Miljonu miljoni sīku lietus lāsīšu atrāvās no zemajiem mākoņiem, kas jau vairākas dienas blīvējās virs pilsētas, un beidzot krita pār Daligaru, piepildot akas un peļķes, atbrīvojot no smacīgās tveices, aizskalojot projām putekļus un asinis — Jastrina asinis, Lizentraila asinis, visu nogalināto un ievainoto asinis, visās vietās, kur asinis tika izlietas, — lietus tās nomazgāja, lai par mirušajiem atgādinātu tikai tīras un skumjas atmiņas. Lāsītes satecēja kopā sīkās straumītēs un urdziņās, tās ritēja lejup pa jumtiem un akmens kāpnēm, nomazgājot nost Arniola un orku asinis; tās nomazgāja arī pīķus, uz kuriem vēl nesen bija uzspraustas nocirstās ienaidnieku galvas, bet kuri tagad noderēs par atbalstu pupu dēstiem. Lietus lāses aizskaloja projām asinis, ko ilgajos netaisnības gados bija izlējuši bendes, un tās aizskaloja projām arī kaunu un negodu, kas nospieda tos, kuri bija skatījušies un nebija uzdrošinājušies iejaukties.
Tad lietus savienojās ar zemi, lai zāle atkal zaļotu, lai vīnogulāji atspirgtu un lepni briedinātu ķekarus tīrā un spirgtā gaisā, lai kāposti briedinātu stingras, baltas galviņas. Un tomātu sārtie sāni, kas sausumā bija kļuvuši gluži krunkaini, atkal izlīdzinājās.
Divdesmit septītā nodaļa
Rankstrails, jaunais Daligaras Kapteinis, Orku Uzvarētājs, Varilas Atbrīvotājs, Cilvēku Goda Atjaunotājs, tuvojās pilsētai un ieraudzīja to, kad pēdējā pēcpusdienas saule spīdēja pār maigi zaļajiem rīsa laukiem. Pie Lielajiem vārtiem viņš nokāpa no zirga un kājām iegāja Ārējā lokā, bet pievakares sārtā, slīpā gaisma apzeltīja pilsētas mūrus un mandeļu un apelsīnu kokus, kas auga pakalna nogāzēs.
Divi kareivji, kas stāvēja sardzē pie vārtiem, Rankstrailu pazina, un viņš tiem uzticēja gan savu vilku, gan zirgu — brīnišķīgu ērzeli, melnu kā kraukļa spārns, ātru kā nakts vējš.
Tālāk viņš gribēja doties viens un nepazīts. Kājām viņš devās dziļāk Ārējā loka ielās. Apmetnis slēpa viņa seju, drānas un zobenu, kas karājās pie sāniem. Vietumis viņam vajadzēja pārlēkt pār peļķēm un urgām, kur bērni rotaļājās kopā ar vistām un zosīm, kuru sniegbalto spārnu atspīdumi ūdenī sajaucās ar mākoņu atspulgiem.
Nocietinājumu mūru plaisās atkal zaļoja efejas, sūnas un sīku ziediņu skupsnas. Arī mazie raibie dārziņi mūru pašā augšā jau bija atdzimuši. Pie dienvidu sienas no akmeņiem slīpi auga savvaļas ķirsis, veco mūru plaisās tā saknes bija atradušas pietiekami daudz vietas, kur pieķerties, ieurbties dziļāk un augt, ziedēt, gatavināt sīkas, skābas ogas un arī atspīdēt peļķēs līdz ar mākoņiem un zosu spārniem.
Sīkas čurksles no virtuvēm satecināja savus ūdeņus peļķēs, un jau lielākas straumītes skrēja pa slīpumu uz notekrenēm, saplūda grāvjos un steidzās lejup pa pakalna nogāzēm uz dīķiem, kurus kanāli savienoja gan citu ar citu, gan ar rīsa laukiem. Šī bija ideāla dubļu un ūdens pasaule, kurā atspīdēja debesis, — nebeidzama pilsēta, kurā barību varēja atrast neizmērojama gliemežu un varžu saime, kuras piederīgie kopš aizlaikiem mēdza pārtapt pētersīļiem un ķiplokiem aizdarītā virā, kas palīdzēja izdzīvot Ārējā loka ļaudīm.
Te skanēja dažādas balsis — tās savijās, sasaucās, aprāvās un skanēja atkal.
Rankstrails gāja gar ārējā mūru gredzena rietumu sienu, kuras pakājē bija izvietotas svaiga dzeramā ūdens, plāceņu un marcipāna tirgotāju letes, — ēdienu gatavotāji un pārdevēji atkal bija ķērušies pie darba, un gaisu pildīja maigas saldumu smaržas, sajaucoties ar asāku aromātu, kas cēlās no ogļu pannas, virs kuras grauzdējās auna zirņi.
Joprojām slēpdams seju zem apmetņa kapuces, jaunais pilsētas virspavēlnieks nopirka vislielāko un viskraukšķīgāko medus un sezama sēkliņu cepumu, kādu šai mazajā tirdziņā varēja atrast. Beidzot viņš ielaida zobus saldajā našķī. Viņš aizvēra acis un uz brīdi atspiedās pret sienu, jo saldmes radītā bauda bija tik spēcīga, ka viņam gandrīz sareiba galva.
Tirgus galā, notupušos pie pašiem mūriem, Rankstrails atrada arī paklāju tirgoni, kas šeit reiz bija ieradies no karavānu vadītāju pilsētas Diedāvanas, dievu dāvanas, kuru bija nopostījis viesulis un kuru senākā pagātnē, vēl pirms to bija nopostījuši plūdi, sauca par Gounnertu jeb Vēlīgo, kas bija izaugusi uz zemestrīces sagrautās Lakilas jeb Veiksmīgās drupām. Tirgonis, sayā dīvainajā mēlē buldurēdams, stāstīja, ka varēšot atgriezties savā dzimtajā pusē, ja vien pārdošot kādu no paklājiem, — un, atgriezies savā pilsētā, šoreiz viņš to būvēšot nevis no koka un kamieļu ādām, bet gan no akmeņiem, ko vainagošot zili lazurīta kupoli, jo tad šo pilsētu nekas vairs nevarēšot nopostīt, un saukšot to par Samkidu jeb Neuzvaramo. Rankstrails nopirka visus tirgoņa paklājus, kas bija izausti vēja un saules krāsās, tikai palūdza, lai tirgonis pagaidām tos paglabā pie sevis, līdz Rankstrails atradīs kādu vietu, kur tos nolikt. Tad viņš devās projām, un šoreiz viņu pavadīja svētības vēlējumi, kas bija tikpat savādi un nesaprotami kā pagātnē skanējušielāsti.
Rankstrails pagāja garām slīpajam savvaļas ķirsim, kura stumbrs joprojām bija melns no lielā ugunsgrēka liesmām, bet tā pašā virsotnē viens vienīgs zars bija paglābies no liesmu sārta, un tajā jau bija saplaukuši sīku lapiņu kušķi, zaļi kā pavasara dvēsele. Rankstrails apstājās, uzlūkoja koku un maigi pārslidināja plaukstu pār tā saplaisājušo stumbru, nosmērēdams ar kvēpiem pirkstus un linu pārsēju, ko joprojām nēsāja ap roku, lai gan ievainojums sen vairs nesāpēja.
Tēva māja bija uzbūvēta no jauna tieši tāda pati kā agrāk: tā atradās starp diviem otrā aizsargmūra gredzena kontrforsiem, kuriem vienkārši bija pievienots jumts, nedaudz greiza ceturtā siena un smalkiem kokgriezumiem rotātas durvis. No ugunīs nomelnējušajiem bastioniem pāri mājelei jau atkal stiepās efeju stīgas un ziedoši kaperkrūmi. Rankstrails atcerējās visus paša noķertos kurkuļus un vardes, visus vakariņām salasītos gliemežus, visus slepus nomedītos gārņus, kam bija jāpapildina ģimenes uzturs, kad galdnieka un kokgriezēja darbnīcā līdzās savvaļas ķirsim un otrajam nocietinājumu mūrim atkal nebija saņemta alga par padarīto.
Rankstraila pirksti pārslīdēja pār veco, raupjo un nodilušo tarbu, kas bija paslēpta zem jaunā samta kamzoļa. Tarbā glabājās persika kauliņš, kas atgādināja pirmos mirušos, kuru nāvi Rankstrails bija atriebis. Te glabājās arī ziedlapiņas, kas notraipītas asinīm, kuras bija iztecējušas no krūtīm pūķim, kas savu dzīvību bija ziedojis, lai glābtu savu brāli elfu. Te bija arī tēva diktētā vēstule, kurā vārdi "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…" vairs nebija salasāmi, jo tos bija nodeldējuši Kapteiņa pirksti. Te bija rotaļlietas, ko Erbrova bija dāvinājusi, lai nopirktu viņa žēlsirdību un iepriecinātu bērnus, kuriem par tēvu Kapteinis bija nolēmis nekad nekļūt.
Kad Rankstrails kāpa pār slieksni, jau bija satumsis. Tēvs sēdēja pie uguns, iekārtojies uz bluķēna, kas bija novietots starp pavardu un gultu, kas aizņēma istabas lielāko daļu. Durvis uz mazo kambarīti, kurā gulēja Rankstraila māsa, jau bija aizvērtas, kas nozīmēja, ka viņa jau devusies pie miera. Arī jaunākais brālis Borstrils jau mierīgi gulēja savā guļvietā, kas bija veidota kā dēļu paaugstinājums pie pašiem mājeles griestiem. Rankstrails uzlūkoja tēvu: agrāk viņš nebija ievērojis, ka tas ir tik salīcis. Tēvs izskatījās sarāvies mazāks, itin kā sadilis. Viņa mati bija kļuvuši vēl sirmāki un retāki un arī rokām bija piemeties drebelīgums, kuru agrāk Rankstrails nebija manījis. Vecais vīrs pacēla skatienu no lādes, kuru pagurušām rokām laboja, ieraudzīja Rankstrailu un pasmaidīja. Uz mirkli viņa seja atplauka.