Cīnīdamies kopā ar Rankstrailu un pakļaudamies viņa pavēlēm, šie vīri bija kļuvuši par neuzveicamiem kareivjiem. Divi no viņiem tagad kopā ar rūķu cilts pēdējo ķēniņu atdusējās Daligaras ķēniņu kriptā.
Viņi visi kopā bija kā bastions, pret kuru atdūrās un sabruka orku uzbrukums gluži kā vilnis, sašķīdis pret augstu klinti.
Rankstraila skatiens pievērsās Austrai, kas rāmi vēroja apvārsni, tad vēlreiz aizslīdēja līdz abiem viņas nosauktajiem vīriem un no jauna atgriezās pie Austras.
Austra to jau zināja. Daudzi zināja. Daudzi jau bija sapratuši. Rankstrails pārcilāja savas atmiņas: Aizdevējs noteikti zināja, arī senešals droši vien zināja, un ķēniņiene Ragana to beigās bija sapratusi — tad, kad atdeva viņam zobenu.
Bet Austra to noteikti bija sapratusi jau sen — un nejaušs nebija neviens no vārdiem, ko viņa tovakar bija teikusi savā garajā runā, stāvēdama līdzās Ardvina tronim.
Savā ziņā pekles vārti bija aizvērušies vēlreiz.
Viņš tomēr neieies vēsturē kā Rankstrails Vientuļnieks.
Austra tāpat kā Rankstraila māte varēs ar viņu lepoties.
Arī viņa varēs teikt, ka lepojas un jūtas pagodināta, ka varējusi kļūt par viņa sievu… Tas taču izklausīsies pietiekami smalki… Un, ja jau par Vientuļnieku viņam vairs neizdosies kļūt, atliek vienīgi tiekties pēc cita laba pievārda: viņš varētu būt Taisnīgais tāpat kā Ardvins.
Vai varbūt tomēr mazliet papūlēties un mēģināt kļūt par Žēlsirdīgo?
Varbūt to visu varētu apvienot vienā apzīmējumā, kas skanētu kā Rankstrails Miernesis, proti, tas, kurš Cilvēku zemi atbrīvojis no orkiem, bet orkus padarījis par tautu, kas ir paši savas zemes cienīgi.
Ja ne viņš, kurš tad?
Viņa dzīslās taču plūda arī orku asinis: arī orki bija viņa tauta.
Vajadzēja atrast kādu paņēmienu, izgudrot kādu "iedarbīgu līdzekli, bet domādams Rankstrails piepeši apjēdza, ka risinājums jau ir viņam .rokās. Viņam taču ir gūstekņi.
Rankstrails bija piekritis paturēt orkus gūstā, tikai lai pasargātu no izmisuma asarām Erbrovu, bet pēc tam, vienmēr un visur būdams īsts bruņinieks, bija turējis savu godavārdu, kaut arī tas bija dots divgadīgai knīpai.
Pietika vienu vienīgu dienu ievainotos ienaidniekus atstāt dzīvus un paturēt gūstā, lai doma par to piebeigšanu viņam pašam kļūtu… kā lai saka?… nepieņemama un atbaidoša.
Viņam bija gūstekņi. Viņš tiem liks strādāt laukos un dos iespēju ar labu darbu izpelnīties atbrīvošanu: un brīvību tie iegūs tikai tad, kad būs apguvuši zemnieka amatu. Tad viņš tiem katram ierādīs kādu zemes gabalu, bet ganāmpulku sagādāšanai izmantos to pašu paņēmienu, kas jau bija izmantots Augstklintē. Viņš dos aizdevumus. Dāvinātajam nav vērtības — dāvanas var viegli iztērēt un izšķērdēt. Bet aizdevumi ar pieklājīgiem augļiem, turklāt atbrīvoti no nodevām, palīdzēs visiem vairot savas bagātības kaut līdz bezgalībai. Un viņa pienākums būs arī pasargāt orku sievietes. Tautas, kurās sievietes tiek uzlūkotas vienīgi kā līdzekļi jaunu kareivju radīšanai, mūžam mirkst dubļos un' asinīs, un karš tām šķiet vienīgais iespējamais liktenis. Tais tautās, kur sievietes nicina, vīriešu dvēseles jau visagrākajā bērnībā apzīmogo nicinājums, kas gluži kā kodīga inde ir šļākts uz viņu mātēm: šo vīriešu dvēseles uz visiem laikiem zaudē krāsas un gaismu. Šādas tautas nekad nav spējīgas uz brīvām domām un dižiem darbiem, tāpēc, lai arī kādas bagātības būtu atrodamas viņu zemēs, tās allaž dzīvo postā un trūkumā. Zemēs, kur sievietes ir verdzenes, ikviens piedzimst kā verdzenes dēls un tāpēc visu mūžu neuzdrošinās domāt, darīt, atklāt, teikt vai sapņot ko tādu, ko jau iepriekš nebūtu darījuši, teikuši vai sapņojuši tēvi vai vectēvi. Ikviens, kurš piedzimst kā verdzenes dēls, savā dvēselē vienmēr paliek vergs — pakļauts uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc orki nebija atsevišķas personības, bet tikai milzīga karaspēka drumslas, kas vienmēr gatavas pilnīgā vienaldzībā ziedot savu dzīvību.
Dzīve, kas tiek nodzīvota bez prāta piedzīvojumiem, ir tik nožēlojama, ka no tās var viegli atteikties ar vienu vienīgu mērķi — iznīcināt ienaidniekus. Šādu dzīvi var atdot mierīgi vai pat ar prieku.
Un pirmo reizi mūžā netveramas, neizdibināmas, neizprotamas, bet nepārprotamas Rankstrails kaut kur starp kuņģi un muguras skriemeļiem sajuta bailes, kādas nebija jutis nekad agrāk.
Viņš negribēja mirt.
Viņš negribēja tikt ievainots.
Viņš negribēja, lai viņa asinis sajaucas ar dubļiem kaujas laukā. Viņš gribēja, lai viņa asinis paliek viņa dzīslās, lai viņš sveiks un vesels varētu atgriezties pie Austras — mājās pie Austras, kur viņa bērni rāpos pa nesen nopirktajiem paklājiem vēja un saules krāsās. Viņš apjēdza, ka līdz pat šim brīdim drosme, kas viņu bija pavadījusi ik uz soļa, vairāk līdzinājusies orku pārdrošībai, vienaldzībai, ko jūt tie, kuri nemīl ne savu dzīvību, ne savas asinis un tāpēc var ar tām riskēt kaujas laukā. Tagad viņa dzīvība un asinis bija ieguvušas vērtību: Austra tās mīlēja. Viņš negribēja tās zaudēt. Un aptvēra, ka tagad, ja viņš arī turpmāk gribēs iziet kaujas laukā, viņam vajadzēs apgūt sāpīgo cilvēku drosmi, to, kas liek iet uz priekšu arī tad, kad šausmas ledainiem pirkstiem ir sažņaugušas iekšas, to, kas neļauj apstāties, kaut arī riskēts tiek ar vērtīgu dzīvību, ar dzīvi, kas pilna prieka un gaismas. Naids neko nelīdzēja. Ar naidu nepietika. Vienīgi domas par tiem, kunis jānosargā, varēja stiprināt un vadīt viņa soļus.
Ja lietā tiks liktas labas diplomāta spējas un auglīga zeme, varbūt izdosies karus padarīt tik retus, ka tie pat izgaisīs no atmiņas.
Rankstrails mācēja ķēniņa amatu: Aizdevējs viņam savulaik bija iemācījis, kā pareizi izmantot naudu tā, lai zeme uzplauktu, — jo, kā zināms, tieši pārticībā tautu zvēriskums iznīkst. Viņš bija iemācījies arī turēt taisnu muguru, un tas noderēs, kad vajadzēs sesties pie viena galda ar svešzemju sūtņiem. Nekas no Aizdevēja mācītā nebija lieks vai veltīgs.
Rankstrails atkal uzlūkoja Austru, tad pievērsa skatienu apvārsnim, un piepeši tālā pamale kļuva gaiša un pārvērtās. Viņa priekšā pletās Orku zeme, tā pati, kuru viņš bija redzējis, kad bija uzrāpies Šķeltā kalna virsotnē. Viņš redzēja pilsētas paceļamies pret debesīm un tiltu arkas izliecamies pāri upēm un kalnu aizām tur, kur tagad bija tikai neauglīgi kalni un stepes. Viņš redzēja, kā labi kopti kukurūzas lauki mijas ar leknām lucernas pļavām tur, kur tagad bija tikai necaurejami meži. Viņš redzēja, kā orku tauta pamet savas dubļu nometnes*-un neģērētu ādu teltis, kur bērni ar suņiem cīkstējās par tiesībām apskrubināt kaulus, — viņš redzēja, kā šī tauta pamet savu postu un rada akmens un marmora pilsētas, kur saules staros zibsnī tirkīzzili un zeltaini kupoli, bet monumentālas bibliotēkas no jauna iedibina brīvas domas un zinātnes lepnumu.
Ja blakus bija Austra, viss bija iespējams.
Viņš palocīja galvu.
Viņš vēlreiz uzlūkoja savu vīziju, un, kad pilsētas, arkas un kupoli pagaisa, ietrīsēdamies kā sveces liesmiņa vējā, jaunās zemes apveidi jau bija neizdzēšami iekalti Rankstraila atmiņā — gluži kā skaidrs mērķis iezīmēti prāta kartē.