Ne tikai tāpēc, ka tā izdotos Austru noturēt pēc iespējas tālāk no orku bultām, bet arī tāpēc, ka tā būtu labāk ievainotajiem. Visiem ievainotajiem — viņš vēlreiz nodomāja.
Visiem. Ne tikai viņiem, variliešiem. Arī… ienaidniekiem, kaut arī iedomas par to ārstēšanu šķita pilnīgs neprāts…
Rankstrailam šķita neticami, ka šī doma viņam nav ienākusi prātā agrāk. Šķita neticami, ka iepriekš neviens to nav iedomājies izdarīt. Un vēl viņš ievēroja, ka doma, kura tikai uz īsu bridi ielaista prātā, sāk augt arvien lielāka un lielāka. Sākumā tā šķiet ērmīga, bet pamazām kļūst par pārliecību, no kuras vairs nav iespējams atteikties.
Viņam viņa jāapprec.
Austra nevarētu noraidīt sava vīra prasību, kad taš teiktu, lai viņa nerādās kaujas laukā un paliek iekšpus mūriem: viņa taču negribētu apkaunot vīrieti, kurš viņu apprecējis, — viņa negribētu ar savu nepaklausību padarīt smieklīgu to, kuram taču jāvada kaujā vesels karaspēks.
Varbūt viņa piekritīs. Pieņems bildinājumu. Varbūt. Ja viņš to pratīs, kā pieklājas, izteikt.
Jātnieku pulks jau bija sasniedzis mūru pakāji. Rankstrails redzēja, kā lāpu gaisma apspīd Austras seju, un tad saskatīja, ka viņa dodas uz šaurajām kāpnēm, kas ved augšup uz nocietinājumiem. Un atcerējās, ka pats bijis pirmais, kas Austras rokās ielicis gan zobenu, gan loku, un raidīja pret sevi visus lamuvārdus, kādus vien spēja šai brīdī atcerēties.
Sasniegusi kāpņu augšējo pakāpienu, Austra viņu ieraudzīja un uzsmaidīja. Rankstrails mēģināja atcerēties, kad tieši viņā iemīlējies. Noteikti taču viņa dzīvē bijis arī tāds laiks, kad viņš Austru vēl nebija iemīlējis, — taču šis tukšais laiks no atmiņas bija izdzisis. Viņš viņu mīlēja vienmēr, jo viņa bija viņa. Un tieši tāpēc, ka viņa bija viņa, Rankstrails nemūžam neuzdrošinātos piedāvāt savas nešķīstās asinis, lai kopīgi dibinātu jaunu dzimtu. Un tieši tāpēc, ka viņa bija viņa, neizturami šķita iztēloties viņas augumam pieskārāmies orka rokas, lielas, tumšas un stūrainas…
Rankstrails mēģināja ierunāties, pateikt, vienalga ko, taču balss palika iestrēgusi tālās atmiņās; tad Rankstrails vēlreiz palūkojās uz tālāko pamali, kur pletās bezgalīgas orku nometnes un dzalkstīja to ugunskuri, un bailes, kas uzmācās, iztēlojoties Austru starp šiem briesmoņiem, bija vēl šausmīgākas par žņaudzēju, kas piemetās, iztēlojoties viņu sev līdzās.
— Vai gribat kļūt mana sieva? — viņš asi noprasīja. — Tagad, — viņš vēl piebilda.
Un jau nākajamā mirklī ilgojās, kaut pekle viņu aprītu. Viņš bija izteicies tik rupji, tik prasti. Viņam būtu vajadzējis lūgt, lai Austra izrāda godu un kļūst par viņa sievu. Vai varbūt lai pagodina viņu, pieņemot par vīru? Tas ir, par līgavaini. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet, runājot par godu un pagodināšanu, varēja pārprast, kurš kuru pagodina. Par kura godu vispār ir runa? Par viņa vai Austras? Kā gan pareizi skanēja bildinājuma vārdi? Laikam vajadzēja lūgt, lai Austra izrāda godu viņam… Jā, laikam gan. Un arī to tagad nevajadzēja piebilst. Tā nemaz nebija smalki. Lieki nekavējoties? Nē, nevilcinoties nevienu lieku brīdi… Rankstrails mēģināja ierunāties vēlreiz. Taču nepaguva.
— Es gribu, mans kungs, — atbildēja Austra.
Rankstrailam aizrāvās elpa.
— Jūs teicāt jāvārdu? — viņš apjucis pārvaicāja. — Patiešām? Tas nozīmē, ka jūs esat ar mieru?!
Austra skatījās uz viņu klusēdama. Un palocīja galvu.
— Jā, mans kungs, — viņa apstiprināja. — Tieši to tas nozīmē.
— Bet tagad nozīmē nekavējoties, — Rankstrails juta vajadzību paskaidrot, — nevilcinoties ne brīdi.
Austra viņu cieši vēroja.
— Es zinu šī vārda nozīmi, mans kungs, — viņa paskaidroja. — Tieši šo vārdu es izkliedzu kopā ar jums un jūsu vīriem, kad kopā metāmies kaujā. Vai atceraties?
Rankstrails klusībā atkal sevi nolamāja. Vajadzēja vismaz pacensties lietot uzrunu mana kundze un nerunāt kā pēdīgam muļķim: pagaidām īpaši gudri vai smalki nebija izklausījies nekas no viņa teiktā.
Taču tad viņš pārstāja sevi lamāt.
Viņam taču bija izdevies.
Viņa bija devusi jāvārdu.
Rankstrailam ienāca prātā pirmais gārnis, ko viņš bērnībā bija nomedījis. Mājās nekā ēdama nebija jau divas dienas, un viņš ar savu lingu bija aizklīdis tālu rīsa laukos. Tā bija bezmēness nakts. Viņš šāva uz labu laimi, un tovakar viņiem galdā bija cepts gārnis. Mamma tolaik vēl bija dzīva.
Rankstrails atcerējās arī Austras pirmās medības: viņai tās nesagādāja prieku. Viņas sirds vai lūza, kad viņa saprata, ka ir nogalinājusi trusi.
Austra tāpat kā Joršs sajuta mirušo sāpes.
Rankstrails viņai tūdaļ izklāstīja, cik svarīgi šajā pilsētā ir iemācīt trāpīgi šaut ikvienam, kas spēj noturēt rokās loku, — tad Varilu neviens nekad vairs neaplenks; un vēl viņš teica, cik svarīgi ir gādāt, lai visi ievainotie saņemtu pienācīgu aprūpi — visi ievainotie, viņš uzsvēra, un Austra pamāja tik dedzīgi, ka Rankstrails saprata, ka lūdz Austrai to, ko viņa pati vienmēr ilgojusies darīt. Ja gadījumu ar trusi viņš būtu atcerējies agrāk, tad pats būtu nonācis pie šāda secinājuma: Austrai kareivja loma sagādāja tikpat lielas mocības kā Joršam. Tikai absolūtas nepieciešamības spiesti, viņi abi spēja cīnīties, taču piedalīšanās kaujās viņiem abiem bija neizsakāmi mokoša. Šādus ļaudis nemaz nebija grūti turēt pa gabalu no karalauka. Vajadzēja tikai, lai karalaukā nebūtu neviena, kura dzīvība noteikti jāizglābj, un lai pilsētas iekšienē būtu pietiekami daudz tādu, kuri jāārstē vai kuriem kaut kas jāiemāca.
Viņš pats bija pavisam citāds. Tāpat kā Ardvinam viņam varbūt varētu dot pievārdu Taisnīgais, varbūt Dižais. Taču nemūžam viņu nesauks par Žēlsirdīgo.
Viņš nejuta paša nogalināto ļaužu sāpes.
Varbūt viņam to vajadzētu iemācīties. Varbūt to var iemācīties.
Jo tas, kurš šādas sāpes nejūt, parasti nemeklē ceļu, kas ļautu nogalināt pēc iespējas mazāk. Kamēr karotājs šādas sāpes nejūt, vienmēr pastāv iespēja, ka viņš skaitīs paša nokautos ienaidniekus un gavilēs, ja to būs daudz, vai pat sacentīsies ar citiem, lai skaitlis būtu vēl lielāks, — bet nogalināto skaitīšanas sacīkstes vienmēr nozīmē, ka armija pamazām pārvēršas par nešķīsteņu varzu.
Viņš bija citāds nekā Austra.
Šie vārdi vēlreiz ieskanējās viņa prātā.
Viņš bija citāds. Viņš nedrīkstēja to slēpt no Austras.
— Ir šādi tādi manas dzimšanas apstākļi, kurus es vēlētos jums atklāt, — viņš skarbi noteica.
-— Nav tādu jūsu dzimšanas apstākļu, par kuriem man būtu kas jāuzzina vai kuri man jau nebūtu zināmi, — bezkaislīgi atbildēja Austra. — Jūsu ģimene ir viena no daudzām, kura devās bēgļu gaitās, sirojumu dēļ pametot Zināmo zemju vistālāko Piemali. No tādas ģimenes nāk ari, rau, otrais no maniem strēlniekiem vai trešais no jūsu āviniekiem. Un vairāk nekā puse no jūsu bijušajiem algotņiem.
Rankstrailam nevajadzēja atskatīties uz pieminēto strēlnieku un āvinieku. Arī viņi bija dzimuši pierobežas novados, kur bija sirojuši orki. Viņi pēc izskata atšķīrās no citiem. Pleci viņiem bija divtik plati, paši viņi bija milzīgi kā kalni, un pat tumsā Rankstrails pazītu šo vīru rokas — tumšas, platas un stūrainas, tādas pašas kā viņam. Nesajaucamas ar citām.
Arī viņus bija izglābušas mātes, kas savas žēlsirdības dēļ bija izvēlējušās pazudināt savu dzīvi, lai tikai nevajadzētu nogalināt jaundzimušos.
Viņi bija uzauguši kā bērni, kuriem šai pasaulē vieta nebija paredzēta, kā bērni, kuriem nebūtu vajadzējis būt starp dzīvajiem, — un šo vīru drūmais sērīgums liecināja par šādu dzīvi, jo atšķirībā no Rankstraila viņiem nebija laimējies savā dzīves ceļā atrast nevienu tēvu, kas būtu gatavs sameklēt viņiem kādu vīnogu ķekaru, noslaucīt asaras un mierinājumam stāstīt garlaicīgas pasakas, kas, būdamas tik bezjēdzīgas, burtiski reibināja ar tajās ietverto maigumu.