Rankstrails pagriezās pret Austru un piepeši uzdrūrās gluži praktiskas dabas jautājumam. Ja viņš patiešām gribēja apprecēt Austru vēl pirms rītausmas, vajadzēja atrast kādu, kurš noturētu svinīgo ceremoniju.
Rankstrailam nebija ne jausmas, pie kā vērsties. Kad laulības gribēja slēgt Ārējā loka iemītnieki, viņi aicināja to pašu vīru, kurš iekasēja nodokļus un nodevas, — greizo vīreli, kurš izskatījās pēc maitasputna, to, kura pārraudzībā bija arī nomirušo, jaunpiedzimušo un no citām zemēm ieceļojušo saraksti.
Taču Rankstrails bija pilsētas virspavēlnieks un Austra piederēja pie Daligaras aristokrātijas, nemaz nerunājot par to, ka viņa komandēja sabiedrotās pilsētas bruņotos spēkus. Viņus abus nekādi nevarēja salaulāt Ārējā loka maitasputns. Rankstrails klusībā apņēmās, ka tad, kad viņš būs ķēries pie valdīšanas, viens no pirmajiem darbiem būs no jauna izspriest, cik lielām šai pilsētā jābūt nodevām un nodokļiem. Bet tad atkal domas atgriezās pie neatrisinātā jautājuma: kur atrast kādu, kas varētu viņus salaulāt?
Par Citadeles dzīvi Rankstrails neko nezināja: viņš tur savā mūžā bija iegriezies tikai nedaudzas reizes.
Vēl uzmācās jautājums, kur gan viņam vajadzēs dzīvot tagad, kad viņš iecelts par virspavēlnieku. No pārdomām viņu iztraucēja Austras balss.
— Mans kungs, — Austra jautāja, — vai gribat, lai es aizeju pasaukt birģermeistaru, lai viņš varētu noturēt laulību ceremoniju? Es viņu pazīstu jau kopš bērnības, bet jūs netraucēti varēsiet domāt par karaspēka lietām.
Mirkli valdīja klusums.
— Jā, protams, — atbildēja Rankstrails, slēpdams atvieglojumu aiz tēlotas bezrūpības maskas.
— Vai gribat, es pateikšu, lai viņš atslēdz Virspavēlnieku namu? Domāju, ka tas stāv aizslēgts, kopš orki pakāra siru Erktoru.
— Protams, — rāmi piekrita Rankstrails.
Tātad šai pilsētā bija Virspavēlnieku nams! Tātad bija vieta, kurp vest Austru. Un, ja jau viņam tagad piederēja māja, viņš varēja likt, lai uz turieni nogādā arī viņa iedzīvi: paklājus, kas izausti vēja un saules krāsās un nākuši no karavānu vadītāju pilsētas Diedāvanas, dievu dāvanas, kura pagātnē saukta par Lakilu jeb Veiksmīgo, bet kurai lemts tikt uzbūvētai no jauna no akmens un lazurīta un ieiet vēsturē kā Samkidai jeb Neuzvaramajai.
Austra jau bija devusies uz kāpnēm, kad Rankstrails atcerējās piebilst:
— Mana kundze.
Austra apstājās, atskatījās, viegli palocījās un pasmaidīja. Tad atkal pagriezās un turpināja ceļu lejup, taču steigā zaudēja līdzsvaru. Rankstrails metās pie viņas un paguva satvert, iekams viņa bija pakritusi un sasitusies. Taču, satverot Austru, viņa masīvās zelta krūšurotas mala aizķērās aiz sudraba un pērlīšu tīkliņa, kurā bija ieslodzītas precīzos rakstos izlocītās Austras matu pīnes: tīkliņš pārplīsa, precīzie raksti izjuka, pīnes pārvērtās zīdainā matu vilnī, kas izplūda uz visām pusēm viegls kā gārņu lidojums. Pat blāvajā mēness un lāpu gaismā Rankstrails pamanīja, ka Austra ir nosarkusi. Viņš ilgi stāvēja kā sastindzis, neuzdrošinādamies pakustēties vai varbūt negribēdams to darīt, un arī Austra nekustējās. Beidzot ar bezgala piesardzīgu rokas kustību viņš uzdrošinājās notraukt viņai no sejas matus.
To darīdams, viņš skatījās, kā paša tumšās rokas iegrimst Austras gaišajos matos, un šoreiz viņam neuzmācās vēlme tās drīzāk atraut nost: šīs bija viņa paša, nevis viņa vardarbīgā dzemdinātāja rokas.
Viņš, neizjuzdams ne šausmas, ne kaunu, varēja tās droši turēt matos sievietei, kuru viņš mīlēja tik ļoti, ka šīs jūtas nebija izpaužamas nekādos vārdos, un kura, baudīdama pilnīgu brīvību, bija piekritusi izraudzīties par vīru tieši viņu.
Viņš pajautāja Austrai, vai tā jūtas labi, un viņa palocīja galvu. Viņi vēl brīdi raudzījās viens uz otru, un tad Austra klusi teica:
— Arī manā ēnā mājo dēmoni.
Šie vārdi nebija izrunāti kādā īpašā intonācijā, taču Rankstrails sajuta sāpes — gluži kā dubļu jūru, kas applūdina visu pasauli. -> Viņš atcerējās dīvainās sirdsapziņas ēdas, kas viņam bija uzbrukušas tai vasaras beigu dienā, kad viņš saulrieta stundā bija atstājis Austru pils dārzā pie smaržīgajiem ziediem un sudraba šūpolēm un bija juties tā, it kā būtu pametis savu ieroču biedru orku nagos.
—Jūs man nekad neesat pateikusi, kā nomira jūsu māte, — viņš teica.
— Viņa mēģināja bēgt un aizvest līdzi arī mani. Viņai nocirta galvu, — bezkrāsainā balsī atbildēja Austra.
— Vai nāvessodu izpildīt pavēlēja jūsu tēvs? — jautāja Rankstrails, gribēdams būt drošs, ka visu sapratis pareizi.
Austra palocīja galvu.
— Jūs to redzējāt? Nāvessodu, es domāju, — Rankstrails uzdrošinājās taujāt tālāk.
Austra atkal pamāja.
Rankstrails sajuta sāpju un kauna maisījumu, kāds pazīstams vienīgi zemisku vecāku bērniem. Viņa pēdējās šaubas — jo tādas vēl bija saglabājušās — nu izdzisa uz visiem laikiem.
Viņš nodomāja, ka ikviens ir atbildīgs tikai par paša izvēli, nevis par darbiem vai noziegumiem, ko pastrādājuši vecāki.
Viņš apņēma rokas Austrai ap pleciem un cieši piekļāva sev pie krūtīm, un šķita, ka beidzot ir satikušies divi, kas ir šķērsojuši bezgalīgus tuksnešus. Viņš atkal sajuta vieglas trīsas, it kā būtu viegli nodrebējuši plaukstā saņemta zvirbuļa spārni, bet tad viss norima. Austra noguldīja galvu viņam uz pleca un sāka raudāt.
Viņas asaras lija tieši tur, kur veco pātagas cirtienu rētas krustojās ar jaunākajām, ko bija atstājuši bendes pieskārieni.
Lizentrails viņam reiz bija teicis: ja sieviete pieskaras vīrieša rētām, atmiņas par tām pārstāj sāpēt. Tā bija taisnība. Tagadnei ir spēks pārveidot un iekrāsot citos toņos pagātni. Un tagad, kad viņš cauri savam samta kamzolim juta līdz krūtīm atplūstam Austras sejas siltumu, pagātnes sāpes pagaisa: savā ziņā arī tās bija ļāvušas tapt šodienai un rītdienai. Un gan šodienas, gan rītdienas dēļ bija vērts izciest visas sāpes līdz pēdējam pilienam.
Kapteinis aizvēra acis. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem viņam prātā atgriezās sapnis par mazu augumiņu, ko auklēt rokās, — par kādu pavisam mazu radību, kam var mācīt staigāt un runāt, par kādu, kas viņu sauks par tēvu. Šo sapni viņš bija sapņojis tikai agrā bērnībā, iekams viņu vēl nebija sācis grauzt ļaunais šaubu tārps; pēcāk viņš no šī sapņa bija atteicies, viņš to bija ieslodzījis kādā tumšā kaktā kopā ar tiesībām to sapņot, jo viņu māca šausmas paša bērnos saskatīt tā briesmoņa ēnu, kas bija radījis viņu pašu. Tagad viņš atkal uzdrošinājās to sapņot: viņa bērni piedzims kā visi bērni un būs līdzīgi tikai paši sev.
Rankstrails apjēdza, ka viņam jau ir rotaļlietas bērniem, kuri vēl tikai gaidāmi. Viņš nosprieda, ka paradīze tomēr pastāv un viņš to ir sasniedzis: paradīze bija Austras elpa pret viņa plecu. Turēdams rokas viņas matu gaišajā siltumā, viņš varēja sajust viņas smaržu. Viņš domāja par dienām un naktīm, kad varēs priecāties par nenovērtējamo dāvanu — Austras klātbūtni. Viņas klēpī iznēsāti bērni sauks viņu par tēvu. Austra tieši tāpat kā viņš baidījās, ka savu bērnu vaibstos reiz varētu saskatīt briesmoni, kas dzemdinājis viņu pašu, — tādās bailēs mokās visi necienīgo vecāku bērni. Viņš un Austra iemācīsies mīlēt paši sevi, spoguļodamies viens otra skatienā. Viņi abi iemācīsies mīlēt paši savu roku formu, kad redzēs, ka tādas tās ir arī viņu bērniem.
Rankstrails prātoja, vai ir taisnība, ka ķēniņu bērniem liek gulēt vieniem pašiem tumšā istabā un neviens viņiem ne pastāsta kādu pasaku, ne padzied dziesmiņu. Un klusībā cerēja, ka neviens viņu pārāk nenosodīs, ja viņš savus bērnus tomēr paturēs sev līdzās, lai negaisa naktīs varētu viņiem stāstīt pasaku par vilku un kazu un tiem nebūtu jābaidās, un tagad gan Rankstrails pasaku nobeigs, kā ierasts, ļaujot gan vilkam, gan kazai sagaidīt rītausmu, jo, lai gan ir taisnība, ka nekad nevajag atteikties no negantā niknuma, ko dievi cilvēkiem devuši, lai tie neciestu badu, tāpat ir taisnība, ka vienmēr jāturpina sapņot par to, kā vilks rāmi var dusēt līdzās kazai.