— Tu nogalināji pūķi. Viņš bija mans draugs un mana vīra brālis, viņš bija brīnišķīgs. Taču tu izglābi manus bērnus. Ja kādu dienu tavs kaujas rags skanēs, saucot pēc palīdzības, es cīnīšos par tevi, un tāpat darīs mani pēcteči. Un es zinu, ka tu nāksi man palīgā, ja skanēs mans rags.
Rankstrails ilgi raudzījās viņai acīs, tad nolaidās uz ceļiem. Šī bija pirmā reize Rankstraila mūžā, kad viņš kāda cilvēka priekšā metās ceļos. Pirmoreiz pamezdams Varilu, viņš nebija locījis ceļus, lai lūgtu tēva svētību. Viņš būtu bijis gatavs mesties uz ceļiem Jorša priekšā, taču ļaunais liktenis un elfa slepkavu noziedzīgā muļķība tam nebija atvēlējusi laiku. Tagad viņš nolaidās zemē, izrādīdams pazemību un cieņu elfa bērnu mātei, Raganai, Daligaras ķēniņienei, kura bija tik drosmīga, mežonīga, izmisusi un vientuļa, reizēm arī nežēlīga tāpat kā diženais ķēniņš, kurš bija valdījis ilgi pirms viņas. Aizvien tupēdams ceļos, Rankstrails saņēma zobena spalu rokās un uzlūkoja tās — lielas, stūrainas un tumšas. Viņa delnas iederējās uz šī spala, it kā ierocis būtu tām īpaši nokalts vai būtu jau sen gaidījis to spēcīgo tvērienu.
Šai mirklī ieskanējās Dienvidu vārtu sargu signālradziņi, vēstot, ka ieradušies ievērojami viesi. Daligarieši steidzās skatīties: aizgrābtībā tie pat nebija pamanījuši, ka pilsētai tuvojas pulks jātnieku, kas, šķērojuši lielos vārtus, jau kāpa no zirgiem.
Pulkā bija ducis vīru — visi tēipušies samta un brokāta drānās, un tiem līdzi bija zeltaini baltie Varilas karogi. Rankstrails pazina princi Ēriku un tā tēvoci pilsētas birģermeistaru.
Rankstrails devās tiem pretī. Rokā viņš nesa Ardvina zobenu. Un neprata nosaukt vārdā izjūtas, kas viņu bija pārņēmušas, kopš zobens bija nonācis pie viņa. It kā dubļi piepeši būtu nobiruši no kājsargiem. It kā bruņas dzirkstītu spožāk nekā mēness ziemas naktīs. Bet patiesībā tā bija viņa dvēsele, kas mirdzēja spožāk nekā saule vasaras dienā, kad cikādes čirkst sausā zālē un magones šūpo savas sarkanās galvas. Nonācis iepretī variliešu delegācijai, Rankstrails tos pieklājīgi sveicināja ar galvas mājienu. Ja viņam rokās nebūtu Ardvina zobena, varbūt šis grezni tērpto ļaužu pulks spētu padarīt viņu biklu. Taču tagad viņam bija zobens, ko reiz bija cilājis Gaismas Kungs, dižais ķēniņš, kurš bija piedzimis kā orks, taču nolēmis tāds nebūt.
Rankstrails bija ieguvis tā vīra zobenu, kurš bija gribējis kļūt par pēdējo orku. Nekādu ciļņu, dārgakmeņu, greznu rakstu un vijumu. Tikai akmens un tērauds. Un zelta stieplīte kā piemiņa par ilgām un skumjām.
Rankstraila sveicienam varilieši atbildēja paklanoties. Viņi esot ieradušies, lai piedāvātu Rankstrailam kļūt par pilsētas virspavēlnieku.
Kā paskaidroja birģermeistars, pastāvot briesmas, ka pilsētu atkal aplenkšot orki. Varilas pakalna piekāji joprojām sargāja aizsprosti un ūdens un dubļu jūra, taču tālumā rīsa laukos bija ierīkotas orku nometnes, un turieniešiem katru dienu pievienojās aizvien jaunas bandas. Katru dienu Ārējā lokā ieradās arvien jaunas bēgļu ģimenes, kas meklēja glābiņu no ienaidnieka karaspēku zvērībām, — pilsētā ieradās arvien jauni izmisušie, arvien jauni nelaimīgie. Jau pirms laba laika Varilas aristokrātija bija sasaukusi Lielo pilsētas padomi, lai noteiktu, kuriem vīriem jādodas cīņā ar orkiem, taču vairāku dienu laikā bija izdevies izlemt vienīgi to, kuriem jādodas saukt palīgā Rankstrailu un piedāvāt viņam uzņemties uzbrukuma vadību. Princis Ēriks jau pašā sākumā esot izteicis labu priekšlikumu: iecelt Rankstrailu par pilsētas virspavēlnieku un ierosināt arī viņa ievēlēšanu par ķēniņu.
Pilsētas statūtos gan bija rakstīts, ka par Varilas virspavēlnieku jāizraugās cilvēks, kura ģimene ir piederīga pilsētai jau paaudžu paaudzēs, taču lielu briesmu gadījumā no šāda likuma varēja atteikties, — jo, kad ievērojamu dzimtu un dinastiju pēcteču vairs nebija, tad vajadzēja izraudzīties kādu, kurš būtu spējīgs iedibināt jaunu dinastiju.
Rankstrails pamāja.
Delegācija viņam sniedza varas simbolu: kaklarotu, kurā gludas zelta plāksnītes mijās ar baltas emaljas klātām, tādējādi atveidojot pilsētas karogu krāsas. Kaklarota gulēja uz balta samta un zeltaina brokāta pamata koka lādītē, kas bija rotāta intarsijām.
Rankstrails atkal pamāja. Viņš saspieda ciešāk zobena spalu, sajuta plaukstās tēraudu un akmeni. Un domāja par dižo ķēniņu. Par to, kuru ļaudis bija iesaukuši par Ardvinu Taisnīgo. Rankstrails pratīs būt sava zobena cienīgs. Viņš ierunājās:
— Kamēr vien es elpoju, man būs liels gods cīnīties, lai Varilas pilsēta būtu brīva un plaukstoša. Ja Varilas brīvības un uzplaukuma vārdā man būs jāziedo dzīvība, es to darīšu. Mēs visi esam atbildīgi, lai mūsu tauta būtu brīva un pasargāta no tiem, kuri lepojas, ja ir nogalinājuši bērnus, bet, pāršķēluši kādam rīkli, lielīgi rāda savas asiņainās rokas. Tāpat mūsu pienākums ir atbrīvot savu tautu no trūkuma un posta, kas ziemas naktīs ielavās saltās būdās un nolaupa bērnus, — jo nabadzība nežēlīgumā neatpaliek no orku zvērībām; mums jāpasargā ļaudis no klepus, kas izbadušajiem un izvārgušajiem liek spļaut asinis, — tās nedaudzās asinis, ko tiem nav izzīdušas utis un odi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu cīnīties, lai ceļi atkal būtu tik droši, ka pa tiem varētu ceļot tirgotāji, un lai amatniekiem netrūktu darba, un lai visu bagātības vairotos tik strauji, cik strauji pavasarī dīķos šķiļas kurkuļi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu padarīt drošas savas zemes robežas, lai dārzos atkal varētu briest kāpostgalvas un pupiņu pākstis un nevienam nevajadzētu baidīties, ka cilvēku ciltij kādu nakti atkal kā šakāļu varza uzklups ienaidnieki. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu atdot rūķu ciltij brīvību, godu un to raktuves un visiem spēkiem centīsimies labot pieļautās netaisnības. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu laikus sagādāt pārtikas uzkrājumus, lai bads nekad nepiemeklētu mūsu zemi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu gādāt, lai katrā pat visnomaļākajā ciemā būtu sava dziedniece, lai sīkas brūces nepārvērstos pūžņojošās vātīs, lai salauzti kauli atkal saaugtu taisni un lai bērni dzimtu, drošu un prasmīgu roku sagaidīti. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu rūpēties, lai visus novadus krustām šķērsām pārstaigātu ceļojoši skolotāji un iegrieztos pat visattālākajos Zināmo zemju nostūros, jo neviens — ne vīrietis, ne sieviete, ne bērns — nedrīkst būt pakļauts ciešanām, ko sagādā lasīt un rakstīt nemācēšana. Kā teicis sirs Ardvins, vienlaikus jāizcīna divi kari: viens pret orkiem, bet otrs pret netaisnību. Tautas, kuras mājo taisnībā, cīnās drosmīgāk, bet tie, kuri cieš badu, nespēj noturēt rokā ieročus.
Varilieši viņa vārdus uzņēma klusumā. Beigu beigās birģermeistars uzlūkoja Rankstrailu, zemu paklanījās un teica:
—Jā, mans kungs. Mēs tā darīsim. Jūs mūs vadīsiet, tin mēs tā darīsim.
Arī pārējie paklanījās.
Birģermeistars ņēma kaklarotu un aplika Rankstrailam pār krūtīm, saāķēdams to virs dubļukrāsas bruņām.
Tad varilieši ielika Rankstrailam rokās otru koka lādīti, kas bija apkalta zelta kniedēm, un, vēlreiz paklanījušies, atvadījās un kāpa zirgos.
Rankstrailam šķita, ka princis Ēriks visu šo laiku velta viņam dīvainus skatienus, kā gribēdams uzrunāt un pavēstīt ko svarīgu, bet jau nākamajā mirklī atmezdams šādu nodomu kā apstākļiem nepiemērotu.
Kad varilieši bija prom, Rankstrails atvēra lādīti. Tajā bija vairāk zelta, nekā Rankstrails jebkad bija redzējis. Patiesībā tajā bija vairāk zelta, nekā Rankstrails jebkad spētu iztēloties. Nu viņš varētu nopirkt visu Ārējo loku un joprojām būt pasakaini bagāts. Tā viņš arī darīs — daļu naudas iztērēs Ārējā loka labā, mazinot izmisumu, kādā dzīvoja zemnieki bez zemes, kalēji bez kalvēm, vezumnieki, kam vairs nebija ne ratu, ne ēzeļu, — visi šie ļaudis, kam vairs nepiederēja itin nekas. Taču daļu Rankstrails paturēs un iztērēs savām vajadzībām: vai nu viņam tas patika vai nē, tagad, kad viņš būs pilsētas virspavēlnieks, viņa pienākums būs nēsāt pieklājīgas drānas, cienījama skata bruņas un… iegādāties zirgu, kas būtu viņa jaunā amata cienīgs. Citādi nemaz nedrīkst.