— Patiesi esmu dzimusi un vienmēr dzīvojusi šeit, tāpēc šeit es esmu un vienmēr būšu sava tēva meita. Varilā es būšu vienkārši es pati. Turklāt esmu pārliecināta, ka man ir dziednieces spējas. Tā kā Varila ir cilvēku pasaules priekšpostenis, kur karš sākas ātrāk nekā cituviet un beidzas tikai tad, kad jau sen ir aprimis arī citās vietās, domāju, ka tur es būtu noderīgāka nekā šeit. Varilas ievainotajiem palīdzētu mana ārstēšana, bet viņu strēlniekiem — mans loks.
Rite vēlreiz pamāja. Vēlēšanās atkal redzēt jūru bija tik spēcīga, ka teju vai aizžņaudza elpu.
Bet pamazām vitia atguva savaldību: vajadzēja tikai paciesties, un pēc kāda laika viņa varēs atgriezties mājās. Pamazām un palēnām viņa uzdrīkstēsies pamest pilsētu uz arvien ilgākiem brīžiem un aizkļūs arī līdz Erbrovas liedagam — sākumā uz neilgu laiciņu, bet pēcāk jau ilgi, ilgi. Gan viņa bez steigas izdomās, kā Daligaras pārvaldīšanu uzticēt gubernatoram.
Ceļš!
Vajadzēja izveidot ceļu, atrakt Arstridas aizu, no jauna izkalt pakāpienus, kas no kalniem gar reibinošo Dogonas ūdenskritumu vestu lejā līdz liedagam, un vajadzēja atkal izbūvēt kāpnes uz seno bibliotēku un izglābt grāmatas, kas tur vēl glabājās. Ceļš starp Daligaru un Erbrovu būs ērts un viegli staigājams tāpat kā senajos laikos, un tāpat kā senajos laikos šī ceļa pašā vidū gluži kā dārgakmens mirdzēs zinību tornis — senā pūķu mītne.
Erbrova bija dabiska osta. Ciems izaugs un uzplauks. Tas kļūs par pūķa vārdā nosauktu pilsētu. Un ik rītu jūrā izies zvejas laivas ar tīkliem.
Erbrovieši ne tikai zvejos, bet arī audzēs kazas un vistas, lai bads kļūtu par tālām un miglainām atmiņām.
Sāls! Līča ūdens līmeni cilāja spēcīgs paisums un bēgums, un bieži tam pāri skrēja sauss dienvidu vējš. Joršs viņai bija stāstījis, ka otrās rūnu dinastijas laikos piekrastē esot bijuši lieli sāls ieguves baseini. Tie esot bijuši aprakstīti arī hronikās.
Rite aizvēra acis, un visu piepildīja gaišzilais un zeltainais. Parādījās žilbinoši balti taisnstūraini laukumi, starp kuriem slējās dzirnavas, kas izmantoja vēja spēku, lai pārsūknētu ūdeni, — un baltie laukumi dzirkstīja saules staros, izceldamies pret zilo jūru, pret zaļo klintaini, kur ziedēja irbulenes un kaperkrūmi. Rite ieraudzīja buru pilnu ostu. Ieraudzīja neiedomājami ērmīgus dzīvniekus: tādu kā plankumainu govi ar nesamērīgi garu kaklu un melnbalti svītrainu ēzeli.
Gan anšovus, gan cūkgaļu var iesālīt — tātad bada briesmas atkāpsies vēl dažus soļus tālāk.
Rite klusībā prātoja, kas gan ieraugāms un kas gan mājo pretējā jūras pusē.
Viņa atgriezīsies Erbrovā, bet vēlāk — tikai tad, kad būs šo ciemu pārvērtusi pilsētā, kas būs tikpat spēcīga un skaista kā meitene, kas nes to pašu vārdu, un kā pūķis, kas to pašu vārdu vairs nenes, jo savu dzīvību ziedojis viņu visu labā. Līdz tam laikam Rite paliks Daligarā: pilsētā, kura kopā ar viņu bija cīnījusies, kopā ar viņu cietusi badu, kopā ar viņu uzveikusi aplenkumu un izvēlējusies karogu — ziedus, kas baltas nevainības laukā uzplaukuši no asinīm, kuras lietas par cilvēku cilts brīvību.
Austras balss iztraucēja Riti no domām.
— Mana kundze, es vēlētos doties prom pēc iespējas drīzāk, vislabāk — jau rīt pirms gaismas. Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos man teikt?
Rite nodrebēja. Viņa bija aizklīdusi tik tālos sapņos, ka pilnībā bija aizmirsusi, ka līdzās joprojām stāv Austra. Rite piecēlās kājās, lai pieklājīgi atvadītos un pateiktu paldies. Lai arī Austras allaž nevainojamais izskats un vārdos neaprakstāmais daiļums Ritei allaž bija šķituši neciešami, šīs īpašības nemazināja Austras spēku, godīgumu, uzticību, drosmi un gudrību; un nepārvaramā nepatika pret Tiesneša meitu nekādi nevarēja likt aizmirst daudzās reizes, kad viņa Ritei bija izglābusi dzīvību.
Pirmo reizi Rite pamanīja, ka Austra kaklā nēsā piekariņu — savādu, caurspīdīgu, zelta pavedienu cauraustu gliemežnīcu, kuras pusītes bija paplestas katra uz savu sānu gluži kā spārni. Rota vienlaikus bija viegla un skaista — it kā šai kristālā mājotu pati viegluma dvēsele. Taču smalkais kristāla gliemežvāks karājās nodilušā, no ādas strēmelītēm sapītā saitītē. Austra pamanīja Rites skatienu.
— Tā bija manas mātes rota, — viņa paskaidroja.
— Un saitīte? — jautāja Rite, izbrīnījusies par tik dīvainu smalkas dārglietas nēsāšanas veidu.
Austra koši pietvīka. Sārtums kā vilnis pārskrēja visai sejai līdz pat matu saknēm, un īsu brīdi Austra izskatījās kā maza, bērnišķīga meitene.
— Šī? Tā bija mana pirmā loka stiegra. Loku man uzdāvināja, kad es biju pavisam maza, un man tas bija ļoti mīļš, — viņa samulsusi atbildēja.
Rite pirmajā mirklī iedomājās, ka loks bijis Tiesneša dāvana, kas raisa Austrā siltas jūtas, par kurām viņa pati kaunas; taču tad Rite atcerējās Jorša stāstīto: elfi iemīloties pavisam jauni, šad tad pat agrā bērnībā, un iemīloties viņi tikai vienreiz un uz visu mūžu. Nereti gadoties, ka jau pirmās tikšanās laikā tiekot pārmītas dāvanas — rotaļlietas vai kas cits, ko var sargāt un glabāt kā jūtu apliecinājumu. Varbūt šis likums bija attiecināms arī uz puselfiem? Rite papūlējās, lai jautājums par loka dāvinātāju izklausītos pavisam ikdienišķi un pat nedaudz vienaldzīgi.
Austra vēlreiz nosarka tikpat koši.
— Loku man pagatavoja Kapteinis Rankstrails, — viņai izdevās atbildēt gluži dabiskā balsī. — Viņš bija sakāvis Melnos laupītājus, kas terorizēja dienvidu stepes, un, lai arī viņš bija ļoti jauns un nepiederēja aristokrātijai, viņam vienu dienu bija uzticēts pienākums mani sargāt — tas notika tolaik, kad biju vēl maza. Tai pašā vienīgajā dienā, ko pavadījām kopā, viņš man iemācīja lietot zobenu un loku. Par laimi, mans tēvs to nekad neuzzināja…
— Kapteinis droši vien bija izcils skolotājs, — smaidot noteica Rite. — Jūs esat visizcilākais kareivis, kādu vien karavadonis var vēlēties.
Pasmaidīja arī Austra.
— Es esmu puselfs, mana kundze: esmu trāpīga kā elfi un neganta kā cilvēki. Bet jūs, mana kundze, — viņa līksmi piebilda, — esat visizcilākais karavadonis, kādu vien kareivis var vēlēties.
— Esmu vēl izcilāka par Kapteini Rankstrailu? — Rite, viltīgi smaidot, jautāja.
— Ja atļausiet, es uzdrošināšos teikt, ka Kapteinis Rankstrails ir vienīgais karavadonis, kurš ir tikpat izcils kā jūs.
— Es jums atļauju, — atteica Rite.
Viņas stāvēja un smaidot nolūkojās viena otrā.
— Kā jūtas kaprālis Lizentrails?
— Viņa dzīvība vairs nav apdraudēta.
— Es par to ļoti priecājos. Kā jūs domājat, pēc cik ilga laika viņš varēs pamest pilsētu?
— Pēc dažām dienām, mana kundze, bet viss ceļš viņam būs jāveic, sēžot ratos. Viņa dzīvība ir glābta, taču kājas vairs nekad nespēs noturēt viņa augumu stāvus. Kāpēc jūs man to vaicājat?
— Zināt, kad es aizgāju pie viņa, lai pateiktos par manas meitas izglābšanu, mūsu saruna pagriezās negaidītā virzienā. Būdams nešaubīgi pārliecināts, ka es viņam nepieduršu ne pirkstiņa (šādus vārdus lietoja pats kaprālis), viņš man pastāstīja, ka tieši viņš, nevis Kapteinis esot devis pavēli nogalināt pūķi. Kapteinis toreiz bija gatavs ar savu dzīvību samaksāt par atteikšanos pildīt pavēli doties uzbrukumā, taču Lizentrails negribēja pieļaut, ka viņa Kapteini nogalina. Pūķa upuris izglāba visus, ne tikai mūs, bēgļus.
— Šis nostāsts ir sasniedzis arī mani, — apstiprināja Austra, — un to apliecināja visi kareivji, kas toreiz stāvēja pie Arstridas aizas. Turklāt ievainots kareivis, kurš nezina, vai rītdiena pienāks, nekad nemelo. Pavēli tiešām deva Lizentrails. Vai jūs viņu sodīsiet?