Bija aizritējuši astoņi gadi, taču elfs joprojām nebija notverts. Varbūt tas bija nobeidzies dabiskā nāvē, bet varbūt to bija nogalējušas bailes no daudzajiem varoņiem, kas tam dzina pēdas, — katrā ziņā elfs vairs nevienam uzbrucis nebija.
Šoreiz rekrutēšana notika Melno laupītāju dēļ — tie bija bandīti, kas siroja dienvidu stepēs.
Zēns dzirdēja vārdu alga, kuru saucējs prasmīgi ievija katrā teikumā, — dzirdēja to tā, kā izslāpušais dzird ūdens pilienu nokrītam un nočūkstam uz nokaitēta akmens. Sirds vai lūza, domājot, ka vajadzēs pamest mājas, taču naudas vilinājums bija neatvairāms kā burvestība.
Rankstrails zināja, ka lielā auguma un pirmās bārdas pūkas dēļ var uzdoties par jaunu vīrieti, un neviens pat nepamanīs, ka viņš ir tikai puika, gandrīz vēl bērns, — un tātad viņu algotņos pieņems. Pēc gadiem ilgajām sarunām, pareizāk, pēc gadiem ilgajiem Trakā Rakstveža monologiem viņš visai labi pazina Daligaras grāfisti un tās karaspēku. Sīkākas ziņas Rankstrails ieguva, pret kādu nieku ēdamā iemainīdams tās no kāda ubaga, kurš kvernēja turpat netālu un apgalvoja, ka esot rados ar dažiem algotņiem. Rankstrailam bija aizdomas, ka patiesībā ir runa par dažiem dezertieriem, taču, lai arī kādu ceļu šīs ziņas būtu nākušas, tās izrādījās nesalīdzināmi noderīgākas, reālistiskākas un ticamākas par tām, ko sniedza daligariešu saucējs.
Kā jau iepriekš bija teicis Rakstvedis, algotņus iedalīja vieglajos kājniekos un vieglajā kavalērijā, un par vieglajām šīs vienības sauca, jo vieglas un lētas bija to ķiveres un bruņas, kas darinātas no metāla plāksnēm, kniedēm un ģērētas ādas. Visu kopā saturēja ādas siksnas vai kaņepāju auklas, bet, kad šīs saites nodila, kareivji paši tās aizstāja ar to, kas pagadījās pa rokai, — ja nebija kaņepāju vai ādas, tika izmantotas vēršu cīpslas, kas parasti turēja kopā nokauto orku un laupītāju bruņas, tā nu beigu beigās vieglās kavalērijas un vieglās infantērijas kareivji pēc skata un pēc smakas diez ko neatšķīrās no ienaidniekiem, ar kuriem cīnīties bija to galvenais uzdevums.
Bruņas bija vieglākas, tāpēc arī sliktāk sargāja: tās ne vienmēr spēja aizkavēt zobenu cirtienus, arī no neliela attāluma raidītas bultas un šķēpi tām triecās cauri, un katra otrā smaile ieurbās miesā. Toties šādās bruņās tērptie varēja pārvietoties tikpat ātri kā ienaidnieki, un tāpēc algotņu pulks cīnoties varēja izmantot stratēģijas, kas nekādi nebija piemērotas regulārās armijas vienībām. Tāpēc algotņus sūtīja uz Zināmo zemju robežām stāties pretī orkiem austrumos un Melnajiem laupītājiem dienvidos, kad lauku sētas dega ugunīs, bet grāfistes pavalstnieku galvas dekoratīvos nolūkos tika spraustas uz mietiem.
Kad bija pavisam slikti, algotņi bēga; oficiāli to gan sauca par atkāpšanos, un par bēgšanu nesodīja, ja vien tai sekoja jauns uzbrukums un kāda uzvara. Pamatojums bija visnotaļ saprātīgs: aizbēdzis karavīrs paliek dzīvs un pēcāk var turpināt karot. Kad algotni nogalināja, viņa miesu pameta turpat, kur tas bija pakritis. Pulka biedri, ja vien nebija pārāk aizņemti bēgot, uzbrūkot, skrienot vai lamājoties par laikus nepiegādāto ēdmaņu un nesamaksāto algu, varēja kritušajam izrādīt labvēlību un izrakt kapa bedri, un pat uzlikt uz tās kādu piemiņas zīmi. Ja mirušajam bija sieviete un šī sieviete bija tam dāvājusi bērnus, tad karabiedri reizēm savāca un nosūtīja tiem mirušā mantību, — taču teorētiski algotņiem bija aizliegts pagādāt sev sievieti. Algotņi nedrīkstēja precēties. Ne jau tikai tāpēc, ka tie, kuriem būtu ģimene, pārlieku censtos saudzēt savu dzīvību. Vienkārši šādiem ļaudīm labāk bija palikt neprecētiem.
Lai varētu iestāties algotņu vieglajā kavalērijā, bija vajadzīgs zirgs, tātad pirmā pakāpe bija infantērija.
Kājniekos ierindoja ikvienu, kurš tik zemu vērtēja savas tiesības uz izdzīvošanu, ka vēlējās šai pulkā iekļūt. Neviens neinteresējās par rekrūša izcelsmi, vārdu un agrākajos gados piedzīvoto. Alga bija piecpadsmit vara monētu un viens sudraba dālderis ik pēc trim mēnešiem: reizēm gan algu izmaksāja ar novēlošanos, reizēm izmaksāja tikai daļēji un reizēm neizmaksāja nemaz, bet bija arī reizes, kad viss tika samaksāts īstajā brīdī un pilnā apjomā. Visa pirmā gada alga tika izmaksāta uz priekšu, lai jaunkareivis varētu nopirkt sev bruņas, ķiveri, kājsargus, zobenu un vismaz vienu dunci, loku un arbaletu. Bultas visi iemanījās izgatavot paši — lai ietaupītu. Patiešām, lai arī cik sliktas kvalitātes, nesaderīgs un jau citu vīru iepriekš lietots būtu šis ekipējums, ar viena gada algu bieži vien nepietika, lai to visu nopirktu, un augļotāju aizdevumu procenti bija vēl vienas no briesmām, kas pastāvīgi apdraudēja algotņus tāpat kā orku raidītās arbaletu šautras un laupītāju viltīgie slēpņi.
Kā Rankstrails saprata, visu vieglajai infantērijai piederīgo dzīves pamatu pamats bija cerība: cerība netikt nogalinātiem, cerība saņemt algu, cerība, ka pārtiku izsniegs un tā nebūs ne pārāk trūcīga, ne pārāk iepuvusi. Cerība, ka pašu taisītās bultas nesalūzīs, nenovirzīsies no mērķa, to smailes neizrādīsies pārāk vieglas un apturēs laupītājus un orkus, iekams tie paspēs raidīt savas nolādētās šautras — kārtīgu kalēju kaltas, ar dzelzs vai tērauda smailēm, izšautas no pamatīgiem, īstu meistaru darinātiem arbaletiem.
Līgums bija jāslēdz uz piecpadsmit gadiem. Ja pirms šī termiņa beigām kāds mēģināja aizlaisties, viņu notvēra un pakāra. Savukārt tos, kuri iedomājās bēgt jau pirmajā gadā, proti, laikā, par kuru jau bija saņemta alga, — tos arīdzan sodīja ar nāvi, tikai pacenšoties, lai tā būtu lēna un sāpīga. Tāds pats sods — nāve —, bet sasniegta, liekot liekā vēl radošāku pieeju un ilgākas mocības, bija paredzēta arī par sistemātisku nepaklausību, par bēgšanu, kurai sekojusi sakāve, vai, lai dievi pasargā, par dumpīgumu un sacelšanos.
Mazākiem pārkāpumiem bija paredzēti mazāki sodi — sākot ar pērieniem un beidzot ar sakropļošanu. Gandrīz nevienam neizdevās nodienēt piecus gadus un saglabāt sākotnējo pirkstu un zobu skaitu. Daligaras
■P
pilsētā pastāvīgi strādāja piecpadsmit bendes, un trīs no tiem nodarbojās tikai ar algotņiem.
Pēdējo nakti mājās Rankstrails gulēja nemierīgā miegā — tajā ielauzās drūms sapnis, kurā rādījās vilka rīkle. Viņš pamodās krietni pirms rītausmas, tumsā saoda savējos, un skumjā doma, ka tagad tie jāpamet, gandrīz laupīja viņam spēkus. Neveikli saīsinot krekla piedurknes, viņš bija ieguvis pietiekami lielu auduma gabalu, lai uz tā ar oglīti varētu izklāstīt savus nodomus lasītpratējai Liesmai un viņa visu varētu paskaidrot tēvam un brālim.
Kad Rankstrails izgāja no Varilas, svīda gaisma. Viegla migliņa klāja pasauli, un Rankstrailam šķita, ka viņš dodas dziļāk sapnī. Kad saule jau bija augstu debesīs un migla izklīda, zēns atskatījās un uzlūkoja pilsētu, kura slējās tik varena un majestātiska; rīsu laukos ūdeni aizsedza jaunie zaļie dzinumi, biezi saauguši un maigi, tie radīja iespaidu, ka ap pilsētu izritināti neizmērojami plaši, mīksti paklāji.
Sirds bija sažņaugusies bezkrāsainās skumjās, kam viņš pat neprata atrast nosaukumu. Pamest tēvu, Liesmu un Borstrilu — tas nospieda smagi kā svins. Turklāt, ja nebūs Liesmas, kam gan viņš stāstīs visu pieredzēto un kas to stāstīs viņam? Un Borstrils — brālītis nesen bija iemācījies runāt, un Rankstrailam jau patika klausīties viņa tērgāšanā. Arī Borstrils kā pašu pirmo vārdu bija izrunājis Aail.