Выбрать главу

—   Esmu laimīgs, ka tieši tu izglābi pilsētu, — viņš beidzot teica un tad atkārtoja to vēlreiz.

Rankstrails pamāja. Viņam šķita, ka viņš bijis nokāpis peklē un tikko no turienes atgriezies. Nolādēto, mokošo šaubu indīgo tārpu, kurš visu mūžu bija grauzis viņa domas un kuru viņš vienmēr bija centies iedzīt kādā dziļākā prāta nostūrī, kas būtu pietiekami tumšs, lai tur paslēpto varētu mānīgi uzskatīt par aizmirstu, vairs nevarēja ne paslēpt, ne pa­dzīt. Tagad patiesība stāvēja viņa acu priekšā kā briesmonis, kurš ilgi meklēts, no kura ilgi bēgts un kurš beidzot sastapts. Rankstrails ieskatī­jās sava tēva acīs, un paša ēnu briesmonis pagaisa uz visiem laikiem reizē ar rēgainām atmiņām par dubļainu nakti pupiņu laukos pie pašām Zināmo zemju robežām. Viņš bija pirmdzimtais dēls vīrietim un sievie­tei, kuru mīlestība bija izrādījusies stiprāka par visu. Viņš bija viņu mī­lestības pirmdzimtais dēls. Viss pārējais noslīka dubļos, kur arī ir īstā vieta visam liekajam.

Pekles vārti atkal bija aizvērušies, un viņš tos nekad nevienam ne­atvērs.

Tēvs uzmeta satrauktu skatienu Rankstraila apsaitētajai rokai.

—   Tu esi ievainots? — viņš jautāja.

—   Nē, vairs ne, — Rankstrails apmulsis atbildēja.

Tēvs ar pirkstu galiem viegli aizskāra samta tērpa piedurkni un no­rādīja uz zelta krūšurotu.

—   Tu tagad esi svarīgs vīrs, — viņš noteica. — Vai tu… tu esi arī ba­gāts? — viņš bikli apvaicājās.

Rankstrails pamāja.

—   Protams, — viņš atbildēja. — Protams, — viņš atkārtoja, juzda­mies vainīgs, ka joprojām nav iedomājies pagādāt tēvam ērtāku un plašāku māju. —Jau rīt mans pirmais darbs būs sameklēt tev īstu māju, tādu, kurā būtu visas sienas… un logi, un dārzs… arī sakņu dārziņš…

—   Nē, nē, es jau neprasu sevis dēļ, man nevajag, — iebilda vecais. — Sīs ir manas mājas, un es tās pamest negribu. Te es esmu dzīvojis. Te nomira tava māte. Viņas kaps atrodas tikai pussimt soļu attālumā no šejienes, un es varu aiziet ar viņu parunāties katru reizi, kad sajūtos vien­tuļš. Kaimiņus arī es te pazīstu. Bet prasīju es tavas māsas dēļ. Viņa grib precēties… — tēvs satraukts paskaidroja.

Atgriešanās pie ikdienišķām rūpēm Kapteiņa sirdi atviegloja.

—    Maiznieka dēls tomēr nolēma viņu bildināt? Tagad mēs tai har­pijai, viņa mātei, varam pateikt, ka viņa dabūs tādu pūru, kādu prasīs.

—   Nē, ne jau maiznieka dēls! Viņu bildināja tas strēlnieku princis.

—    Princis Ēriks, strēlnieku komandieris? Viņš taču ir pilsētas vis­ietekmīgākās dzimtas dēls!

—   Jā, viņš. Viņš grib tavu māsu par sievu un teica, ka pūrs viņu ne­interesējot, viņš pat negrib neko dzirdēt par pūru. Viņš apgalvo, ka Liesmas loks un drosme jau esot pūrs… paga, kā viņš teica… Tas esot bagātīgs pūrs. Zini, viņi visu laiku bija kopā. Kopā organizēja pilsētas aizstāvēšanu. Tava māsa iemācīja šaut ar loku visām pilsētas sievietēm. Arī smalkāka­jām dāmām. Arī veļasmazgātājām. Ja tu būtu viņu redzējis… Princis teica, ka viņam esot liels gods precēt Liesmu, turklāt viņš jūtoties arī pagodi­nāts, ka var precēt meiteni, kas ir tava māsa, — tas esot vairāk vērts nekā…

Rankstrails sāka smieties. Tas bija garš un atbrīvojošs smējiens, kas ilgi tricināja mazo mājeli.

—    Vai tiešām tagad, kad mums nauda ir, pūru neviens vairs negrib?

Vecais nesmējās un joprojām izskatījās noraizējies.

—    Pat ja viņš nekādu pūru negrib, mums kaut kas ir jāsagādā. Lies­mai vajadzēs kāzu kleitu. Greznu un skaistu. Viņš taču galu galā ir prin­cis. Savu līgavas tērpu, tu zini, to, kuru kādreiz bija uzšuvusi jūsu māte, Liesma uzvilka, lai ietu karot. Varbūt ka tā bija labi: viņai tas tērps bija mugurā, kad abi pirmoreiz satikās. Viņa bija tik skaista… viņa bija uz­vilkusi savu līgavas kleitu, lai dotos nāvē. Bet tagad tas tērps ir dub­ļains un asiņains, un, pat ja pleķus izdotos iztīrīt, viņa nevarētu…

Rankstrails nomierināja tēvu. Arī tagad tēvs šķita daudz sīkāks, nekā bija palicis Rankstraila atmiņā. Palīdzējis tēvam apgulties, viņš vēl kādu brīdi pasēdēja tam līdzās.

Pirms miega vecais vīrs vēl nočukstēja:

—    Es esmu laimīgs, ka tieši tu izglābi pilsētu.

Rankstrails vēlreiz nometās ceļos un noskūpstīja viņam roku.

Kad tēvs bija aizmidzis, Rankstrails izgāja no mājas. Viņam vajadzēja šķērsot visu pilsētu, lai sasniegtu kāpnes, kas veda augšup uz iekšējā no­cietinājuma gredzena mūriem un augstajiem torņiem, no kurienes va­rēja pārlūkot visu apvārsni.

Vietumis bija iedegtas lāpas.

Rankstraila apmetnis bija palicis uz pleciem tēvam, un lāpu gaismā iemirdzējās zelta zīmotnes viņam uz krūtīm. Satiktie ļaudis viņu pazina, godbijīgi sveicināja un klanījās. Daži, viņam garām ejot, pat metās ceļos.

Rankstrails sasniedza austrumu mūrus un uzkāpa augšā. Sargkareivji sastinga sveicienā. No šejienes klajiene bija pārredzama līdz pat Tum­šajiem kalniem. To, ka karš īsti nav beidzies, atgādināja gan orku uguns­kuru liesmiņas pašā pamalē, gan abpus pilsētas Lielajiem vārtiem zemē sadzītās pīķu rindas — uz pīķiem bija saspraustas ienaidnieku galvas, kas lēnām trūdēja zem baismīgajām kara maskām.

— Tas viņiem iedveš šausmas, — uzdrošinājās paskaidrot sardzes priekšnieks, kurš bija izsteidzies uz nocietinājumiem viņu sagaidīt. — Or­kiem, es gribēju teikt. Mēs kādā senā hronikā izlasījām, ka orkiem ir bail no galvas nociršanas, jo viņi tic, ka tad bez galvas vajadzēs klejot arī pa Mirušo valstību. Nekas cits šiem bailes neiedveš.

Rankstrails atvadījās no sardzes priekšnieka, bet pats vēl ilgi vēroja tālumā gailošās orku nometņu uguntiņas un pilsētas pievārtē sadzītos pīķus. Tad viņš lika atsaukt abus pilsētas virspavēlnieka vietniekus.

Viņš tiem pavēstīja, ka nekavējoties jāsāk gatavoties rītdienas uzbru­kumam, lai atbrīvotu klajieni un rīsa laukus. Viņš lūdza pārbaudīt, vai visu ieroči ir kārtībā, un izdalīt strēlniekiem pietiekami daudz bultu. Tāpat Rankstrails pavēlēja, lai visi, kuru bruņas ir kaltas no metāla, aiz­stāj tās ar metāla kniedēm stiprinātiem vamžiem, kādus nēsā vieglā kavalērija, jo šādas bruņas atļauj lielāku kustību brīvību, turklāt ne­mirdz saulē un nepievilina bultas. Viņš arī pavēlēja noņemt no pīķiem orku galvas, kas rēgojās pie ieejas pilsētā, — lai tās pēc iespējas pievieno nogalināto līķiem un apglabā. Vēl Rankstrails pavēlēja ievainotos un sagūstītos orkus nenogalināt, bet gan paturēt gūstā, un visbeidzot deva rīkojumu sakopt vecos pazemes cietumus, kas atradās tieši zem pilsētas galvenā laukuma, un pārliecināties, vai tur ir pietiekami daudz tīra ūdens gūstekņu vajadzībām un pārsēju ievainoto apkopšanai.

Iestājās klusums, kas bija ciets un drūms kā zobena asmens.

Jaunākais no Rankstraila vietniekiem, gara auguma vīrs biezu un kuplu brūnu bārdu, pievērsa viņam savu tēraudzilo acu skatienu, kurā mirdzēja vilšanās un aizvainojums.

—   Orki nogalināja manu ģimeni, mans kungs, — viņš beidzot teica. — Viens no maniem dēliem tagad vientuļš klīst pa Nāves valstību, viņš tur ieradās pirms manis, lai arī bija tikai mazs bērns. Orki nodedzi­nāja manu māju. Ikreiz, kad aizveru acis, es atkal dzirdu kliedzienus, kas skanēja no liesmām, un es zinu, ka neviens cilvēks nevar dzīvot tik ilgi, lai šādus kliedzienus spētu aizmirst.

Rankstrails ilgi skatījās uz vīrieti klusēdams. Likās, viņš meklē īstos vārdus. Beidzot tie bija atrasti:

—   Domāju, ka nevienas sāpes nav salīdzināmas ar tām, kas plosa māti un tēvu, kas spiesti noraudzīties, kā viņu bērns viņus apsteidz, šķērso­dams Nāves vārtus. Un esmu redzējis, ko orki ir nodarījuši maniem ļau­dīm, manai ģimenei. Tāpēc atļaujiet man runāt ar jums kā ar savu brāli. — Kapteinis uz brīdi aprāvās, ievilka elpu un turpināja. — Tavas sāpes ir arī manējās, — viņš vīrietim teica. —Ja manu dzīvību varētu iemainīt tā, lai tavs dēls atkal būtu dzīvs, es zvēru, ka savu dzīvību netaupītu. Ja manu roku varētu iemainīt tā, lai tavas sāpes gūtu mierinājumu, es zvēru, ka nevilcinādamies nocirstu sev delnu. Tavs dēls Nāves valstībā nav vientuļš, jo tur viņu sagaidīja un mierināja mūsu senči, un tad, kad arī mēs dosimies otrpus vējam, mēs viņu atkal satiksim — viņš mūs gai­dīs bezgalīgās pļavās zem neizmērojamām debesīm, kur zvaigznes mirdz, arī saulei spīdot. Es pavēlēšu, lai viņa nāves gadadienā tai vietā, kur viņa dzīve aprāvās, tiek iedegtas lāpas un nolikti ziedi, jo vislielākais ne­gods ir zaudēt atmiņas par sāpēm. Bet tagad es pavēlu sagatavot pieklājī­gas kapavietas nogalinātajiem orkiem. Un pavēlu sagatavot telpas un labu dzeramo ūdeni tiem orkiem, kurus mēs saņemsim gūstā.