Vajadzēja tikai Kapteinim palīdzēt nokļūt vietā, kur vajadzīga viņa palīdzība.
/
Divdesmit pirmā nodaļa
Rankstrailam no satraukuma sirds sitās kā negudra.
Labi vēl, ka kādam bija izdevies noskandināt zvana signālu. Vieglā kavalērija tikko bija izjājusi pa Ziemeļu vārtiem, un~ paceļamais tilts vēl bija nolaists. Atskanot zvana skaņām, Kapteinis grieza zirgu riņķi, kopā ar saviem vīriem traucās atpakaļ un šķērsoja visu pilsētu, riskēdams apgāzt tirgoņu letes ar medus plācenīšiem, ko te atkal pārdeva, kopš bija izdevies sagrābt orku pārtikas krājumus. Dienvidu paceļamais tilts lēns un smags čīkstēdams laidās lejup, un, kad Kapteinis ar savējiem beidzot izbrāzās pa vārtiem, viņi paguva ieraudzīt, ka slapji un puskaili orku kareivji atdod meiteni pulciņam jātnieku. Lizentrails metās cauri ērkšķainiem krūmiem, pirmais panāca jātniekus, atguva meiteni un atdeva to Kapteinim.
— Ņem viņu pie sevis, es jāšu uz pilsētas pusi. Viņi domās, ka meitene ir man. Es viņus visus aizvilināšu sev līdzi, — Lizentrails viņam teica.
Kapteinis piekrītoši pamāja.
Šoreiz viņš jāja uz Ērces Lieliskās.
Un ar skumjām atcerējās Enstrīla nicīgo paklausību un neapšaubāmo ātrumu.
Orki jau bija atguvuši daļu savu zirgu, un Kapteinim no svara bija katrs visīsākais mirklis. Lizentraila manevrs izdevās. Būdami pārliecināti, ka tieši Lizentrails steidz nogādāt atpakaļ pilsētā mazo ķīlnieci, tie brāzās viņam pakaļ, netaupot savas atdzimušās kavalērijas spēkus.
Taču Kapteinis nekādi nevarēja atgriezties pilsētā. Starp viņu un paceļamo tiltu bija visa orku kavalērija, kaut arī tās uzmanību daļēji novērsa Lizentrails un viņa vīru pulks. Orku zirgi bija daudz spēcīgāki un ātrāki par algotņu zirgiem, par Ērci nemaz nerunājot. Kapteinis nevarēja tik ļoti riskēt un mēģināt sasniegt pilsētas vārtus.
Neatlika nekas cits kā mesties uz austrumiem — uz Jaunā Mēness pakalnu pusi.
Uzradās meitenes ērglēns.
Cienīdams meiteni, Kapteinis tomēr savaldījās un ar lielām mokām apspieda vēlēšanos sevišķi rupji nolamāties.
Viņa vienīgā cerība — palikt orku nepamanītam, izvairīties no sekotājiem — sašķīda gabalu gabalos, tikko atskanēja ērgļa spalgie kliedzieni. Nu viss pretinieku karaspēks zināja, ka meitene ir pie viņa. Pat ja orki būtu akli, ārkārtīgi aizņemti vai iebāzuši galvu spainī ar ūdeni, muļķa putna priecīgā klaigāšana tiem laupītu katras šaubas.
Kapteinis apspieda vēl vienu lāstu un lamu vilni.
Viņam līdzi bija vien puse karaspēka, jo otra puse bija sekojusi Lizentrailam, lai viņa bēgšana izskatītos pārliecinošāk, kā arī lai bez apsardzes nepaliktu nolaistais tilts, kam ik brīdi jābūt gatavam uzņemt Kapteini un meiteni, — protams, ja viņi vispār atgriezīsies.
Drīz Kapteini un viņa vīrus no visām pusēm apstāja orki, un debesis aptumšoja bultu spiets.
Neviena no tām nesasniedza mērķi.
Neviena no tām nevienu neievainoja.
Ērce auļoja kā vējš un vēl ātrāk par vēju, un tāpat auļoja viņa vīru zirgi. Pat vilks šoreiz traucās uz priekšu kā visātrākais auļotājs.
Vēl reizi atkārtojās Varilas brīnums.
— Tu proti burties, mazā? — jautāja Kapteinis. Un pats atbildēja: — Tu esi elfa meita. Tu esi ragana, pavisam maza raganiņa. Paklau, mums jāatgriežas mājās. Mājās. Mums jāatgriežas pie tavas mammas, lai viņa nebaidītos. Pie mammas. Saproti? Pie mammas. Tu saprati, maziņā? Citādi mamma dusmosies. Tagad griezīsim zirgus apkārt un jāsim pie mammas. Mazā, apturi zirgus, jāsim atpakaļ, citādi mamma dusmosies…
Ērce, ātra kā vējš, neapturama kā dusmas, traucās uz Jaunā Mēness pakalniem. Tās pakavi dipēja pret saules izkaltēto zemi, saceļot putekļu mākonīšus, ko izkliedēja vējš. Ceļā gadījās ne viena vien orku vienība, taču tās visas šausmu pārņemtas pašķīrās, griežot ceļu. Orki bailēs rāvās sāņus un nekādi nespēja sastāties cīņai.
Ērglis, kas lidoja viņiem pa priekšu, vilks, kas sekoja nopakaļ, bultas, kas nezin kāpēc laidās sāņus un krita zemē, mērķi nesasniegušas, zirgi, kas skrēja kā dievu rumaki, protams, ja dievi vispār mēdza pārvietoties jāšus, — tas viss pretiniekiem iedvesa šausmas, un tie pašķīda kur kurais gluži kā bars bērnu, kas ieraudzījuši saniknotu bulli. Daudzi bēgdami novēlās no stāvās kraujas un nositās, citiem izdevās norāpties pa pakalnu nolaidenākajiem sāniem, turoties pie akmens bluķiem un krūmu zariem. Rankstrails apjēdza, ka patlaban atbrīvo Jaunā Mēness pakalnus, triekdams vairumu ienaidnieku uz stāvāko nogāzi. Kad pakalni būs atbrīvoti, tos vairs nebūs iespējams iekarot, sākot uzbrukumu no lejas un mēģinot izcīnīties līdz augšai. Stāvā nogāze un klintis bija gluži kā dabiski nocietinājumi, kas sargāja ceļu starp Daligaru un Varilu.
— Tagad! — ieaurojās vīri, kas jāja aiz Kapteiņa.
— Nē, — mēģināja kliegt pretī Kapteinis. — Tagad nē!
Ne jau tagad, kad viņa zirgā sēž arī Erbrova. Ne jau tagad, kad kopā ar viņiem ir pēdējā elfa meita. Kapteiņa vainas dēļ jau bija miris viņas tēvs, un viņš negribēja, lai cieš arī meitene. Vajadzēja griezt zirgus apkārt un atgriezties mājās. Taču Kapteiņa balss palika nesadzirdēta, pārējo balsis to daudzkārt pārspēja skaļumā.
— Tagad! — tās sauca.
Un tām atbildēja Varilas kaujas ragi.
Kapteinis ieraudzīja karavīru pulciņus, ko no visām pusēm apstājuši daudzkārt lielāki orku spēki. Viņš pazina balti zeltainos kara karogus. Viņš pazina princi Ēriku un dažus no tiem, kas agrāk bija dienējuši vieglajā kavalērijā, bet bija palikuši Varilā un kļuvuši par tās jaunās armijas kareivjiem.
Arī Gārnis, kā nu prazdams, bija sācis pretuzbrukumu orkiem, pūlēdamies atbrīvot ceļu uz Daligaru, taču variliešu kareivji jau bija izkliedēti, karaspēka vienības nošķirtas cita no citas, un bija nojaušams, ka ilgi pretoties tās vairs nespētu, jo laba komandiera trūkums, bailes un orku āvas izrādījušās stiprākas.
Kapteinis paguva piesteigties variliešiem palīgā. Līdz šim brīdim viņam vēl nebija gadījies lietot zobenu ar smalki izrakstīto sudraba spalu, jo, viņiem tuvojoties, orki bija pašķīrušies bez cīņas. Tagad, steidzoties palīgā princim Ērikam un tā vīriem, sākās vienīgā šīs dienas sadursme.
Kapteinim priekšā nostājās orks, kura maska bija veidota kā lapsas purns, — tā milzīgais cirvis krita lejup. Kapteinim izdevās cirtienu atvairīt, pašaujot pretī zelta un sudraba zobenu, ko reiz bija cilājis ķēniņš Karols Nezkurais, kura pievārds noteikti nebija ne Karotājs, ne Uzvarētājs, jo ar tādu zobenu uzvaru izcīnīt nespētu neviens. Kapteinis īpaši nebrīnījās un netērēja laiku lāstiem, kad viņa jauniegūtais zobens salūza, — viņam izdevās orku notriekt zemē, pārcērtot tam plecu ar zobena strupuli un ar kreiso roku iegrūžot tam ribās stiletu. Kritienu veicināja arī vilks, kas ieķērās orkam stilbos.
Labajā pusē vairāk uz dienvidiem, tur, kur koki bija retāki, Kapteinis pēc kāda laiciņa samanīja baltus kaujas karogus, kam pašā vidū gailēja koši sarkani liliju un glicīniju ziedi. Ķēniņiene Ragana, vadot Anriku un tā bruņiniekus, bija izsteigusies no pilsētas, lai atgūtu savu meitu. Gaisā riņķojošais ērglis ķēniņienei bija ļāvis saprast, ka meitene ir drošībā pie Kapteiņa, un tagad viņa centās nogalēt ikvienu, kas Kapteiņa pulkam varētu uzbnikt no sāniem.