— Es darīšu visu, ko tu gribi. Zvēru pie sava goda. Tikai ej projām no turienes, — vēlreiz mēģināja Kapteinis.
Erbrova nekustējās. Toties orks pamazām sāka rāpties uz viņas pusi.
— Ņamma, — Erbrova teica, norādīdama uz ievainoto.
— Viņa grib, lai mēs gūstekņus apgādājam ar pārtiku, — tulkoja Trakrails.
— Nerunā stulbības, — atcirta Kapteinis. Viņa pacietība bija galā. — Es nevaru izšķiest ēdienu un ūdeni, lai uzturētu pie dzīvības sagūstītus orkus. Mums pašiem ēdamā tik tikko pietiek. Tas jau būtu noziegums! Un vai tu maz saproti, kāds papildu darbs un pūles tiktu vīriem, kam šos vajadzētu apsargāt? Es taču nevaru sākt audzēt vistas, lai ar tām barotu orkus.
Meitene vēl pussolīti pagājās pretī orkam, kurš jau pilnībā bija pavērsies pret viņu.
— Es darīšu tā, kā tu gribi, — iesaucās Kapteinis. — Zvēru pie sava goda. Došu viņiem tīru ūdeni un kaut ko ēdamu.
— Šī jau ir vēl nešpetnāka par savu māti, — norūca Nirdlis.
— Pareizi: viņas mātei vispirms bija jāiemācās runāt, un tikai tad viņa nospieda mūs uz ceļiem. Turpretī šī mūs dancina pēc sava prāta, nemācēdama pateikt ne pāris vārdu.
Kapteinis skaļā balsī pavēlēja savam pulkam atbruņot ievainotos orkus un vest tos uz Daligaru, kur gūstekņus turēšot tais pašās būdās, ko šie uzbūvējuši aplenkuma laikā. Un, kad gūstekņi būs nogādāti pie vietas, lai šiem pagādājot tīru ūdeni un kaut ko ēdamu.
Kapteiņa karaspēks manāmi apjuka. Iebildumi bija tik skaļi, ka Rankstrails bija spiests vīriem atgādināt, ka tieši viņš ir vieglās kavalērijas Kapteinis un nav radis nedz atkārtot savas pavēles otrreiz, nedz uzzināt, ka kāds domās pieļāvis iespēju tās nepildīt.
Beidzot viņš atkal varēja atgriezties pie meitenes un paņemt to rokās.
— Esmu devis zvērestu. Tas ir pilnīgs stulbums, taču es apzvērēju, — joprojām bāls no bailēm un dusmām, viņš mierināja Erbrovu.
Meitene pamāja un, nenolaizdama no viņa acu, sniedza viņam savu izkrāsoto koka laiviņu.
Kapteinis to uzlūkoja neizpratnes pilns. Tad Erbrova atkal iebāza roku uzsvārča kabatā, izvilka no tās lellīti, smagi nopūzdamās, to ņpglāstīja un arī sniedza Kapteinim.
— Paldies, nevajag, — atbildēja Kapteinis, mēģinādams no spēļmantām atteikties un priecādamies, ka ari šo ainu redz tikai viņa visuzticamākie viri. — Tikai neapvainojies, bet es tiešām nezinu, ko ar tām iesākt.
Erbrova ietiepīgi atkal iespieda mantiņas viņa milzīgajā saujā.
— Tu tētis, — viņa pārliecināti teica. — Labs tētis.
— Domāju, ka viņa grib teikt, ka ar šim mantām var spēlēties tavi bērni. Tie bērni, kam tu esi tēvs. Un tu esot labs tēvs, — tulkoja Trakrails.
— Es neesmu tēvs. Man nav bērnu, man nav neviena, kas ar tām varētu spēlēties. Man nevajag. Paturi tās pati.
— Tu tētis vēlāk, — nepiekāpās meitene.
— Tās domātas tam laikam, kad tu būsi kļuvis par tēvu, — atkal tul,koja Trakrails.
— Man nav nodoma pagādāt bērnus. Man tādu nekad nebūs, — norūca Kapteinis, vēlreiz atgrūzdams spēļmantas un ar otru roku pamādams Trakrailam, liekot saprast, ka tulka pakalpojumi ilgāk nav nepieciešami.
Erbrova cieši uzlūkoja Rankstrailu un skaļi iesmējās. Rankstrails pirmoreiz redzēja viņu smejamies.
— Tu tētis vēlāk, — meitene līksmi atkārtoja, izlēmīgi iespiezdama lelli un laiviņu viņam rokās.
Pacietību zaudējis, Kapteinis tās steigšus paglabāja savā tarbā. Viņš nebūt nekāroja ilgāk turpināt šo strīdu. Kopš viņš saviem kareivjiem bija iemācījis rakstīt, tie bija kļuvuši mazuliet smalkāki, tomēr tie joprojām nebija tādi vīri, kas ar sajūsmu pildītu pavēles, ko devis komandieris, kurš rotaļājas ar koka lellīti un laiviņu.
— Ei, jūsu gaišība, vai mēs vismaz drīkstam viņu atbruņot? — norādot uz zemē gulošo orku, Nirdlis jautāja Erbrovai. — To cirvi malkas skaldīšanai viņš neizmanto.
Meitene mirkli padomāja, varbūt apsvērdama, vai pareizi sapratusi jautājumu, un tad piekrītoši pamāja.
Trakrails, starojoši smaidīdams, turēja zobenu orkam pie rīkles, kamēr Nirdlis to atbruņoja, ar savu dzīvību īpaši neriskēdams.
— Viņam ir diezgan dziļš ievainojums krūtīs, taču plaušas nav skartas un elpo viņš labi. Bet plecs sadzīs pats no sevis. Nepaies ne mēnesis, kad šis atkal būs uz kājām, — klusi noteica Kapteinis.
Orks pagriezās pret viņu. Maska neaizsedza orka acis, un to skatiens pievērsās Rankstraila acīm. Rankstrails nenovērsās. Un nodomāja: kaut arī jau daudzus gadus viņš cīnās ar orkiem, šī ir pirmā reize, kad viņš kādam no tiem ieskatās acīs.
Beidzot viņi varēja doties atpakaļ uz Daligaru. Skaļi gavilējot, viņiem pretī jāja ķēniņienes Raganas vadītais pulks, un Rankstrails varēja atbrīvoties no aukles pienākumiem un atdot meiteni mātei.
Rankstrailam tuvojās Anriks.
— Mans kungs, — viņš aizkustināts teica un paklanījās, — jūs, cilvēku cilts karaspēka virspavēlnieks, padzināt orkus, jūs… es vienmēr uzskatīšu par lielu godu iespēju pakļauties jūsu pavēlēm, vienmēr lepošos, ka esmu viens no jūsu kareivjiem…
— Meitene… — apjucis atbildēja Rankstrails, gribēdams paskaidrot, kā viss patiesībā noticis.
— Taisnība! — vēl lielāka aizkustinājuma pārņemts, viņu pārtrauca Anriks. —Jūs vadījāt kauju, kaut arī jums bija jāsargā meitene…
Kapteinis nolēma likties mierā un ar paskaidrojumiem neuzmākties.
Arī Austra un viņas strēlnieki paklanījās Kapteinim, bet viņš to cieņas apliecinājumiem atbildēja, mulsi smaidīdams. Beidzot visi aizaulekšoja atpakaļ uz Daligaru.
Bet, kamēr pārējie pilsētā atgriezās straujos auļos, Rankstrails un viņa vīri tai tuvojās lēniem soļiem. Zirgi bija noguruši, un arī vilks smagi elsoja.
Vismaz no meitenes Kapteinim bija izdevies atbrīvoties.
Rankstraila armijā neviens neuzdrošinājās apšaubīt to, ka pavēles jāpilda, turklāt jāpilda ātri un precīzi, taču šai armijā nebija aizliegts pavēles apspriest. Nebeidzami ilgajā atpakaļceļā uz Daligaru Kapteinim pietika laika nožēlot, ka pats vieglajā kavalērijā pieļāvis pārlieku brīvību. Ne brīdi viņam nebija miera no daudzu balsu izteiktām dzēlībām, ņirdzīgām piezīmēm, rupjiem un mazāk rupjiem jociņiem par jaunajiem algotņu pienākumiem. Daži arī pieklājīgi apvaicājās, vai viņiem tagad būs tikai jākopj un jābaro ievainotie orki, vai arī Kapteinim padomā jau esot līdzīgi un tikpat aizraujoši citi darbi.
Visas šīs ņirgas īpaši grūti paciest bija tāpēc, ka Kapteinis saviem vīriem pilnībā piekrita.
Divdesmit otra nodaļa
Sasniedzis Daligaru, Kapteinis tūdaļ vaicāja pēc Lizentraila, bet jautājums nepabeigts izdzisa viņam uz lūpām, jo algotņu sējas runāja skaidru valodu.
Kaprālis un citi ievainotie bija ienesti pilsētā.
Tie, kuru ievainojumi bija vieglāki un kurus droši varēja pārvietot, jau bija aizgādāti līdz slimnīcai.
Smagāk ievainotie bija noguldīti līdzās akai laukumā pie pašiem Dienvidu vārtiem un paceļamā tilta.
Te gulēja Daverkails un Vorkails, milzīgi kā kalni, augumā lielāki pat par Kapteini, — viņi abi vienmēr bija turējušies blakus Kapteinim smagākajos brīžos, kad atkāpjoties bija jālaužas cauri orku aplenkumiem.
Te gulēja Rouīls, vienkāršas dabas vīrs, kuram visu vienmēr vajadzēja paskaidrot vismaz divas reizes. Rouīlam tā arī nebija izdevies iemācīties neko vairāk par R burtu, un tieši to viņš mēdza iegriezt koku mizā un ieskrāpēt akmeņos.