— Jūs esat ragana? — jautāja Kapteinis.
— Tā mani sauktu, ja patiesība par manu izcelsmi nāktu gaismā.
— Un kā var pazīt orku bērnus? — jautāja Kapteinis.
Austra, jau pavērusi lūpas, aprāvās. Viņa brīdi klusēja, tad neizprotami pamāja ar roku, strauji apsviedās un pameta ložu.
Mēness norietēja.
Tumsa kļuva blīvāka, tagad to kliedēja vienīgi pēdējā vēl neizdegusī lāpa.
Tālumā atskanēja ūpja sauciens, un drīz žēli iepīkstējās kāds mazāks radījums, ko bija satvēruši asie nagi.
Rite sēdēja klusa un apstulbusi.
Viss Austras teiktais mutuļoja prātā.
Viņa bija pārlieku piekususi, lai saprastu. Gan viņa visu apdomās rit. Un parit. Un visās nākamajās dienās.
Šobrīd pārgurums bija neizmērojams. Vienīgās jūtas, ko Rite vēl spēja izjust, bija žēlums pret Austru. Droši vien bija šausmīgi kaunēties par savu tēvu.
— Nekas no tā visa nav taisnība, — viņa ietiepīgi noteica. — Tas ir absurds. Ardvins nebija orks. Ne man, ne maniem bērniem nav orku asiņu. Tās droši vien ir tikai muļķīgas baumas, un Austra tām noticējusi, jo… savā ziņā… viņai vajag kaut kam tādam ticēt. Droši vien apziņa, ka pašas tēvs ir nešķīsts briesmonis, sagādā briesmīgas ciešanas. Droši vien ir drausmīgi apzināties, ka tādas asinis mantos arī bērni. Un kaunēties no savām rokām, jo tās izskatās tieši tādas pašas kā tās, kuras pastrādājušas atbaidošus noziegumus, — viņa klusi teica.
Tad uzlūkoja Rankstrailu un spēji aprāvās.
Varilas Kapteinis stāvēja gluži kā viens no akmens tēliem garajās rindās viņam aiz muguras — tikpat nekustīgs, tikpat neizprotamu izteiksmi sejā. Ķēniņiene viņu vēroja vēl ilgi, it kā tikai tagad būtu ieraudzījusi pirmoreiz, un visbeidzot, palocījusi sveicienā galvu, atvadījās.
Viņa atgriezās savās istabās. Erbrova un tās brālīši gulēja eņģeliski rāmā miegā. Rite atvadījās arī no Parcijas un brīdi stāvēja pie loga, raudzīdamās, kā sieviete tiek līdz savu namdurvju drošībai. Tad Rite aizbultēja un aizkrāva durvis ar visu, kas gadījās pa rokai, beidzot apgūlās, palikusi zem spilvena gan Jorša, gan Ardvina zobenu, un, apskāvusi bērnus, iegrima nemierīgā, saraustītā miegā.
Divdesmita nodaļa
Tais brīžos, kad Erbrova nerotaļājās ar savu vilcēnu un nebija kopā ar mammu, viņa vēroja brālīšus, kuri gandrīz visu laiku gulēja, aizklīduši sapņos par mammas smaržu, pienu un vēlēšanos zīst. Arī abu sapņi jau atšķīrās: Ardvins sapņoja par spilgtu gaismu, Joršs par puskrēslu. Kad Parcija raidīja Erbrovu projām no guļamistabas un brālīšiem, viņa gāja klausīties Jastrinu. Vai, pareizāk sakot, viņa iekārtojās istabā, kur Jastrins bez apstājas runāja.
Jastrins turpināja skaidrot, cik svarīga ir izziņa un ka augstākā izziņa iespējama, vienīgi iepazīstot cilvēku cilts vēsturi. Pēc Jorša nāves Jastrina debesīs beidzot bija parādījies jauns spīdeklis: Austra. Tagad viņai bija ticis pienākums remdēt puikas zinību slāpes. Galu galā Austra visu zināja, viņa visu bija izlasījusi. Viņa daudzus gadus bija pavadījusi grāfistes bibliotēkās, un tagad tās stundas, kad nemācīja daligariešiem šaut ar loku un neapkopa ievainotos slimnīcā, viņa veltīja Jastrinam un nebeidzamām abu sarunām. Iepriekšējā dienā viņa Jastrinam bija sagādājusi dāvanu: pergamenta rituli, ko sedza bieza zirnekļtīklu kārta un kas bija tikko uziets kādas lādes pašā dibenā. Šo manuskriptu neviens vēl nebija lasījis — vismaz Austra noteikti ne. Jastrins būšot pirmais.
Gan Joršs, gan Austra apgalvoja, ka vienīgi tas, kurš pazīst pagātni, var paredzēt nākotni. Viņi nerunāja par gaišredzīgi caururbjošo sira Ardvina vai ķēniņienes Raganas skatienu, kas spēja šķērsot laiku plīvuru. Joršs un Austra runāja par citādu paredzēšanu — par daudz pieticīgāku un neatlaidīgāku nākotnes izzināšanu, kuras pamatā ir ilgas mācības, secinājumi, salīdzinājumi un nojausmas. Šādi pareģojumi, protams, nesniedza drošu pārliecību, tomēr ļāva orientēties neaprēķināmajā pasaulē.
Jau pirms pieciem gadiem Austra bija paredzējusi, ka orki gatavojas izšķirošajam triecienam: viņa ievēroja, ka to uzbrukumi pierobežai uz diviem gadiem pierimst, bet tad kļūst arvien vardarbīgāki, un tieši tāpat bija noticis arī iepriekšējos gadsimtos. Orki vispirms sapulcēja un apbruņoja karaspēku, izturēdamies rāmi un miegaini, radīja maldinošu iespaidu, ka visu veidu karošana ir pārtraukta, bet tad atkal raidīja cīņā atsevišķas vienības, ļaujot tām ievingrināt roku pirms drīzumā gaidāmā lielā uzbrukuma. Tāpat Austra apgalvoja, ka tagad svarīgākais uzdevums esot Jaunā Mēness pakalnu atbrīvošana, jo, kad ļaudis atkal kontrolēs ceļu no Daligaras uz Varilu, puse uzvaras šai karā jau būšot izcīnīta… Arī sirs Ardvins esot uzvarējis, vispirms atbrīvojot šos pakalnus. Vajagot tikai palasīt tā laika atmiņu stāstus…
Erbrova brīžam klausījās, brīžam rotaļājās, ritinot vaļā un atkal ciet pergamentu ruļļus, brīžam aizsnaudās, lai pēc kāda laiciņa pamodusies atklātu, ka Jastrina balss joprojām nav pieklususi.
Otrajā dienā pēc Erbrovas brālīšu piedzimšanas Jastrins klusēja. Viegls vējiņš kliedēja tveici, Erbrova nepierastajā klusumā aizsnaudās, bet drīz uztrūkās no miega. Jastrins raudzījās uz viņu ieplestām acīm, un viņa rokas bija aplipušas zirnekļu tīkliem.
— Erbrova, — viņš izdvesa, — te ir pazemes eja. Ieeja tajā ir nedaudz zem upes ūdens līmeņa mūsu salas dienvidu krastā. Orki zem ūdens pārpeld pāri upei un ielien ejā, bet ārā izkļūst pa otru atveri, kas paslēpta vecajā akā. Nevis tajā, kur mēs smeļam ūdeni, bet vecajā, kur mēs ķeram vardes! Šo eju izveidoja, lai pilsētnieki aplenkuma laikā varētu izkļūt ārpus mūriem, bet vēlākajos gadsimtos aizmirsa. Mēs vairs neatcerējāmies, ka tāda eja pastāv, bet orki gan to neaizmirsa.
Arvien vairāk satraukts vai varbūt pareizāk būtu teikt — arvien lielāku šausmu pārņemts, Jastrins izskaidroja Erbrovai, ka tolaik, kad orki bija iekarojuši Daligani, siram Ardvinam izdevās to atbrīvot, jo princese Nefrīte atcerējās, ka pastāv slepena eja. Droši vien šis stāsts bija zināms arī orkiem. Gan jau arī viņiem bija kāda grāmata vai pergamenta ritulis, bet varbūt šie vēl turējās pie vecās dziesminieku un stāstnieku kārtības: kāds izstāsta stāstu saviem klausītājiem, bet tie to atkal stāsta tālāk, un tā no paaudzes paaudzē. Orku atmiņas par senajām cīņām bija saglabājušās, turpretī cilvēki tās bija pazaudējuši, un labi gan, ka dižkundze