Erbrova aizvēra acis, lai neredzētu asinis.
Pasaule kļuva zaļa, bet zaļumā, mijoties zvīņām un mīkstam kažokam, vijās zeltaini līčloču raksti.
Erbrova atkal ieraudzīja sava tēva smaidu.
Kaprālim vajadzēja ļaut iet projām. Vajadzēja kaprāli palaist tālajā ceļā, un visas viņa atmiņas gūtu mierinājumu. Tētis un pūķis par to parūpētos. Erbrova nezināja, kā lai to pasaka Austrai un Trakrailam. Varbūt viņi paši to sapratīs. Varbūt viņi to jau zināja. Kaprāļa elpa sarāvās arvien sīkāka un sīkāka.
Mazā sieviete ar resno, sarkano visapkārt galvai apvīto bizi un tumšzaļajiem brunčiem, nometusies ceļos starp Erbrovu un Trakrailu, sāka raudāt. Viņa negribēja laist kaprāli projām, taču elpas gandrīz vairs nebija, tā bēga prom pa dziļo brūci krūtīs, un sāpes, ko jūt liedagā izskalota jūraszvaigzne, ar katru brīdi kļuva arvien neizturamākas. Arī sarkanmatainās sievietes asaras bija neizturamas.
Un laukumā raudāja vēl tik daudzi citi.
Erbrovas tēvs pasmaidīja. Pūķis pacēlās spārnos.
Viena Erbrovas rociņa atrāvās no otras un ieslīdēja uzsvārča kabatā: te glabājās mazā lupatu bumbiņa, ko, gribēdams viņu mierināt, Erbrovai bija uzdāvinājis Kīks toreiz, kad Erīnijas bija atvēmušas pasaulei gaismu. Erbrova zem pirkstiem sajuta raupjo audumu un atguva drosmi.
Viņas spēks pieauga un pārspēja kaprāļa sāpes. Piepeši prātā uzzibsnīja vīzija: bariņš bērnu skraidīja kādā dīvainā vietā, kur bija daudz peļķu, daudz vistu un zosu un baltiem ziediem ziedēja apdedzis ķirsis. Erbrovas rociņa saspieda ciešāk lupatu bumbu, un šķita, ka viņai palīgā nāk visa gaisma, kas valdīja liedagā un ciemā, kurus sauca tāpat kā viņu. Vajadzēja tikai drīzāk aizvērt brūci, pa kuru bēga projām elpa. Austra to jau šuva ciet, un drīz kaprāļa krūtīs vairs nebija dziļa šķēluma, bet gan daudz mazu spraudziņu. Erbrovai blakus bija Austra un Trakrails, un arī viņi visiem spēkiem centās šīs mazās spraugas aizvērt. Varbūt viņiem trijatā tomēr izdosies to paveikt.
Divdesmit ceturta nodaļa
Lizentrails izklepoja asiņu un putu kunkuli.
Sieviete zaļajos svārkos pārstāja raudāt.
— Vai viņš ir dzīvs? — viņa piesardzīgi apvaicājās. — Vai viņš dzīvos? Kundze, viņš ir dzīvs?
Austra neatbildēja. Bāla un sviedriem noplūdusi, viņa bija pārāk aizņemta, šujot ciet brūci.
— Ei, algotni, viņš ir dzīvs vai miris? — vēlreiz jautāja sieviete.
— Dzīvs viņš ir, taču ne pārāk dzīvs, — piesardzīgi atbildēja Trakrails. — Bet arī pavisam miris nav.
Austra joprojām šuva kopā kārtu pēc kārtas.
— Ja mēs brūcē ieliksim mazliet beladonnas, viņam nepiemetīsies drudzis. Man ir daži ziediņi, es tos tūlīt sakošļāšu.
— Ja diegi ir tīri, drudzis ir maz ticams, — nepiekāpās Austra. — Uzskatu, ka būs labāk, ja mēs pēdējo šuvi apziedīsim ar dažiem pilieniem ehinācijas ekstrakta, un es negribu, lai brūcēs tiktu likts jebkas sakošļāts.
Lizentrails atkal ieklepojās. Viņa elpa kļuva spēcīgāka un vienmērīgāka.
Kad ievainojums uz krūtīm bija aizšūts, Austra noņēma apmetni, kas joprojām sedza Lizentraila kājas. Viņa ievaidējās.
— Kas tur ir, kundze? Viņš mirst? — jautāja sieviete.
— Kājas ir sadragātas, — atbildēja Trakrails, kas piepeši šķita piekusis līdz nāvei.
— Tur ir ļoti smagi lūzumi, — vēl vairāk nobālējusi, paskaidroja Austra. Viņas balss bija tikko saklausāma.
— Un tas nozīmē, ka viņš mirs?
— Varbūt nemirs, taču, ja arī viņš paliks dzīvs, tad nevarēs vairs staigāt. Un arī ar zirgu jāt nevarēs.
— Bet dzīvs viņš paliks?
— Varbūt izdzīvos, bet kājas nav glābjamas.
— Kundze, tas nav svarīgi, tas nekas, ka viņš vairs nevarēs paiet, tu tikai izglāb viņu. Tas nekas, vīrietis ir vīrietis arī tad, ja visu laiku sēž. Kundze, tas nekas, tu tikai viņu izglāb. Tu saki, ka viņš nevarēs paiet, — nu, labi, viņš nekur neies, un visur, kur vajadzīgs, aizies mūsu bērni. Vīrieti jau var padarīt laimīgu arī tad, ja paiet viņš vairs nevar. Ja tu man viņu izglābsi, es viņu apprecēšu, un mūsu bērni staigās. Kundze, neļauj viņam nomirt. Izglāb viņu priekš manis. Gan jau es parūpēšos, lai viņš būtu laimīgs. Tas nekas, ka viņš vairs nevarēs jāt zirgā. Tā ir pat labāk: viņš vairs nederēs par karavīru un paliks mājās pie manis.
Kaprālis Lizentrails noklepojās vēlreiz un atvēra acis, kas kādu brīdi slīdēja pār apkārtējo sejām tukšas un neko neredzošas.
— Kaptein, — ierunājās Austra, — baidos, ka par zemu esmu novērtējusi to, kā šis skats iespaidos mazo princesi. Viņa izskatās pārguruši un dreb pie visām miesām. Parcijas palīdzība man vajadzīga, lai pārsietu brūces. Lūdzu, aizvediet jūs meiteni pie mātes.
Kapteinis pamāja. Viņš pieliecās pie Austras un satvēra Erbrovu, kura bija tik piekususi, ka pat nespēja noturēt galvu taisni.
— Es tevi tūlīt aiznesīšu projām no šejienes, — Kapteinis nočukstēja, atkal piecēlies kājās.
Erbrovai nebija spēka atbildēt, taču viņa papurināja galvu un paplēta plaukstiņu. Kapteinis saprata, ka viņa vēlas te palikt. Erbrova norādīja uz pārējiem ķermeņiem, kas bija noguldīti visapkārt akai. Tagad, kad bažas par kaprāļa dzīvību bija pierimušas, Kapteinis izdzirda sieviešu raudas.
Mazās princeses skatiens bija nopietns un ciešs. Viņa neraudāja, viņa lūkojās uz mirušajiem. Viņa vēlreiz pamāja, lai Kapteinis pagaida, un viņš saprata: visi šie vīri pēc Kapteiņa pavēles bija zaudējuši dzīvību, lai izglābtu Erbrovu.
Tagad viņiem abiem vajadzēja tos pieminēt un godināt — tas bija viņu abu pienākums, viņiem bija jāpaliek te, nevairoties ne no mirušo, ne no dzīvo skatieniem.
Arkris, Rusols, Zēlails, Rouīls, Rokstoils, Daverkails un Vorkails vairs nekad nepiecelsies. Nometusies ceļos līdzās Zēlailam, tupēja meitene rozītēm izšūtos gaišzilos svārkos, kas nu bija notriepti dubļiem un asinīm. Viņa bija noguldījusi galvu Zēlailam uz krūtīm un lēja asaras, ko tas vairs nekad nesajutīs. Blakus Rouīlam tupēja ubadze pelēcīgi melnās drānās, un viņas raudas bija tik tikko saklausāmas. Pie Rusola līķa šņukstēja kāda jauna sieviete, kura droši vien bija atraitne, jo viņai blakus bija arī gadus sešus veca meitenīte. Bet līdzās Rokstoilam raudāja meitene, kuras balto, saplēsto priekšautu asinis bija iekrāsojušas līdzīgu Daligaras karogiem. Viņa to noraisīja un pārsedza nogalināto. Blakus Arkrim zemē sēdēja Rasa, un viņas seja bija stinga kā akmenī kalta, — neviens kunksts nesatricināja viņas krūtis un neviena asara nenoritēja pār vaigiem. Sapnis, ka viņa tomēr nav lemta mūžīgai vientulībai, bija sabirzis drumslās, un Kapteinis nodomāja, ka grotā ieslodzītā vilcene būs Rasas vienīgā mierinātāja.
Kapteinis jau bija apglabājis daudzus no saviem vīriem, taču tad tie visi bija algotņi: nevienu nāvē nepavadīja raudoša sieviete. Valdītājs un Tiesnesis bija pieņēmis daudz absurdu un nežēlīgu likumu, un varbūt vienīgi tam, kurš algotņiem aizliedza precēties, piemita kāda loģika, lai arī cik greiza tā būtu. Sāpes, kas skanēja šais raudās, bija neizturamas.