— Tikai simboliski. Es viņu izraidīju no Daligaras, bet pie reizes apbalvoju ar teju vai pusi savas kaklarotas. Turpmāk vajadzēs ar šiem spīguļiem rīkoties taupīgāk, citādi vēl vienam karam man apbalvojumu nepietiks. Bet, ja runājam par izraidīšanu no pilsētas, maigāku sodu būtu grūti pat iedomāties. Tagad Lizentrails gaida, līdz atlabs tiktāl, ka varēs ielikt savas slimās kājas ratos līdzās savai sievai un divām vistām, kas tai pieder, un vest visus šos labumus uz Varilu. Tur viņu gaida Ārējā loka pārvaldnieka tituls. Nezinu, ko īsti tas nozīmē, bet, ja jau Rankstrails viņam šādu amatu ir piešķīris, tas nozīmē, ka, šo darbu darot, Lizentraila atjautība un veselais saprāts nesīs daudz labuma visiem, turklāt viņš, nemulstot par zaudētajiem pirkstiem un nemulsinot citus ar savu reizēm pārāk zemnieciski tiešo valodu, amata pienākumus varēs pildīt mājās starp savām vistām un bērniem, kas droši vien dzims cits pēc cita. — Rite smaidīja. — Zināt, arī mana meita kaprālim pasniedza dāvanu.
— Jūsu meita?
— Jā, es viņu biju paņēmusi līdzi. Ieraudzījusi Lizentrailu, viņa uzreiz metās tam ap kaklu un ilgi turēja apskautu, lai gan iepriekš viņi kopā bija pavadījuši tikai pavisam īsu brītiņu. Domāju, ka tieši manas meitas apskāviens Lizentrailu pamudināja izstāstīt patiesību par notikumiem Arstridas aizā.
— Vai drīkstu jautāt, ko mazā princese viņam uzdāvināja?
— Lupatu bumbiņu. Es pat nezinu, kur viņa to ņēmusi.
Austra vēlreiz pasmaidīja, tad kļuva nopietna.
— Reizēm prātoju, kāpēc gan Kapteinis slēpa, ka nav vainīgs pūķa nāvē, — viņa domīgi piebilda.
Rite ilgi domāja, iekams izlēma atbildēt. Atbilde viņai bija labi zināma, tikai nebija skaidrs, kāpēc Austra uzdevusi šo jautājumu. Varbūt Austra tikai gribēja viņu iepriecināt, ļaujot Ritei apliecināt savu ķēnišķīgo gudrību? Galu galā tas nebija nemaz tik svarīgi, un Rite atbildēja:
— Tāpēc, ka īsts komandieris uzņemas atbildību par saviem vīriem. Pēc komandiera pavēles kareivji dzīvo vai dodas nāvē: tātad, tāpat kā īsts komandieris uzņemas atbildību par savu kareivju dzīvību un nāvi, viņam jāuzņemas atbildība arī par visiem savu kareivju darbiem un kļūdām un viņam jābūt arī gatavam par tām saņemt sodu.
Austra pamāja. Pirmo reizi Riti pārņēma maigums un žēlums pret Austru. Viņa to iztēlojās kā mazu meiteni, kuru plosa mīļums un nicinājums pret ārprātīgu un nežēlīgu tēvu un kura dziļi sirdī paslēpusi mīlestību pret jauno Kapteini.
— Varilai ne tikai jāatbrīvo visa klajiene un rīsa lauki, Varilai jābūt gatavai turēties pretī jauniem iebrukumiem no austrumu puses un tai jāgādā par robežu sargāšanu. Orki vairs nekad nedrīkst mūs pārsteigt nesagatavotus. Te, Daligarā, mūsu stāvoklis nemaz nav tik slikts. Es justos mierīgāk, ja jūs nekavējoties dotos uz Varilu un ņemtu sev līdzi visus kareivjus, kas brīvprātīgi pieteiktos jums sekot. Esmu pārliecināta, ka pilsētā palikušie Rankstraila algotņi dosies jums līdzi. Es maksāšu trīsreiz vairāk par ierasto algu. Tirgoņi, kuru precēm mēs garantējam drošību, jau ir piepildījuši mūsu kasi ar nodokļiem, un būtu laiks sākt šo naudu izmantot. Nav jākaro algas dēļ, taču ir pareizi, ja karotāji saņem algu, turklāt labu algu. Tiem vīriem nauda ir īpaši vajadzīga, jo viņi šobrīd dibina ģimenes. Viņi mīl savu Kapteini un dosies jums līdzi. Dodieties ceļā nekavējoties, jo tad jūs Varilu sasniegsiet, iekams būs beigusies šī nakts. Kas zina, varbūt jau rīt Kapteinis Rankstrails ir iecerējis uzbrukumu, lai atbrīvotu rīsa laukus, un piecdesmit kareivju papildspēki viņam varētu izrādīties no svara. Tieši Varila šobrīd ir Cilvēku zemes priekšpostenis, kas jānostiprina.
Austra atļāvās vēl vienu smaidu, kas lika iemirdzēties viņas acīm, bet tad atguva ierasti bezkaislīgo izteiksmi.
— Jā, mana kundze, — viņa atbildēja, viegli palokot galvu.
— Es jums nekad neesmu pateikusi paldies par to, ka izglābāt man dzīvību, — Rite atvadoties teica, — neesmu pateikusi paldies par visām reizēm, kad izglābāt man dzīvību. Neesmu jums pateikusi paldies par jūsu uzticību, par jūsu nesatricināmo ticību neiespējamai uzvarai, ko jūs nezaudējāt arī tad, kad neviens uzvarai neticēja, — arī es ne. Neesmu jums nekad pateikusi paldies par mīļumu, ko dodat manai meitai, — redzot, kā Erbrova atplaukst, jūs ieraugot, domāju, ka jūsu mīlestība pret viņu ir neizmērojama, — Rite lēnām teica, un ar katru nākamo teikumu vārdi plūda arvien vieglāk. — Naids pret jūsu tēvu mani padarīja aklu, un es pret jums biju netaisna un nežēlīga. Es jums nekad neesmu pateikusi paldies par to, ka uzrunājat mani ar vārdiem mana kundze. Jūs bijāt pirmā, kas mani tā uzrunāja, un divreiz tas notika izšķirīgos brīžos, kad tieši jūsu uzruna man piešķīra pietiekami daudz varas un ietekmes. Es nebūtu varējusi cīnīties un uzvarēt, ja jūs nebūtu cīnījusies kopā ar mani. Ja nebūtu jūs, es jau būtu mirusi un kopā ar mani būtu miruši pēdējā elfa bērni, bet Daligaras pilsēta būtu pārvērtusies drupu kaudzē, kur suņi krimstu miroņu kaulus. Jūs izglābāt manu un manu bērnu dzīvību, atnesdama šurp savu drosmi un pamezdama vietu, kur jūs bijāt drošībā. Es jums lūdzu piedoš…
— Jūs izglābāt man dzīvību, — viņu pārtrauca Austra, — jau pirmajā dienā, kad es jūs satiku. Vai atceraties? Mani nesa palankīnā, bet jūs bijāt saslēgta važās, tērpta skrandās, pati vienos zilumos un asiņainas skrambās. Visi nolieca galvu mana tēva priekšā — mēs visi bijām raduši viņam pakļauties, un es vēl jo vairāk par citiem. Bet jūs cīnījāties. Tikai ieraudzījusi jūs, es sapratu, ka ir iespējams arī cīnīties. Ikreiz, kad bailes un bezcerība līdz pašai augšai piepildīja kambarus, kur mani ieslodzīja, es domāju par jums, par jūsu dubļaino un asiņaino seju, par jūsu acīm, kuras atšķirībā no manējām pazemīgi nenolaidās. Saprotiet, man nekad nebija ienācis prātā, ka ir iespējams arī nenodurt acis. Ja cīnīties spējāt jūs, tātad to spēju arī es. Pēc manas mātes nāves jūs bijāt viena no divām gaismām, kas atspīdēja manas bērnības un jaunības tumsā. Es saprotu, cik ļoti jūsu vīrs jūs mīlēja — kā viņš mīlēja jūsu drosmi, jūsu ticību un — ja atļausiet, kundze, — arī jūsu negantumu un nežēlību. Vai mums tas patīk vai nē, arī tās ir sastāvdaļas, kas ietilpst īpašajā maisījumā, ko sauc par cilvēku drosmi un kas nozīmē spēju vienmēr atkal piecelties kājās un turēties pretī visam un visiem.
Austra ievilka elpu, un viņas sejā atkal parādījās nedrošs smaids.
— Mana kundze… Arniols… Mēs ar senešalu savācām viņa… viņa mirstīgās atliekas un apglabājām tās Daligaras kapsētā.
Rite lūkojās uz Austru. Izdzirdot Arniola vārdu, atmiņas par Jorša nāvi iesūrstējās kā apdeguma brūce, kurai kāds noplēš svaigu kreveli, — un īsu brīdi Rite nespēja izrunāt ne vārda. Ķēniņiene Ragana stāvēja un klusējot raudzījās Austrai acīs. Kad balss atkal atgriezās, viņa patencināja, ka Austra uzņēmusies šo pienākumu, — un izrunāja šos vārdus tik mierīgā un bezkrāsainā tonī, kādā mēdz pateikties par ikdienišķiem pakalpojumiem. Arī Arniols galu galā bija cilvēks.
— Es gribētu arī jums dāvāt gabaliņu savas kaklarotas, — Rite teica un, noņēmusi rotu, atknibināja no tās zelta plāksnīti. Viņas rokas jau bija iemanījušās paveikt šo darbu visai ātri. — Jūtu, ka drīz šo kaklarotu es varēšu pārveidot par rokassprādzi, bet vismaz vēl vienu gabaliņu es varu atļauties uzdāvināt, un es gribu, lai to saņemat jūs. Tas būs manas draudzības apliecinājums.