Rankstrails tuvojās. Viņa augums slējās pār veco viru gluži kā milzīgs kalns. Arī Rankstrails pasmaidīja, taču viņa smaids bija bikls un tikko samanāms. Viņš labu brīdi klusēja.
— Tēvs, piedodiet man, bet es atnācu jums pavaicāt, kas es esmu, — viņš beidzot mierīgi teica.
Vecā vīra smaids pagaisa. Viņš nodrebēja, taču nenovērsa skatienu no Kapteiņa sejas. Atkal iestājās ilgs klusums.
— Tu esi mans dēls, — tēvs beidzot teica. — Tu esi mans pirmdzimtais dēls. Mans un manas sievas dēls. Tev ir viņas acis… Tu… Tu smaidi tāpat kā viņa… Tu esi mans dēls… Tu esi mūsu dēls, mūsu pirmdzimtais…
Vecā vīra balss, izrunājot pēdējās zilbes, izdzisa.
Rankstrails pamāja. Tad viņš nometās vecā vīra priekšā ceļos, maigi .saņēma viņa roku, noskūpstīja to, pielieca galvu un piekļāva pieri tēva delnai, ko aizvien neizlaida no savējām. Starp Rankstraila milzīgajām, tumšajām un stūrainajām plaukstām vecā vīra roka izskatījās bāla un smalka.
— To es zinu, — rāmi atbildēja Rankstrails. — To es zinu, — viņš atkārtoja vēlreiz. — Es nespētu dzīvot, ja to nezinātu. Es zinu, ka esmu jūsu pirmdzimtais dēls, un šī apziņa pavadījusi katru manu soli, stiprinājusi katru manas elpas vilcienu.
Tēva roka zem viņa kaistošās pieres bija auksta. Rankstrails juta, kā tā dreb.
Viņš palika tupam uz ceļiem, piespiedis pieri tēva delnai. Un klusēja.
— Es jūs lūdzu, tēvs, tagad pasakiet, kas es esmu, — viņš beidzot atkārtoja, kad pavarda uguns sāka dzist un nakts ēnas piepildīja mazo mājiņu.
Tikai tad, kad pa vaļā palikušo durvju aiļu iespīdēja pirmo zvaigžņu gaisma, tēvs atkal ierunājās.
— Pinns Nebeidzamajām lietavām mēs dzīvojām austrumu līdzenumu pašā malā, Zināmo zemju vistālākajā Piemalē. Tas bija nabadzīgs ciems, taču galīgā trūkumā mēs nedzīvojām. Es mīlēju tavu māti un zināju, ka patīku viņai: mēs tikai gribējām sagaidīt vasaru un ražas novākšanu, lai pēc tam apprecētos. Es piepratu kokgriezēja amatu, man piederēja sešas kazas, un biju sasniedzis īsto vecumu, lai apņemtu sievu. Taču vasara nemaz neiestājās, sākās Nebeidzamās lietavas un pasauli pārplūdināja ūdens un posts. Kazas noslīka, kartupeļi sapuva. Vairs nebija nekā, lai godam nosvinētu sievas apņemšanu. Mēs uzdrošinājāmies kurnēt un žēloties, un varbūt tāpēc pekles pavēlnieki mūs sodīja: dēmoniem neapmierinātie nepatīk, un par katru lāstu viņi sūta sodu. Kad mums šķita, ka posts jau ir pārlieku dziļš un liktenis pret mums bijis gana netaisnīgs, piepeši uzradās orki un vērsa pret mums savu nežēlību. Es nemāku tev pateikt, no kurienes viņi uzradās. Tie bija pirmie orki, ko mēs redzējām: Ardvina laikos orki tika padzīti tālu aiz Zināmo zemju robežām, taču Ardvina laikos robežas bija apsargātas — tur stāvēja kareivji, slējās novērošanas torņi un bija sagatavoti signālugunskuri. Taču tagad robežas starp zināmo un nezināmo iezīmēja vienīgi mūsu pupiņu lauki, bet gan mūsu pupiņu lauki, gan plašās stepes, ar kurām tie robežojās, pazuda zem pēdu dziļas dubļu kārtas. Bads dzina orkus uz mūsu māju pusi. Viņi atrada to, kas bija palicis no mūsu pupiņām, bet ne jau to vien viņi gribēja. Mūsu sievietes… redzi… mēs ne…
Vecais vīrs aprāvās. Kādu brīdi viņš slēpa seju plaukstās, tad turpināja.
— Mēs nemācējām viņas nosargāt, — viņš teica. — To ir grūti izskaidrot. Zinu, ka mums būtu vajadzējis viņas nosargāt vai arī pašiem mirt, cīnoties par viņu neaizskaramību… Bet… redzi… mēs neko tādu nebijām gaidījuši. Mums jau nebija ne sargkareivju, ne signālragu vai ugunskuru. Mums nebija nekā, un viņi piepeši uzklupa kā… kā vilki naktī. Iekams mēs apjēdzām, kas īsti notiek, puse no mums jau bija mirusi, bet otra puse nožēloja, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Jā, tā tas notika. Puse bija pagalam, un otra puse ilgojās pēc nāves… Un tad notika tas, kas parasti notiek šādos gadījumos. Tie, kuri bija palikuši dzīvi, piecēlās no dubļiem un nosprieda, ka turpinās dzīvot. Mēs nodzēsām ugunsgrēkus, apglabājām mirušos, pārsējām dzīvo ievainojumus un nolēmām mūžīgi izlikties, ka nekas nav noticis. Es apglabāju arī savu tēvu un zvērēju, ka ienīdīšu un iznīcināšu ikvienu būtni, kuras dzīslās tecēs orku asinis. Tika nolemts, ka sievietes, kuras pēc trim gadalaikiem dzemdēs orku bērnus, iemetīs tos dīķī, ko lietavas bija izveidojušas pakalna pakājē, un viss tiks aizmirsts un izdzēsts. Ciema gods būs atjaunots. Bet viņa tā negribēja. Tava māte. Viņa tā negribēja. Viņa teica, ka tu esot bērns. Vienkārši bērns. Visi jaundzimušie raudot vienādi. Viņa teica, ka cilvēku gods pastāv vienīgi tad, ja bērnus nenogalina. Nekad. Citādi mēs paši būšot orki. Un tad viņu padzina. Un es, kas biju zvērējis ienīst un iznīcināt ikvienu būtni, kuras dzīslās tecēs orku asinis, es… sapratu, ka šķirti no viņas… un no tevis… mana dzīve būtu tikai bezjēdzīgi dubļi. Es lūdzu, lai viņa man atļauj kļūt par viņas vīru un tavu tēvu. Viņa negribēja, jo viņas seja bija apdedzināta un klēpis piesmiets, bet es viņai teicu… es viņai teicu… tā bija smaga saruna, bet es jau iepriekš biju sagatavojies, es viņai teicu, ka gribētu būt bagāts, spēcīgs un skaists, gribētu būt ķēniņš, lai varētu nolikt viņai pie kājām savu ķēniņvalsti, teicu, ka gribētu būt vismaz zaglis, lai prastu sagādāt kaut ko, lai varētu remdēt viņas un bērna izsalkumu, taču es nebiju nekas un neviens un viņai varēju piedāvāt tikai pats sevi — nabagu, kuram vairs nepieder itin nekas un kurš klejo pa dubļu jūru. Teicu viņai, ka kopā nakts nebūtu .tik auksta un gaisma uzaustu mazliet agrāk, bet, palikušus pa vienam, pasaule mūs drīz vien nospiedīs un, pat tad, ja neviens netērēs laiku, lai mūs nogalinātu, mūsu pašu bēdas mums aizžņaugs elpu vēl pirms jaunas dienas iestāšanās. Mēs neko neiespējām pret orkiem, tomēr vismaz varējām padarīt gluži veltīgas viņu pūles mūs iznīcināt, un to mēs varējām, palikdami dzīvi viņiem par spīti.
Es gribēju, lai viņa kļūst mana sieva, lai es varētu mīlēt viņu vairāk par visu. Viņas seja atkal būtu neskarta un klēpis nepiesmiets, jo tādi tie bija manās acīs un tādi tie kļūtu arī viņai pašai. Orki, kas bija nogalinājuši mūsu ļaudis un ielauzušies viņas klēpī, būtu vairs tikai juceklīgs sapnis, kas rādījies vējainā naktī. Un bērns, kas piedzimis pēc orku iebrukuma, tik un tā būtu mūsu pirmdzimtais, un mīlestība, ko mēs viņam dāvātu, uz visiem laikiem iznīcību un naidu noslīcinātu dubļos, kur ir īstā vieta visam liekajam.
Vecais vīrs apklusa. Atkal ilgi valdīja klusums. Arī uguns pavardā bija izdzisusi. Rankstrails gandrīz vai neuzdrošinājās elpot. Sacēlās vējš. Nobūkšķēja mājas durvis. Vecais vīrs nodrebēja. Rankstrails piecēlās, aizvēra durvis, aplika tēvam ap pleciem savu apmetni, un tumsā viņam uz krūtīm iezaigojās zelta rota — pilsētas virspavēlnieka zīmotnes; tad viņš no jauna iededza pavardā uguni. Liesmas atkal izgaismoja istabu. Tumšās ēnas pazuda.
Vecais lūkojās uz savu dēlu.