Kapteinis negribēja redzēt ķēniņieni kaujas laukā — pat ne tādā kaujas laukā, kur viņa gūst uzvaru.
Kaujas laukā Kapteinis negribēja redzēt nevienu sievieti — ne tādas, kas gaida bērnus, ne tādas, kas negaida. Nevienu. Pat ne tad, ja tās vada uzbrukumu, lai atbrīvotu savu zemi. Sievietes savā miesā iznēsā bērnus, un tas viņu ķermeni padara tik svētu, ka tam vienmēr jāpaliek drošībā aiz pilsētu mūriem. Turklāt īpaši svēta un saudzējama ir arī sievietes dvēsele. Smaids, kurš sagaidīs šai pasaulē tikko piedzimušu bērniņu, nedrīkst būt tas pats, kurš parādījies sejā, piebeidzot ievainotu ienaidnieku. Kapteinis vēlreiz nolādēja savu laiku, kas pat sievietes pamudina izliet asinis un nogalēt būtnes, ko savā klēpī iznēsājušas citas mātes.
Viņš zvērēja, ka patrieks orkus no savas zemes, patrieks visus līdz pēdīgam, lai vairs nevienam — ne vīrietim, ne sievietei — nevajadzētu pieliekties, lai nogalinātu ievainotu ienaidnieku, bet pēc tam to pašu seju pievērst saviem bērniem.
Kapteinis tālumā ieraudzīja arī to, ko nekādi nevēlējās redzēt: sirmo miglas krāsas zirgu un Austras gaišos matus, un jau atkal Kapteinim gribējās darīt visu, lai viņas augums, viņas asinis, viņas gaišie mati būtu kādā drošā vietā, kam orki nemūžam nepiekļūtu. Par laimi, ķēniņiene
Ragana bija norīkojusi Austru cīnīties sava pulka pašā vidū, kur tā kaut daļēji bija pasargāta.
Katrā ziņā vajadzēja atzīt, ka uzbrukums ir izdevies lieliski. Pat ja Rankstrails un viņa biedri gadiem ilgi būtu nopūlējušies, izstrādādami kaujas plānu, tas nebūtu izdevies labāk — visas karaspēka daļas darbojās tik saskanīgi, ka šī kauja atgādināja ideāli veidotu inkrustāciju, kuras darinātājs pratis savienot pat vissīkākos koka gabaliņus.
Princis Ēriks piesteidzās, lai pateiktos Rankstrailam, kurš vēlreiz bija izglābis dzīvību gan viņam, gan viņa vīriem. Kapteinis viņam deva rīkojumu gādāt, lai tiktu uzmanīta Jaunā Mēness kalnu dienvidpuse, tā, kas bija vērsta pret līdzenumu, kurp tagad bija aiztriekti orki: pietikšot ik pēc tūkstoš soļiem novietot pa sargam, kas savā starpā spētu sazināties, iededzot ugunskurus. Princis piekrita. Kapteinis iztālēm manīja, ka līdzīgu rīkojumu savā pakalnu malā Anrika vīriem dod arī ķēniņiene Ragana.
Viņi bija uzvarējuši.
Daligara vairs nebija aplenkta.
Viņi bija satriekuši orkus.
Viņi bija atbrīvojuši Jaunā Mēness pakalnus.
Nu vairs nebija jādomā, kā izcīnīt kaut mēnesi garāku dzīvi. Tagad viņiem bija pa spēkam uzvarēt. Uzvarēt uz visiem laikiem. Tagad viņi varēja apdomāt, kā padzīt orkus no savas zemes — visus līdz pēdīgam, lai vienīgie labas dzīves traucētāji šai zemē būtu laputis un kurmji, kas izcilā kāpostu saknes.
— Vai tu jūties labi? — Kapteinis jautāja meitenei.
Erbrova pamāja.
Nekādu briesmu vairs nebija.
Kapteinis nokāpa no zirga un nocēla zemē arī meiteni.
Princis Ēriks viņa priekšā nometās ceļos, un tas bija tikpat mulsinoši kā no Austras dzirdēt uzmnu mans kungs. Jaunais aristokrāts vēlreiz pateicās par savas un savu ļaužu dzīvības glābšanu. Kapteinis ir atbrīvojis Jaunā Mēness pakalnus, princis aizkustināts atkārtoja. Par atbildi Kapteinis tikai kaut ko neskaidru nomurmināja.
Apliecinājis, ka visi Kapteiņa ģimenes locekļi ir pie labas veselības un arī mazā mājele ir uzbūvēta no jauna, princis Ēriks beidzot devās prom.
Kapteinis palika kopā ar Trakrailu un Nirdli. Viņš pavēlēja, lai tie piebeidz ievainotos orkus un visiem nogalinātajiem nocērt galvu, bet pats pieliecās, lai atkal celtu Erbrovu zirgā un vestu atpakaļ uz Daligaru. Taču viņš nepaguva.
Meitene skaļi iekliedzās, skriešiem metās pie ievainotā orka, kura sejas maska atgādināja lapsas purnu, un nostājās starp orku un Kapteiņa vīriem. Vilks, izdzirdis kliedzienu, saboza spalvu, bet jau nākamajā mirklī nomierinājās.
— Nē aua, aua pē! — Erbrova iebrēcās, cik skaļi vien spēdama.
— Ko šī brēc? — noprasīja Nirdlis.
— Viņa negrib, lai mēs nogalinām ievainotos, — atbildēja Trakrails, kurš bija krietni apķērīgāks par citiem.
Kapteinis nobālēja: viņš nebija iedomājies pavēli dot pietiekami klusā balsī, lai meitene to nedzirdētu. Viņa taču bija puselfs. Nu jau bija par vēlu.
— Jūsu gaišība, — samiernieciski teica rūķis, — paejiet labāk nost! Es taču viņam neko sāpīgu nedarīšu. Tikai nogalināšu.
Meitene nekustēja ne no vietas. Iestājās klusums. Tas bija karstas vasaras dienas trokšņainais klusums, kad visur dūc kamenes un sisina cikādes.
— Paklau, maziņā, nāc nu šurp, — ierunājās Kapteinis. — Nāc, tur ir bīstami!
Meitene pagājās mazliet tuvāk orkam. Pietiktu spert vēl dažus soļus, un orks ar savu cirvi varētu viņu aizsniegt. Erbrovai pār vaigiem ritēja asaras, un viņa Kapteinim piedāvāja savu koka laiviņu. Viņa to piedāvāja apmaiņai. Laiviņu pret orka dzīvību.
— Nē, pagaidi, tā nevar… Mēs viņus nogalinām nesāpīgi… Arī viņi paši gaida, ka mēs viņus nogalināsim. Tā ir pieņemts. Mēs taču nevaram atstāt, lai viņi te guļ un noasiņo… tā būtu sliktāk… tas būtu riebīgi… nežēlīgi…
— Mūsu liktenis ir tāds pats, meitenīt, — atkal mēģināja Nirdlis. — Mūs visus gaida tieši tādas pašas beigas. Agrāk vai vēlāk mēs visi tā gulēsim. Un, ja mums paveiksies, kāds, kuram ir labāka sirds, mūs piebeigs ar vienu vienīgu asu dūrienu…
Meitene spēra vēl pussolīti tuvāk orkam.
— Nē! — iekliedzās Rankstrails. — Apstājies! Mēs nevaram viņiem palīdzēt. Mēs nevaram sev vest līdzi ievainotus orkus. Kā gan tas būtu iespējams? Vajadzētu sasēdināt viņus mūsu zirgos? Tas taču būtu absurds. Saproti? Tas būtu muļķīgi. Arī mēs mirsim tāpat. Tas ir mūsu liktenis. Kad mēs dzīvi kritīsim gūstā, mēs cerēsim, ka mūs kāds piebeigs ātri un nesāpīgi, un…
Meitene pagājās vēl pussoli tuvāk orkam. Viņas gaišzilās acis mirdzēja, tāpat kā Varilas līdzenumā bija mirdzējušas viņas tēva acis. Viņa bija pārstājusi raudāt. Tagad viņas skatiens bija valdonīgs.
— Es darīšu visu, ko tu gribi. Zvēru. Pie sava goda. Es nelikšu viņiem nocirst galvu. Nelikšu viņus nogalināt. Zvēru. Pie sava goda. Apstājies. Nāc atpakaļ.
Kapteinis nodomāja, ka tā ir īsta laime, ka šai brīdī viņam līdzās ir tikai divi visuzticamākie biedri.
Meitene neraudāja un cieši vēroja Kapteini, kā mēģinādama novērtēt.
— Māte kas māte, — noņurdēja Trakrails.
— Ja te būtu arī mūsu kaprālis Lizentrails, viņš teiktu, ka tam puisim, kas šo knīpu reiz precēs, būs vajadzīga lauvas drosme, — piebilda Nirdlis.
— Es zvēru pie sava goda! — pārskaities sakāmo nobeidza Kapteinis. — Pie sava goda! Un, kaut arī es esmu algotnis, vēl neviens nav uzdrošinājies manu godu apšaubīt.
Viņā cieši raudzījās nopietnas maza elfa acis.
— Meitenīt, ar algotņu godu neviens nekad jokus nedzen, — teica Nirdlis.
— Pareizi, — piekrita Trakrails. — Ķēniņi un bruņinieki savu reizi var dot arī viltus zvērestus, bet laupītāji un algotņi ar savu godu nekad nejoko. Arī tāpēc, ka nekā cita viņiem šai pasaulē nav.
— Mēs par algotņiem un laupītājiem zinām visu. Mēs to būšanu pazīstam no iekšas. Tagad zeme ir pilna ar orkiem, un mēs esam algotņos, bet ne jau vienmēr…
Kapteinis pagriezās un uzmeta runātājiem iznīcinošu skatienu, lai taču tie prastos pievaldīt muti.
Ievainotais orks beidzot pamanīja meiteni un mēģināja pagriezties uz viņas pusi.