Ap mirušajiem bija sanācis neliels pūlis. Pilsētnieku ģimenes pamazām sakopa kritušos, lai nogādātu tos kapsētā. Kapteinis zināja, ka šai pilsētā ikvienai ģimenei pieder neliels, ziedošiem krūmiem apaudzis kapu laukumiņš, kur apglabāt savus mirušos. Nogalinātie algotņi gulēs tur, kur vieta viņiem pienāktos, ja viņi būtu paguvuši apprecēt sievietes, kas nu raudāja līdzās līķiem; viņus pieņems ģimenes, par kuru piederīgajiem viņi nepaguva kļūt.
Otro reizi pēc savas mātes nāves Rankstrailam uzmācās raudiens. Vai varbūt tas bija nelabums — viņš īsti nespēja tos atšķirt vienu no otra. Nogalināto acis, kas raudzījās tukšumā, pamazām kļuva nespodras. Rankstrails domāja par visu, ko būtu gribējis šiem vīriem teikt un nekad nebija pateicis, allaž atlikdams sakāmo uz nākamo dienu, būdams pārliecināts, ka nākamā diena pienāks vēl un vēlreiz. Citu pēc cita pilsētnieki aiznesa projām Rusolu, Zēlailu, Rouīlu un Rokstoilu, un tos pavadīja skaļas raudas.
Zemē guļam savās asinīs palika vienīgi Arkris no rūķu cilts, Daverkails un Vorkails.
— Šos neviens negrib, Kaptein, — teica Rasa. — Šos galīgi neviens negrib. Tos, kam nav ģimenes, Daligarā gaida kopīga kapa bedre. Ja tu man iedosi palīgos dažus vīrus, es viņus līdz turienei nogādāšu.
Kapteinis brīdi vilcinājās, tad teica:
— Mēs viņiem sagādāsim viņu cienīgu kapu. Es taču viņiem nekad pat paldies īsti nepasacīju.
Rankstrails izmisīgi vēlējās, kaut jel reiz būtu tiem no sirds patencinājis. Visu savu mūžu, visus ilgos gadus cauri dubļiem, cauri visam viņš bija lauzies uz priekšu, zinot, ka šie vīri viņu vienmēr droši piesegs. Tagad tas viss bija beidzies. No šiem vīriem pāri palicis bija vien kādā akmenī iegravēts vārds.
— Vais nava aua. Tētis, pūis, — nočukstēja Erbrova, taču līdzās nebija Trakraila, kas to varētu iztulkot, un Rankstrails nesaprata.
Rankstrails ilgāk vairs nespēja. Viņš devās prom no laukuma. Ja dievi pastāvēja, viņš tiem no visas sirds novēlēja nekad negadīties viņam ceļā, jo, pat ja tas nozīmētu, ka atlikusī mūžība jāpavada peklē, Rankstrails viņiem pateiktu, ko par tiem domā. Taču tad viņš atcerējās Lizentrailu, kurš bija atguvis elpu, un vairs neuzdrošinājās domāt par dieviem itin neko.
Meitene viņa rokās drebēja.
— To izdarīji tu, vai ne? — Kapteinis viņai klusi jautāja, ejot pa ielām, kur gājēji pašķīrās, veltot viņam pateicības vārdus un svētības vēlējumus. — To izdarījāt jūs trijatā, vai ne? Jūs tur bijāt divas raganas un raganas dēls, un tikai tāpēc Lizentrails vēl ir dzīvs, ja?Tāpēc jūs esat tik ļoti piekusuši? Arī pārējie divi ir pārguruši. Lizentrails bija vairāk miris nekā dzīvs, bet tagad viņš ir vairāk dzīvs, un ne jau tikai tāpēc, ka viņu aizšuva kārtu pa kārtai un brūcē neko nespļāva, vai ne? Tā bija tāda kā buršanās: jūs cilvēkus ārstējat ar pieskārieniem un pēc tam esat pārguruši. Tāpēc Austra un Trakrails ir tik labi dziednieki — viņi zina ne tikai to, ko māk kurš katrs bārddzinis. Viņiem ir arī burvju spējas. Tev vajadzēja Lizentrailam pieskarties, vai ne? Austra negribēja, lai es tevi nesu projām, kaut arī… kaut arī zināja, ka tu tik ļoti piekusīsi. Paldies tev. Lizentrails ir krietns cilvēks, tieši viņš tevi izglāba no orkiem. Viņš ir krietns cilvēks, labs un godīgs. Trakrails tagad, kad brūce ir aizšūta, vairs nespēj nostāvēt kājās, bet viņš ir pieaugušais. Tev droši vien ir vēl grūtāk. Tu esi maza. Maza, drosmīga un brīnišķīga. Tie divi, Austra un Trakrails, daudz un skaļi strīdējās par šūšanu, diegiem un lapu košļāšanu, tāpēc visi pievērsa uzmanību tikai viņiem. Var jau būt, ka šie strīdējās arī pa īstam, bet galvenais ir tas, ka neviens nepievērsa uzmanību tev. Neviens nepamanīja, ka tu spēj… nu, ka tu to spēj. Nestāsti nevienam par savām spējām. Slēp to no visiem, jo citādi jau pirmajā reizē, kad tu kādu nespēsi izglābt, cilvēki teiks, ka tu esi vainīga, un ienīdīs tevi.
Erbrova klusēja, sarāvusies čokuriņā un piespiedusies cieši, cieši Kapteinim, kurš viņu bija apskāvis, kā sargādams no aukstuma. Kapteinis pielieca galvu un noskūpstīja meitenītes melnās cirtas.
Erbrova pārstāja drebēt. > — Mammu, — viņa teica klusītēm, tomēr viņas balss atkal skanēja dzidri.
— Protams, — drošināja Kapteinis. — Tagad es tevi aiznesīšu pie tavas mammas.
Valdniece sēdēja pils pagalmā uz akmens kāpņu zemākā pakāpiena, paslēpusi seju plaukstās. Turpat līdzās valdniecei bija noguldīts miris zēns — tas, kurš daudz runāja un lēni staigāja. Tas gulēja uz zeltā izšūtā auduma, ar kuru vēl ņesen bija iztapsēta siena mazajā troņa zālē.
Ķēniņiene pacēla skatienu un ieraudzīja Rankstrailu. Viņas acis bija sausas, taču, ja tās būtu raudājušas, izmisums tajās varbūt nebūtu izskatījies tik melns. Viņa ieraudzīja arī meiteni.
— Nē, — ķēniņiene teica, — nesiet viņu prom. Es negribu, lai viņa redz. Es taču jau liku aizvest Erbrovu projām. Viņai tas nav jāredz.
Pirmo reizi Rankstrailu pārņēma maigums pret šo sievieti. Cieņa, ko viņš juta pret elfa sievu, bija tik liela, ka tā viņu nebija pametusi pat tais brīžos, kad viņš to no visas sirds ienīda. Viņš vienmēr bija atzinis ķēniņienes varu. Rankstrails bija gatavs mirt, pildot viņas pavēles un sargājot viņas dzīvību. Taču nekad agrāk nebija jutis maigumu.
— Mana kundze! — viņš klusi iebilda, ielikdams meiteni viņai klēpī. Erbrova nekavējoties apvija rokas mātei ap kaklu. — Mana kundze! Piedodiet. Jūsu meita grib būt kopā ar jums. Viņa grib izdzīvot šo brīdi kopā ar jums. Nedzeniet viņu projām.
Ķēniņiene uzlūkoja Kapteini un no visa spēka piekļāva meitu pie krūtīm.
Beidzot viņa ieraudājās.
Un Erbrova, apvijusi rokas mātei ap kaklu, raudāja kopā ar viņu.
— Jastrins paspēja noskandināt zvanu, un orki viņam atriebās. Līdz zvanam tikt Jastrins paspēja, bet aizbēgt vairs nevarēja. Viņa kājas nebija… tik ātras kā citiem. Man būtu vajadzējis rūpēties par viņu tā, it kā viņš būtu viens no maniem bērniem! — ķēniņiene teica, un viņas balss drebēja.
— Jūs to darījāt, mana kundze! — atbildēja Rankstrails. —Jūs remdējāt viņa izsalkumu, jūs par viņu cīnījāties, jūs mierinājāt viņu, kad viņš bija izmisis, un jūs iemācījāt viņam drosmi. Tieši tā rūpējas par saviem bērniem.
— Man būtu vajadzējis nosargāt viņu no nāves.
— Nē, mana kundze. Jūsu varā nav nevienu nosargāt no paša izvēles. Nevienu. Arī jūsu bērnus ne. Jastrins izvēlējās cīnīties un mira cīnoties. Ja viņš laikus nebūtu sācis dimdināt zvanu, mēs būtu zaudējuši jūsu meitu un droši vien arī jūs. Mūs atkal aplenktu. Un pilsēta kristu. Izmantojot jūsu meitu, orki būtu iznīcinājuši jūs, bet pēc tam pilsētas nāve būtu tikai laika jautājums. Jastrins izdarīja izvēli. Viņam bija tiesības izvēlēties. Bet tagad, mana kundze, pavēliet rīkoties tā, kā rīkoties jūs pavēlētu, ja nogalinātais būtu jūsu pašas dzemdēts bērns. Lieciet atvērt ķēniņu kriptu un apglabājiet tur Jastrinu ar godu, kas pienākas princim, kura dzīslās plūst karaliskas asinis. Apglabājiet viņu tā, kā pieklājas apglabāt Daligaras valdnieces dēlu.
Ķēniņiene ilgi raudzījās uz Kapteini un beidzot pamāja.
— Protams, — viņa klusi teica. — Viņš būs visu bāreņu simbols. Ikviens, kurš nezina, kas ir viņa vecāki, iztēlojas, ka ir piederīgs kāda ķēniņa dzimtai. Ikvienam, kuru kā zīdaini atstājuši svešu durvju priekšā, uzmācas šaubas, vai tikai viņš nav princis vai drīzāk kāda dieva dēls, jo dievi taču reizēm pametot savu pasauli un iegriežoties mūsējā. Kaptein, es darīšu, kā jūs teicāt.