— Vais nava, — viņa atteica, noplātīdama rokas.
Rite saskuma.
Tās bija rotaļlietas, ko viņai bērnībā bija pagatavojuši tēvs un māte, un Joršs tās bija atradis pamestajā ciemā un atkal aizgādājis Ritei. Redzot, kā Erbrova ar tām rotaļājas, viņu vienmēr pārņēma aizkustinājums.
— Tev to vairs nav? Tu tās pazaudēji? Ak nē! — Rite iesaucās.
Un tūdaļ nožēloja savu nesavaldību. Vai nu rotaļlietas bija tik svarīgas? Svarīgi bija tikai viņas bērni. Viņa neparko negribēja šai maiguma pilnajā naktī apbēdināt Erbrovu ar pārmetumiem par pazaudēto lellīti un laiviņu, kaut arī Ritei tās bija vienīgās piemiņas lietas no pašas bērnības. Bērni jau allaž ir izklaidīgi. Un rotaļlietām ir lemts tikt pazaudētām, salauztām, aizmirstām.
Erbrova nebūt nenoskuma — neizskatījās, ka viņa bēdātos par zaudējumu.
— Akailam, — viņa mierīgi paskaidroja.
— Rankstrailam? Tu tās atdevi Kapteinim Rankstrailam? — apstulbusi noprasīja Rite. — Laiviņu un lelli? Kapteinim?
— Akailam un Aušai, bēniem, — skaidroja Erbrova, noplātīdama rokas kā cilvēks, kurš pūlas izklāstīt kaut ko pašsaprotamu.
— Rankstrailam un Austrai? Tu tās atdevi Rankstrailam un Austrai — viņu bērniem?
Erbrova pamāja un nožāvājās. Rite klusi iesmējās. Pirmo reizi pēc Jorša nāves viņa izdzirda savus smieklus.
— Prātīga meitene, to tu labi izdomāji. Tātad mēs tiem diviem jau esam pasniegušas kāzu dāvanu?
Rite sarunājās pati ar sevi. Viņas meita jau bija aizvērusi lielās zilās acis un ieslīdējusi miegā. Rites lelles un laiviņas ilgais mīļuma ceļš nebija galā: drīz tās nonāks pie Austras un Kapteiņa bērniem.
— Tā tiešām bija laba doma, — Rite klusītēm piebilda, turpinādama sarunāties ar aizmigušo meitu. — Mēs kāzu dāvanu pasniedzām pašas pirmās, tātad mums izdevās izcelties. Tad varbūt mums nemaz nevajadzēs vērt vaļā lādes un meklēt dāvināšanai kaut ko dārgāku, galu galā šai grāfistē pēc trīsdesmit gadu ilgas Tiesneša valdīšanas un mēnesi ilga orku aplenkuma ar zeltu un sudrabu vajadzētu rīkoties taupīgi.
Tad piepeši Rite ar šausmām atcerējās, ka ir Austru nolādējusi.
Šī doma visu prieku sastindzināja tikpat nežēlīgi, kā vēlīna pavasara salna nokož visus ziedus.
Rite nekad nebija lūgusies.
Nekad, nevienu pašu reizi savā mūžā viņa dieviem neko nebija lūgusi.
Ja jau viņi neko nespēja, nemaz nebija vērts lūgt. Bet, ja viņi, būdami visvareni, tomēr bija pieļāvuši sāpes, postu, patvaļu, sabradātu taisnīgumu un nodotu nevainību, tad Rite daudz labprātāk par lūgšanu skaitīšanu šādiem briesmoņiem izvēlējās nokāpšanu peklē. Viņa nebija lūgusies toreiz, kad viņas vecākus pakāra. Viņa nebija lūgusies Jorša nāves brīdī. Viņa nebija lūgusies, lai viņa bērni piedzimtu veseli, jo vai gan vērts uzmākties visvarenām būtnēm, kas pieļauj, ka citām sievietēm, kuras nekad nevienam nav nodarījušas neko ļaunu, piedzimst bērni, kas ir kropli pie miesas vai garā. Rite nekad nebija lūgusies.
Bet šonakt viņa lūdzās, ieguldīdama lūgšanās visus savas dvēseles spēkus. Viņa lūdza piedošanu par nepateicību un atvainojās par aizvainojumu un dusmām. Viņa pateicās par dzīvi — par savējo un visu citu dzīvi, un arī par tām dzīvēm, ko dzīvoja slimi un kropli piedzimušie.
Viņa saprata, ka bez sāpēm un ciešanām nebūtu bijis iespējams radīt cilvēkus, bet, nelaižot pasaulē arī ļauno, nebūtu bijis iespējams cilvēkiem piešķirt brīvību. Viņa apjauta, ka pasaules radītājam nav jāiejaucas pasaules gaitās, lai novērstu visas ciešanas, — tā uzdevums ir tikai šīs ciešanas saprast. Rite atvainojās un lūdzās, lai tiktu izdzēsts lāsts, kuru viņa bija raidījusi pret nevainīgu būtni. Viņa lūdzās un lūdzās. Viņa nelūdza piedošanu par to, ka bija nogalinājusi Arniolu, jo tikai tā viņai pašai bija iespējams palikt dzīvai, taču viņa atvainojās par to, ka bija izrādījusi necieņu Arniola līķim — arī Arniola miesas bija pelnījušas cieņu, jo arī tās bija iznēsātas kādas mātes klēpī. Tāpat Rite lūdza piedošanu par visiem orkiem, kam bija pavēlējusi nocirst galvu.
Gulēdama zem baltās milzīgās segas, kas atgādināja mākoni, Rite klusi izraudāja savas pēdējās asaras un izbaudīja visaugstāko laimi, ko sniedza viņas bērnu rāmā elpa un to smarža. Mazulīšus viņa pielika pie krūts, tikko tie pamodās, lai pat to klusā raudāšana neiztraucētu vēlo nakts stundu. Viņa ilgi ar pašiem pirkstu galiņiem glāstīja Erbrovas sprogas, Ardvina smalkos, gludos matiņus un Jorša vēl pavisam pliko paurīti — un sevišķi ilgi viņas pirksti kavējās pie puikas, kas nesa sava tēva vārdu, pie tā, kurš, tikko dzimis, jau bija aizsteidzies uz Nāves valstību un tomēr no tās atgriezies.
Kad sāka aust gaisma, aizmiga arī Rite. Brīdī, kad viņa vēra ciet acis, aiz loga atskanēja līksma un nepārprotama lietus grabināšanās. Rite gulēja. Viņa gulēja un sapņoja, un viņas nogunims beidzot izšķīda un aizplūda projām tāpat kā putekļi, kurus aizskaloja lietus.
Viņa sapņoja un redzēja kādu šauru, tumšu vietu, tādu kā noslēgtu tumšu apli, un saprata, ka tā ir pleca somas iekšpuse.
Tur glabājās kāda augļa kauliņš un vēstule, kas bija pārlasīta tik daudz reižu, ka to vairs nevarēja salasīt. Te bija arī koka lellīte un mazā laiviņa, kas reiz bija piederējušas Ritei, un tagad tiks tās sievietes bērniem, kuru viņa bija nolādējusi, — un Rite saprata, ka šī dāvana lāstu ir dzēsusi. Tad viņa pamanīja, ka pie vecajām koka rotaļlietām ir pielipušas baltas un karmīnsarkanas ziedlapiņas, kas tagad atrāvās un krita lejup somas dziļumos, kur sajaucās ar citām ziedlapiņām, vecām un izkaltušām, tāpat baltām un sarkanām, — tās sajaucās un sakļāvās kā ilgi gaidītā apskāvienā. Pēdējā pūķa un pēdējā elfa asinis bija satikušās un saskārušās. Tumšais, noslēgtais aplis atvērās gaismā, jo tas bija ne tikai tarbas iekšpuse — tas bija ari drūmais nāves aploks: un Rite ieraudzīja, kā ikviena pagātne sastop nākotni, kurā mierinājumu rod visas sāpes.
Rite redzēja Jaunā Mēness pakalnus, ziedošu magoņu un irbuleņu pilnus, un tiem pāri pletās milzīgi pūķa spārni, kuru zaļumā, mijoties zvīņām un mīkstam kažokam, vijās zeltaini līčloču raksti, un starp šiem spārniem viņa ieraudzīja kareivjus, kas pūķi bija nogalinājuši un saņēmuši piedošanu, jo viņi nebija tā rīkojušies, lai iznīcinātu, bet gan vēlēdamies glābt, — ja viņi nebūtu raidījuši savas bultas, pasauli nekad nebūtu ieraudzījusi meitene, kas tagad nesa pūķa vārdu. Rite redzēja rokas, kam vairs netrūka pirkstu, — tās slīdēja pa pūķa mīksto muguru, un Rite saprata, ka pūķis un kareivji, kam nebija laimējies redzēt piedzimstam savus bērnus, tagad cits citu mierina, uzskaitot izglābto bērnu vārdus. Viņa redzēja, kā vējā skrien Jastrins, viņa redzēja Jorša smaidu. Viņa pazina klusu gara auguma vīni — tas bija pirmais no kareivjiem, kas bija kritis, cīnoties viņas vadībā, un tam aiz muguras Rite saskatīja visus pārējos. Viņa redzēja garu, bagātīgi klātu galdu, kas bija pārsegts gan smalkiem, gan vienkāršiem galdautiem, un pazina Ķēniņu pils veco namzini, kurš līksms un aizelsies nesa arvien jaunus traukus, rīkodams vietu bezgalīgām dzīrēm, kuru dalībniekiem vairs nekad nebūs jācieš bads, — un galdā tika celti gan smalki pildītu fazānu cepeši, gan vienkāršas sutinātas cūkas ribiņas ar pupām, un netrūka arī medū karamelizētu sikspārņu un pīniju riekstiņiem pildītu žurku, kas bija remdējušas aplenkto daligariešu izsalkumu. Vieglas rīta miglas ieskautus, Rite ieraudzīja arī savu tēvu un māti… Un tālumā nomaļus no citiem viņa ieraudzīja arī orkus, kurus bija pavēlējusi apglabāt. Pēdējo viņa ieraudzīja Arniola ēnu, jo arī viņš taču reiz bija bijis bērns un gan jau arī viņam bija savs stāsts, ko izstāstīt.