Austra aprāvās. Viņas skatiens neklejoja pie tālā apvāršņa, tas slīdēja tepat pār nocietinājumiem, pār orku galvām, kas bija saspraustas pīķu galos. Raugoties uz apgānītajām galvām, viņas acis zaudēja mirdzumu, tās kļuva pelēkas gluži kā jūra, kad sauli un debesmalu aizsedz smagi ziemas lietavu mākoņi.
— Mums priekšā ir divkārša cīņa: mums vajadzēs stāties pretī neskaitāmām orku ordām, zinot, ka tās uz mūsu zemi nāks atkal un atkal, taču mēs nedrīkstam pazudināt savu dvēseli, aizmirstot žēlsirdību un kļūstot līdzīgi viņiem…
— Ikvienu, kurš gribēs nogalināt manus bērnus, es nogalināšu, — mierīgi atteica Rite, — un viņa galva būs apskatāma uzdurta uz pīķa kāda notekgrāvja vai staignāja malā.
— Nē, nevienu galvu nedrīkst spraust uz pīķiem. Tā nedrīkst apgānīt pat tos, kuri grib nogalināt mūsu bērnus. Jūs nezināt, kundze. Piedodiet, mana kundze, bet jūs nesaprotat. Nocērtot dzīvai būtnei galvu, itin kā tiek noliegts pats cilvēcības jēdziens. Tiek noliegta pati dzīve…
— Tieši tāpēc mēs tās galvas cērtam, — viņu pārtrauca Rite. — Orki nebaidās no nāves. Bailes viņiem iedveš tikai izredzas līdz laiku galam klejot pa pekli bez galvas uz pleciem, kamēr citi karotāji smejas par viņiem, vai pie zemes krizdami.
— Orkiem nāve iedveš šausmas tāpat kā visiem citiem, kas skaļi apgalvo, ka to mīlot, un ir gatavi ar prieku ziedot savu dzīvību, lai tikai varētu iznīcināt kādu citu. Dāvājot nāvi un paši pēc tās tiecoties, viņiem itin kā izdodas to pakļaut. Visneizturamākais orkiem šķiet gaidīt nāvi — vienkārši gaidīt, nezinot, kad tā atnāks, gaidīt tāpat, kā to gaida visi, kas nav ne slepkavas, ne pašnāvnieki. Kad orks mirst un arī tad, kad tā līķim nocērt galvu, visas pasaules sāpes uzmutuļo un sagriežas baismīgā virpulī. Kā jūs varat to nejust! Kā gan iespējams, ka jūs neesat pamanījusi, ka jūsu meita staigā nodurtu skatienu, lai neredzētu… to.
Austra pamāja uz tumsā samanāmajām nocirstajām galvām.
— Erbrova neskatās uz orkiem, jo viņai no tiem ir bail. Orki viņu sabiedēja…
— Jūsu meita neskatās uz to pusi, jo jūt orku nāves šausmas, visas sāpes, kas joprojām virmo ap nocirstajām galvām. Nepieļaujiet, ka jūsu un citu daligariešu bērni uzaug vietā, kur uz medusmaizes, ko tie ēd launagā, var nolaisties mušas, kas tikko mielojušās miroņgalvu acu dobuļos. Mana kundze, piedodiet, — Austra drebēdama turpināja, — bet jūsu vīrs to nemūžam nebūtu pieļāvis. Viņam sagādātu sāpes tik nežēlīga atkāpšanās no līdzcietības, viņu šādas izdarības ievainotu. Mums jāpalīdz ievainotajiem — arī ievainotajiem orkiem. Un gūstekņiem jāpaliek dzīviem.
— Kur? — jautāja Rite.
— Pazemes kambaros!
— Kā? Un ar ko lai viņus baro? Jūs gribat, lai aplenktas pilsētas iemītniekiem atņem ūdeni un pārtiku, lai uzturētu pie dzīvības orkus? Mūsu karaspēks tāpat ir niecīgs, bet jūs gribat, lai daļa kareivju sargā gūstekņus?
Austra bija nobālējusi bālāka par bālu. Visu viņas augumu kratīja sīki drebuļi. Pār Riti pamazām nāca apjausma, taču Rankstrails viņu apsteidza.
— Jūs esat… — ierunājās Rankstrails. — Es gribu teikt…
— Protams, mans kungs, esmu no tiem, ko mēdz saukt par puselfiem. Mana māte bija no elfu cilts.
— Vai tad jūsu tēvs neienīda elfus? Vai tad viņš neveltīja daudz spēku to iznīcināšanai?
Rite bija satriekta. Un izmisusi. Jau atkal šī saruna bija kļuvusi nesaprotama, bezjēdzīga un muļķīga. Viņa negribēja, nē, viņa nevarēja pieļaut, nevarēja atzīt un pieņemt, ka Austrai un Joršam ir kas kopējs. Tas bija muļķīgi un absurdi. Tas bija… vienkārši nepiedienīgi… viņai pašai, redz, esot orka asinis, bet Austra iedomājas uzdoties par nez kādu Jorša līdzinieci…
Var jau būt, ka šī saruna bija uzsākta kādu citu apsvērumu dēļ un tās galvenais mērķis nebija pataisīt Riti par muļķi, taču Rite citus nolūkus vairs nespēja saskatīt.
— Tātad, — viņa drūmi noteica, — varu piedāvāt mūsu sarunas kopsavilkumu: man ir mazliet orka asiņu, bet jūs esat puselfs. Mūsu kompānijā trūkst tikai kāda, kas būtu rados ar vistām.
Austra ilgi apdomāja, ko sacīt tālāk.
— Domāju, ka mana tēva prāts nav vesels, — viņa klusi teica, apsēdusies uz kādas statujas pamatnes. Iespējams, tas bija Ēriks Plikpauris.
— Viņš ienīst elfus, — Austra turpināja, — bet vienlaikus elfi viņu vienmēr ir valdzinājuši. Domāju, ka viņš tos ienīst, jo pats nekādi nespēj būt tāds kā viņi. Manu māti viņš piespieda apprecēties, dodams solījumu, ka izglābs elfu cilti… solījumu viņš neturēja… bet vēlāk… kad viņa mēģināja aizbēgt… —Šoreiz Austra nespēja teikumu pabeigt. — Ne jau visi elfi ir iznīcināti, mana kundze. Mans tēvs diemžēl atklāja, ka ciešanas iznīcina elfu spējas. "Pietiek nobendēt vienu, lai visi viņa kaimiņi pārvērstos par rāmām aitiņām, kam viegli var pārgriezt rīkli," tēvs smejoties mēdza teikt. Ja elfi kādu nogalina, viņi sajūt nogalinātā sāpes, un tas padara viņus nespējīgus cīnīties. Turklāt viņu spējas iznīka — tās noslīka nicinājuma radītās ciešanās un naidā, ko pret tiem izjuta vajātāji. Elfi gāja bojā cits pēc cita, tomēr ne jau visi. Daudzi rada patvērumu pie cilvēkiem, viņiem deva pajumti, viņus glāba no slaktiņiem, slēpa virtuvēs un labības laukos. Jūsu vecāki nebija vienīgie cilvēki, kas pieņēmuši savā paspārnē elfu, tāpat jūs neesat vienīgā, kura sajaukusi savas asinis ar elfu cilts asinīm. Pasaulē ir daudz puselfu. To, kura dzīslās rit kaut viena vissīkākā elfu asiņu lāse, var pazīt pec matiem: lai arī kādā krāsā tie būtu, tie savādi mirguļo slīpos saules staros agri no rīta vai pievakarē. Elfu spējas biežāk pārmanto meitenes, un, ja kāds to atklāj, viņas tiek sauktas par raganām. Bieži elfu pēcteces ir apbrīnojami labas dziednieces. Vīrieši spējas manto retāk un tās izpaužas neuzkrītošāk: viņi ir labāki strēlnieki, labāk saprot visu dzirdēto un vairāk mīl rakstītu vārdu. Kādu svarīgu patiesību mans tēvs tomēr neizdibināja: puselfi nekad nezaudē savas spējas — pat pieredzot visbezdibenīgākās sāpes, ne. Ne jau tikai mana tēva nežēlības dēļ jūsu meitai lika noraudzīties, kā mirst viņas tēvs, bet man… — Teikums atkal palika nepabeigts. — Viņš tā rīkojās, lai mūs atbruņotu, taču puselfi ir apveltīti ar cilvēku drosmi. Mums ir drosme, un mēs nekad neesam neapbruņoti. Tāpat kā cilvēki mēs nepadodamies līdz pašām beigām.