— Es to pieņemu ar bezgalīgu prieku, mana kundze, — atbildēja Austra. — Es to pievienošu savai kaklarotai. Kad biju maza, es gribēju, lai man būtu īpaša rota… kā lai pasaka… Tāda kaklarota, kādu es nēsāju patlaban un kurai es ar prieku pievienošu arī jūsu draudzības apliecinājumu.
Autra paklanījās, atvadījās un devās prom — lepna, stalta un neaprakstāmi skaista.
Rite nolūkojās, kā viņa aiziet. Un pirmoreiz nejuta ne aizvainojumu, ne greizsirdību, ne dusmas, tikai pateicību un maigumu.
Viņa iegrima ilgās pārdomās. Nebija šaubu, ka otra gaisma, kas atspīdējusi Austras jaunībā, bijis tas cilvēks, kurš uzdāvinājis viņai šaujamloku, — un Rite pirmoreiz apjēdza, cik saltā un baismīgā tumsā ilgus jo ilgus gadus dzīvojusi zelta un brokāta tērpos saģērbtā meitene, kam matos allaž mirdzēja pērles.
Rite ļāvās jaunām domām — varbūt tās bija acīm redzamas patiesības, taču agrāk viņa tās nebija pamanījusi un tagad priecājās, kā atklājusi jaunu kontinentu. Viņa ilgi apdomāja, cik apšaubāms ir agrākais priekšstats par uzvaru un sakāvi: izrādījās, ka mirklis, kuru viņa pati allaž bija uzskatījusi par vienu no vismelnākajiem savā dzīvē, kādai citai būtnei bija dāvājis gaismu. Un tikpat ļoti Riti aizrāva un sajūsmināja atjēgsme, ka reizēm mēs citu skatienā redzam tikai paši savu ēnu atspīdumus. Austras skatienā nekad nebija bijis ne kripatiņas nicinājuma — to Austras acīs saskatīt lika Rites mūžīgās bailes, ka pašas prastums un mežonība attālinās viņu no Jorša; pirmajā reizē viņa Austras skatienam bija atbildējusi nikni un naidīgi un arī vēlāk nespēja atbrīvoties no naida un dusmām par spīti visiem veselā saprāta ieteikumiem.
Rite bija viņa pati. Tāda, kāda bija. Tieši cilvēciskais raupjums un orka asinis bija piešķīrušas viņai tik daudz mežonīga niknuma un drosmes, lai viņa spētu izglābt Daligaru, savus bērnus un pasauli. Ne jau par spīti tam, kāda viņa bija, Joršs un Austra viņu mīlēja — tie mīlēja viņu tieši tādu un tieši tāpēc, ka viņa tāda bija.
Lai arī mežonīgums un nežēlība bija svarīgas sastāvdaļas drosmes maisījumā, tie tomēr bija tik vērtīgi tikumi, ka lietot tos vajadzēja pavisam taupīgi. Tāpēc ķēniņiene pasauca senešalu un pavēlēja, lai nekavējoties un pēc iespējas rūpīgāk tiek apglabāti orku līķi un jo sevišķi to galvas. Viņa deva pavēli izveidot īpašu orku kapsētu — meža vidū, nostāk no ceļiem un takām, lai mazāk būtu kārdinājumu kapus apgānīt. Un piekodināja, ka šai vietai jābūt…
— Pieklājīgai? — vajadzīgo vārdu piedāvāja vecais vīrs.
— Pieklājīgai, — apstiprināja ķēniņiene.
— Aiz tiem klajumiem, kur Kapteinis Rankstrails lika izveidot gūstekņu nometnes, ir kastaņu meži.
— Domāju, ka tā varētu būt piemērota vieta.
Viņa negribēja, lai Jorša bērni uzaug pilsētā, kur uz medusmaizes, ko tie ēd launagā, var nolaisties mušas, kas tikko mielojušās miroņgalvu acu dobuļos.
Kad senešals bija aizgājis, Daligaras ķēniņiene ilgi prātoja par Austru un Rankstrailu un nekādi nesaprata, kā gan visu nav aptvērusi jau agrāk…
Viņa no visas sirds novēlēja abiem mīlēt vienam otra visu mūžu, laist pasaulē daudz dēlu un meitu un redzēt, kā tie izaug un dzīvo laimīgi.
Viņa abiem novēlēja redzēt piedzimstam mazbērnus un arī mazbērnu bērnus.
Viņa novēlēja, lai abi nomirst pavisam veci un lai nomirst kopā, turot viens otru aiz rokas.
Tad Rite sāka raudāt. Tās bija mežonīgas, nevaldāmas un ilgas raudas, kas viņu purināja, kā rudens vējš purina lapu. Sarāvusies kamolā uz akmens troņa, Rite elsoja un šņukstēja — un arī Ardvins šai vietā bija izraudājis savu izmisumu par sievu, kas zaudēta uz visiem laikiem. Rite sajuta visas sāpes, ko līdz pat šim brīdim bija spējusi iedzīt dvēseles vistālākajā nostūrī, jo raudāt nebija laika — vajadzēja cīnīties. Tagad karā bija uzvarēts, un nekas viņu nenošķīra no domas, ka Joršs ir zaudēts uz visiem laikiem — viņš devies projām viņpus vējam un zvaigznēm.
Rite turēja vienu roku uz Jorša zobena spala, bet otrā žņaudzīja Ardvina zaļo nefrīta lodīti.
Rite raudāja gandrīz visu nakti. Aukstums kļuva neizturams. Akmens tronis bija ledaini salts. Rite sāka drebēt. Viņa beidzot piecēlās no sēdekļa un lēniem soļiem vilkās uz savām istabām. Guļamkambarī lielās, dārgu mežģīņu segām pārsegtās gultas pašā vidūgulēja viņas bērni un miegā rāmi elpoja. Rite noņēma ieročus, palīda zem segas un apskāva savus bērnus. Siltums aizplūda arī līdz viņas miesai. Pamazām Rites šņuksti norima. Erbrova pamodās. Viņa atvēra acis un pavarda gaismā uzlūkoja māti. Tad pieskārās tās sejai, kas joprojām bija noplūdusi asarām.
— Mamma aua, — viņa skumji noteica.
— Nu jau pārgāja, — Rite atbildēja.
Meitene pamāja. Tā bija viņu abu meita, kam bija Jorša acis. Un Erbrovai blakus gulēja brālīši, viņu abu bērni — Rites un Jorša bērni. Aiz pils biezajiem mūriem zem pēdējām nakts zvaigznēm gulēja citi šīs pilsētas iemītnieki. Joršs bija devies viņpus vēja, bet tik un tā ikkatrs Rites dzīves brīdis būs kā nenovērtējami dārga dāvana, un viņa tos visus izdzīvos ar prieku.
Rite apskāva Erbrovu un paslēpa seju viņas tumšajās cirtās.
— Tētis te, — mazulīte teica.
— Tu redzēji tēti? Tu tēti redzēji sapnī?
Meitene atkal pamāja.
— Tētis te, — viņa apstiprināja. Tad pārliecināti pielika rociņu sev pie krūtīm. — Skaista, — viņa piebilda.
— Tu redzēji tēti, un viņš teica, ka tu esi skaista, — tulkoja Rite.
Erbrova pamāja. Rite klusībā minēja, cik gan ilgi meitene vēl atcerēsies tēvu. Un bija laimīga, ka viņa to redzējusi sapnī.
Erbrova pastiepa roku līdz mātes nefrīta piekariņam
— Šis tētis aī.
— Šis tētis arī? Te bija vēl viens tētis? Cits vīrietis, ja? Te bija vīrietis, kuram bija šis piekariņš?
Mazulīte pamāja.
— Tu viņu redzēji?
Erbrova pamāja uz kamīna pusi.
— Liels, melis.
— Viņš bija liels un melns. Liela auguma tumšs vīrietis? Tumšā apmetnī? Viņam kaklā karājās šis piekariņš? Tu redzēji lielu, druknu vīru tumšās drēbēs, kam ap kaklu bija šis piekariņš?
Erbrova atkal pamāja, tad pielika roku pie kreisā vaiga un sadrūma.
— Aua.
— Viņa vaigs bija… ievainots? Apdedzināts?
— Aua, — drūmi apstiprināja Erbrova. Tad atkal pasmaidīja un pielika rociņu pie krūtīm. — Skaista,: — viņa apmierināta atkārtoja.
— Arī viņš tev teica, ka tu esi skaista?
Meitene palocīja galvu. Māte viņu piekļāva sev klāt.
Tad ilgi vēroja savu meitu: varbūt tas bija tikai sapnis, dīvains sapnis, kurā Erbrova bija atcerējusies tēvu un neizskaidrojamā veidā iztēlojusies ari Ardvina patieso izskatu.
Varbūt viņas meita spēja ielūkoties pagātnē tāpat, kā viņa pati reizēm ielūkojās nākotnē. Varbūt Erbrovai bija izdevies saskatīt pagātnes tēlus.
Vai varbūt Nāves valstība nebija neesamība, varbūt tā patiesi bija vieta, no kuras reizēm var atgriezties arī šajā pasaulē, lai atnestu sveicienus. Varbūt Joršam un Ardvinam bija atļauts šķērsot Nāves valstības vārtus, lai apciemotu būtni, kuras dzīslās plūst kopā sajaukušās elfu, cilvēku un orku asinis.
Uz sola istabas malā Rite ieraudzīja Parcijas noliktos linu krekliņus — Joršam domātie bija izšūti ziliem diegiem, bet Ardvinam paredzētie zaļiem. Turpat bija nolikti arī koka zirdziņš un vilciņš, ko Erbrovai bija darinājis Solārs. Rite uzsmaidīja savai dāsnajai meitai, kura bija atteikusies no rotaļlietām, lai brālīši nepaliktu tukšā. Tad piepeši Rite iedomājās, ka jau ilgāku laiku nav redzējusi ne lellīti, ne laiviņu un jautāja Erbrovai, kur tās palikušas.