Rankstrails joprojām stāvēja kā zemē iemiets un pat nedomāja atvadīties un iet prom.
— Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos ar mani apspriest? — ķēniņiene jautāja.
— Jā, mana kundze. Arkri, Rusolu, Zēlailu, Rouīlu, Rokstoilu, Daverkailu un Vorkailu nogalināja, kad viņi veica manevrus, kas ļāva atbrīvot jūsu meitu. Trīs no viņiem ir paredzēts apbedīt kopīgajā kapu bedrē, jo neviena no daligariešu ģimenēm nav gribējusi atvēlēt viņiem vietu savās kapenēs. Varbūt jūs viņus atminaties: Arkris piederēja pie rūķu cilts, viņš bija viens no tiem, ko ļaudis mēdz saukāt par punduriem; viņš bija visvecākais rūķu ciltī, vienīgais, kurš vēl atcerējās tos laikus, kad rūķi vēl nebija pieredzējuši pazemojumus, un savā ziņā mēs Arkri varētu uzskatīt par rūķu cilts ķēniņu. Pārējie divi — Daverkails un Vorkails — bija milzīga auguma vīri, ko izķēmoja šaušalīgas rētas. Viņu sejas uzticēšanos nevienam neiedvesa. Abi bija zaudējuši ne vienu vien pirkstu un lielāko daļu zobu: tas bija benžu nopelns. Algotņu karaspēkā, raujot zobus un cērtot nost pirkstus, ir pieņemts sodīt par zādzībām. Gan Daverkails, gan Vorkails bija dzimuši vistālākajā Piemalē, pie pašām Nezināmo zemju robežām, un neviens nekad nav zinājis, kā sauc viņu tēvus, bet jūsu vīrs, kad cīnījāmies Varilas līdzenumā, man skaidroja, ka tie bērni, kam nav tēva, esot pašas dzīves vai dievu bērni.
— Tā kā nav izdibināms, kas bijis viņu tēvs, mēs nevaram atmest iespēju, ka viņi ir piederīgi kādai karaliskai dzimtai, — pabeidza ķēniņiene, un viņas lūpās parādījās viegls smaids, lai gan skumjas no acīm nekur nepazuda, — vai pat dievu saimei.
— Patiešām, tādu iespēju atmest mēs nevaram, — turpināja Rankstrails. — Un es nācu lūgt, lai jūs vieglās kavalērijas algotņus Arkri, Daverkailu un Vorkailu, kuri pēdējā laikā dienēja Daligaras kavalērijā, atļaujat apbedīt ķēniņu kriptā.
Rankstrails apklusa.
Arī ķēniņiene kādu brīdi klusēja, iekams atbildēja:
— Pilsētai tas būs liels gods, — viņa apņēmīgi teica. — Sameklējiet senešalu un sakiet, lai viņš parūpējas par bērēm. Tās notiks rīt. Apbedīsim visus reizē un ar lielu godu. Bet vispirms sadaliet gabalos šo audumu — es gribu, lai ikvienam no mirušajiem tas kļūst par sēru pārklāju.
Rankstrails papurināja galvu.
— Nevaru, mana kundze. Man nav zobena, — viņš teica, noplātīdams rokas.
— Arī šis pārlūza?
— Jā, pārlūza gan, kundze.
Valdniece ne vārda neteica. Viņa piecēlās un, neizlaizdama no rokām meiteni, izvilka savu smalko, garo, aso zobenu ar efejrakstiem rotāto spalu. Rankstrails pacēla no zemes izšūto audumu un turēja to nospriegotu, kamēr ķēniņiene nošķēla no tā gabalu Jastrinam. Pārējo viņa atdeva Kapteinim.
— Tētis, — klusi noteica Erbrova, kas arī vairs neraudāja.
Rite noliecās pār savu meitu un ilgi raudzījās uz viņu. Pagalmā bija sanākuši ļaudis — daligarieši gribēja izrādīt godu Jastrinam — zēnam, kurš bija sacēlis trauksmi un ziedojis savu dzīvību. Daudzi raudāja par saviem kritušajiem tuviniekiem. Daudzi raudāja par nogalētajiem algotņiem.
Ķēniņiene vēl ilgi lūkojās uz savu meitu, tad iztaisnoja muguru un pievērsās Kapteinim un sanākušajam pūlim.
— Brāļi, — viņa teica skanīgā balsī. — Māsas. Daligaras tauta. Tagad mēs apraudam savus mirušos. Mēs raudam par tiem, kuru te vairs nav un nekad nebūs. Mēs šodien raudam, jo skumstam. Skumstam tāpēc, ka turpmāk mums vajadzēs dzīvot bez viņiem. Bet mēs neraudam, žēlojot viņus, jo viņi tagad ir nokļuvuši otrpus vējam, kur vairs nav nekādu sāpju, pat ne to, kuras pārņem, ilgojoties pēc vismīļākajiem cilvēkiem. Tie, kuri mūs pameta, Nāves valstībā nav vientuļi, jo tur viņus sagaida un mierina visi mūsu senči, un tai brīdī, kad ari mēs dosimies otrpus vējam, mēs viņus atkal satiksim — viņi mūs gaidīs bezgalīgās pļavās zem neizmērojamām debesīm, kur zvaigznes mirdz arī saulei spīdot. Neļausimies izmisumam, viņus pieminot. Mēs viņus atcerēsimies un pieminēsim, un katru gadu viņu nāves dienā nesīsim gaismekļus turp, kur viņi satika nāvi. Tur mēs visi kopā viņus pieminēsim, jo vislielākais apkaunojums ir zudušas atmiņas. Daligaras tauta, es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa sirds. Rs cīnījos par jums un kopā ar jums. Daligaras tauta, es esmu tikai ķēniņiene, taču man ir mātes sirds, un ikvienam, kurš uzdrošināsies pacelt roku pret maniem bērniem vai manu tautu, būs jāiepazīst mans zobens un manas dusmas. Ikreiz, kad mana tauta un mani bērni raudās, mana sirds raudās kopā ar viņiem. Es cīnīšos par saviem bērniem un par Daligaru ikreiz, kad tas būs nepieciešams, un es nebaidīšos nekā, lai tikai mani bērni un mana tauta dzīvotu.
Kapteinis klausījās un klusībā sprieda, ka ķēniņiene Ragana ir dižena valdniece. To nevarēja noliegt. Viņa bija dzimusi valdniece. Nē, par īstu valdnieci viņa bija kļuvusi pamazām, palēnām dienu pēc dienas. Uzkrājot un apvienojot drosmi, žēlsirdību, taisnīgumu, netaisnības, izdomu, barbariskumu, nojausmas un kļūdas, viņa bija iemācījusies vadīt tautu, viņa bija iemācījusies to mīlēt, sargāt no briesmām, dot tai drosmi izmisuma brīžos, mierināt to nāves izraisītās sāpēs. Viņa bija dižena ķēniņiene. Viena no tiem ķēniņiem, par kuriem atmiņas pārmanto no paaudzes paaudzē, lai tajās atkal pasmeltos drosmi brīžos, kad atgriežas tumsa.
Dažs klausītājs pārstāja raudāt, dažs ieraudājās. Ķēniņiene zemu paklanījās savai tautai un tās asarām, ar galvas mājienu atvadījās no Kapteiņa, pagriezās un ar savu meitu rokās uzsteidzās augšā pa pils kāpnēm.
Divdesmit piektā nodaļa
Mirušie bija apbērēti ar lielu godu.
Pasaule pamazām atguva ierasto ritumu.
No ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu atsāka ceļot tirgotāji.
Atkal ieradās kumēdiņu rādītāji.
Pat kabatzagli atkal lika manīt savu esamību.
Ielās kašņājās vistas, bet teju katrā krustojumā ar savu leti bija iekārtojies kāds plāceņu pārdevējs.
Vasaras beigu saule nežēlīgi kveldēja.
Rankstrails bija zirgu staļļos un aplūkoja jaunākos to iemītniekus. Kopš pilsēta atkal bija brīva un atvērta, bija ieradušies daudzi tirgoņi, lūgdami aizstāvību un drošību un pretī piedāvādami savu zeltu.
Viens no tirgotājiem bija ieradies pārdot zirgus, un lopiņiem, ko tas pēc dažām dienām gatavojās vest tālāk uz Varilu, pagaidām bija ierādīta vieta Ķēniņu pils staļļos.
Te bija pusducis bēru zirgu, divas salnas ķēves, no kurām viena bija grūsna, un brīnišķīgs, milzīgs ērzelis, melns kā kraukļa spārns, jauns un tikko iejāts.
Ērce Lieliskā bija nometināta pašos staļļa dziļumos, bet arī tur tā izcēlās gluži kā rūsas traips uz mirdzoši spoža zobena. Rankstrails prātoja, kad gan viņš beidzot tiks pie zirga, kurš būtu šī vārda cienīgs, bet savu pašreizējo jājamlopu varēs nosūtīt uz tam piemērotāku vietu, proti, uz lielo katlu, kurā vāra virumu kareivjiem, gaļu aizdarot ar sīpoliem un pupām. Rankstrails tuvojās melnajam ērzelim: tas bija īsts rikšotājs, karavadoņa vai ķēniņa cienīgs. Kapteinis lēnām nolaida roku dzīvniekam uz purna, un tas šī pieskāriena nevairījās. Rankstrails lēnām noglāstīja melni.
Tad paraustīja plecus: tik un tā viņš nemūžam nespētu savu veco kleperi atdot savārīšanai ar sīpoliem un pupām. Un arī pietiekami daudz zelta, lai nopirktu melno ērzeli, viņam nekad nebūs. Tātad secinājums bija pavisam vienkāršs.