakāpju brālēni un māsīcas, kuri tieši tāpat ir Ardvina pēcteči. Neviens no viņiem mūs neveda pretī uzvarai, to darījāt jūs. Jūs iemācījāties izplānot kaujas, kad kopā ar savu tēvu devāties medībās, jūsu mātes mīlestība jums dāvāja ticību, jūsu vīrs jūs apveltīja ar spēju iedegt ļaužu sirdis, bet jūsu bērni un nepieciešamība viņus glābt piešķīra jums drosmi un nežēlību, kas bija vajadzīgas, lai jūs neapstātos nekādu briesmu priekšā.
Austras zaļās acis pameta Rites tumšās un kādu brīdi klejoja pa Kapteiņa Rankstraila bezkaislīgo seju. Tad viņa novērsās, un viņas skatiens aizklīda līdz pat Tumšo kalnu virsotnēm pie vistālākā apvāršņa.
— Mēs neesam asinis, kas plūst mūsu dzīslās, — Austra turpināja. — Tā bija agrāk. Svēto bērni visi kā viens bija svētie, bet noziedznieku atvases kļuva par noziedzniekiem. Gan ķēniņi, gan nodevēji, gan varoņi, gan dēmoni — gluži visi piedzimstot jau atrada skaidru ceļu, kas iezīmēts zeltā vai dubļos, un tiem atlika vienīgi visu mūžu nenovirzoties iet ierādītajā virzienā. Ja kāds zaudēja godu, tas bija zaudēts uz mūžīgiem laikiem un apkaunojums nezuda līdz ar nāvi — tas krita pār visu dzimtu. Ikviens negods bija tērauda un uguns loks, no kura izkļūt bija neiespējami. Labo no Ļaunā nošķīra kvēlojošas robežas. Gods bija cīnīties ar pekles izvemtajiem orkiem un dēmoniem, kuru ļaunums tika uztverts kā pašsaprotams un neapstrīdams. Taču šādai pasaulei ir pienācis gals, tāpat kā gals pienācis elfiem, pūķiem un erīnijām. Mēs esam mēs. Mēs esam pašu izdarītā izvēle, nevis asinis, ko esam mantojuši. Ikvienam no mums pašam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un vēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad neklupa, jau sen ir nozuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un cik gļēvuma bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, ka šī bijusi laba diena. Jūs, kundze, nezināt, cik briesmīgi ir kaunēties par asinīm, kas plūst paša dzīslās. Jūsu vecākus pakāra, un netaisnība ir pārāk vājš vārds, lai aprakstītu viņu pakāršanu, taču viņi abi mira mīlēdami un turēdami viens otra roku. Jūs ar viņiem lepojaties tieši tāpat, kā ar saviem vecākiem lepojās jūsu vīrs, — es nezinu, vai viņš maz paguva iepazīt tos, kas viņam bija dāvājuši dzīvību, taču esmu pārliecināta, ka nevienu brīdi viņš nepārstāja ar tiem lepoties. Kad nāve paņem godājamus vecākus, sāpes ir tīras, tās neapgāna kauns. Man nav tikusi tāda laime. Visu mūžu esmu jutusies kā uz pusēm pāršķelta. Savā ziņā es esmu orka meita. Mans tēvs bez sirdsapziņas pārmetumiem bija gatavs nogalināt gan jūs, kad bijāt maza meitene, gan jūsu divgadīgo meitu, un, kā teica Nefrīte, tas, kurš apzināti nogalina bērnu, ir pelnījis orka vārdu. Kad būsim no savas zemes patriekuši visus orkus, mums vajadzēs atcerēties, ka vēl viens — pēdējais — ir patvēries Aljilā. Es zinu visus sava tēva noziegumus, tomēr kādā dziļā manas atmiņas nostūrī ir saglabājies arī mīļais smaids, ko viņš man veltīja, kad biju maza. Ļoti ilgi es biju pārliecināta, ka man vienīgais iespējamais liktenis ir vientulība, lai maniem bērniem nevajadzētu mantot briesmoņa asinis. Bet tagad vairs neesmu droša, vai šāds lēmums būtu pareizs. Viena kopā ar jūsu meitu pavadīta pievakare man par manu dvēseli atklāja nesalīdzināmi vairāk, nekā zināju iepriekš. Domāju, ka par ikvienu no mums ir jāspriež pēc viņa darbiem, nevis pēc asinīm, kas rit dzīslās. Tas sakāms par Ardvinu. Un tas sakāms arī… par mani. Par ikvienu. Varbūt cilvēka dvēselē ir kāda sīka daļiņa, kas vienmēr saglabājas nemainīga, lai arī ko šis cilvēks darītu, un varbūt tieši šī nesamaitātā daļiņa ir tā, kuru nodod tālāk bērniem un bērnu bērniem. Kaut arī kauns par vecāku darbiem ir briesmīgs, tomēr mums, kas esam briesmoņu bērni, ir tiesības nekaunēties par sevi.