Līdzīgi kā ķēniņu zirgu staļļos, kur tīrasiņu rikšotājiem starp pakaviem šaudās sīkas pelītes, tāpat arī Rankstraila prātā līdzās dižajām domām pazibēja arī sīkas un pat smieklīgas domiņas.
Viņš minēja, vai varētu būt taisnība, ka Citadelē katru dienu cep svaigu maizi. Viņš prātoja, vai tur pietiekami bieži vāra arī sīpolu zupu un vai tagad, kad viņš ir tik liels virspavēlnieks, viņam būs tiesības dabūt arī otru bļodiņu.
Rankstrails turēja roku Austrai uz pakauša un zem savas raupjās plaukstas juta viņas matus, gludus kā zīds. Un, kopš viņš bērnībā bija pavadījis uz kapiem savas mātes zārku, viņa acis trešoreiz piepildīja asaras. Otrreiz viņš, turēdams rokās izmisušu bērnu, bija apraudājis Joršu. Viņš briesmīgi kaunējās no savām asarām, bet reizē itin nemaz no tām nekaunējās. Viņš ļāva, lai Austra tās pamana, un, augsto margu paslēpts no visu skatieniem, turpināja turēt viņu cieši piespiestu .krūtīm.
Nekas cits šai pasaulē nevarēja būt tikpat drošs kā šī patiesība: viņiem bija jābūt kopā, viņi piederēja viens otram, un tā tam bija jābūt vienmēr, jo viņi bija divi, kas šķērsojuši tumsu un beidzot satikušies. Ja ne viņi, kurš tad? Kurš dos gaismu pasaulei, kurai tās nav? Austra raudāja klusi, tās bija tīras un atbrīvojošas asaras, kas plūda ilgi, un viņas šņuksti kļuva arvien klusāki.
Rankstrails nodomāja, ka viņiem divatā noteikti izdosies, — viņi spēs radīt cienījamu pasauli, kur nevienam nebūs jākaunās par savām asinīm, kas mantotas plūst dzīslās. Kauns par savas cilts piedzīvotajām sakāvēm līdz ar nemīlēta bērna apziņu bija divas no vissvarīgākajām orka būtības sastāvdaļām — tās iederējās pasaulē, kur katram atsevišķi nav nekāda svara, bet svarīga ir vienīgi piederība, lielam karapūlim. Rankstrails pārvērtīs orkus par tautu, kur ikviens atcerēsies savu diženumu un lepnumu, kur ikviens varēs lepoties ar savu dzīvību.
Arī orku tauta spēs aizmirst savus trulos un nežēlīgos dievus, kas tos bija piespieduši ticēt, ka tautas vienīgais spēks un varenība ir apslēpta ieročos. Arī orki atklās, ka neviens ceļš viņiem nav slēgts. Nevienam vairs nevajadzēs kaunēties par savām asinīm. Rankstrails tāds būs pēdējais.
Pēc viņa vairs neviena orka nebūs. Tas jau nemaz nebija tik grūti: vajadzēja tikai pamazām atkarot visas Cilvēku zemes līdz pašām robežām, bet pēc tam rīkoties tieši tāpat kā viņi savulaik bija darījuši dienvidos pēc cīņām ar Melnajiem laupītājiem, — vajadzēja darīt tāpat, tikai nesalīdzināmi lielākos apmēros: pa gabaliņam vien atkarot zemi trūkumam un mežonībai un vairs nekad no atkarotā neatkāpties.
Orki bija arī viņa tauta. Vai viņš to gribēja vai ne, viņa dzīslās plūda arī to asinis un viņš bija par tiem atbildīgs. Viņam bija jāspēj lietot gan ieroču, gan pārrunu spēks. Viņam bija jākļūst par visvarenāko no orkiem, lai varētu kļūt par pēdējo no tiem un pārraut barbariskuma un nežēlības loku, kas tos bija ieslodzījis jau gadsimtiem ilgi, — tad viņš to senās pagātnes spožumu varēs savienot ar gaismas pilnu nākotni.
Tikai tas, kurš ilgi ir staigājis pa ēnu un tumsas pasauli un nav tur nomaldījies, spēj atrast ceļu cauri labirintiem.
Austra bija pārstājusi raudāt.
Viņa nepārprotami meklēja kādu drānas gabalu, kur nošņaukt degunu un noslaucīt seju. Rankstrails to viņai pasniedza, un abi iesmējās, kad Austra pazina gaišo lina šalli, ar kuru ne tik sen bija pārsējusi Rankstraila roku. Necik gaiša šalle vairs nebija, tomēr slapjam degunam vēl derēja: Austra piespieda to pie sejas, izslaucīja acis, nosusināja vaigus, izšņauca degunu un beidzot pasmaidīja.
— Mēs, — teica Rankstrails un tūdaļ aprāvās. Viņš bija gribējis teikt: "mēs, es un jūs, kopīgi spriedīsim taisnu tiesu", taču atjēdzās, ka, lai arī cik nežēlīgs būtu tēvs, ne jau noziedznieku bērniem ir jābūt tiem, kas spriež taisnu tiesu. Tas jāpaveic citiem. Un viņš izlaboja sakāmo: — Mēs, ķēniņiene Ragana un es, spriedīsim taisnu tiesu. Mēs atjaunosim taisnīgumu visu vārdā.
Tas nebija nejaušs solījums. Nebija šaubu, ka ķēniņiene Ragana nav noskaņota piedot tam, kurš noslepkavojis gan viņas vecākus, gan vīru. Arī Rankstrailam pašam bija pietiekami daudz nenokārtotu rēķinu: Lizentrailam izrautie zobi, Trakā Rakstveža sakropļotās kājas, tā vīrieša nāve, kurš tika apvainots un nogalināts zelta ķēdītes dēļ, bendes knaibļu rētas, kas vienmēr paliks uz Rankstraila auguma, Austras asaras — tas viss tiks atriebts.
Viņi atjaunos taisnīgumu.
Lai arī cik nepieejama bija Aljila, pa kādu ceļu vai taku tajā noteikti varēja iekļūt, un šo pilsētu taču nevarēja pamest vienu nežēlīga ārprātīgā un piecpadsmit benžu varā.
Rankstrails pieliecās, lai noskūpstītu Austm uz vaiga, tad noskūpstīja viņas roku un visbeidzot pieskārās viņas lūpām ar savējām. Tad viņš ļāva tai iet. Austra turpināja ceļu lejup pa kāpnēm.
Ziņa par laulībām izplatījās zibens ātrumā, izraisot nevaldāmu sajūsmu karavīru aprindās. Doma, ka viņu pilsētas un karaspēka jaunais virspavēlnieks gatavojas precēt Daligaras strēlnieci, kura bija drosmīga kā lauva un daiļa kā pavasara debesis, acīmredzami spēja dziedēt karavīru ievainojumus un pildīja visu sirdis ar sajūsmu.
Brīnišķīgāku Kapteiņa likteņa pavērsienu neviens pat nespēja iztēloties. Turklāt Rankstrails par sievu ņēma visaristokrātiskāko no grāfistes dižkundzēm, Daligaras princesi, un tas piešķirs papildu spēkus un varenību jaunajam virspavēlniekam, kurš pats aristokrātijai nepiederēja, bet tagad būs spiests to komandēt.
Kapteinis Rankstrails palika uz bastioniem līdz pat nakts beigām. Viņš turpināja vērot, kā nometņu ugunis pārvietojas gar kanāliem. Taču vēl uzmanīgāk ieklausīdamies plēsīgo putnu klaigās un vērodams iztraucēto gārņu lidojumus, viņš uzminēja orku pārvietošanās virzienus un secināja, ka to karaspēka lielākā daļa savās nometnēs ugunis nav iedegusi, turpretī kustīgajām uguntiņām kanālu malās bija tikai viens vienīgs mērķis: ievilināt viņus slazdos. Rankstrails sapulcināja kavalērijas virsniekus, lai pavēstītu, ka uzbrukuma plāns ir mainījies: uzbrukums tiks vērsts daudz vairāk uz austrumiem, nekā sākotnēji iecerēts, un notiks pēcpusdienā, nevis no rīta. Viņi ļaus, lai orki, kas sastinguši un nekustīgi slēpjas niedrājos, jūt, kā saule nokaitē viņu ķiveres un bruņas, zem kurām visi nešķīstie un sīkie kukaiņi rosīsies vēl badīgāk.
Vecākais no Varilas virspavēlnieka vietniekiem vēroja šo apspriedi iztālēm. Viņa skatiens slīdēja no Kapteiņa Rankstraila pie otrā no Daligaras strēlniekiem un tad pie trešā no āviniekiem, kas stāvēja sardzē uz austrumpuses nocietinājumiem. Viņš pašūpoja galvu.
— Mēs nemūžam nebūtu domājuši, ka pieredzēsim tādus laikus. Elfi ir iznīkuši, un cilvēku cilts gods ir uzticēts orku dēliem, — viņš klusi teica.
Arī jaunākais no vietniekiem, tas, kurš bija zaudējis dēlu, vēroja apspriedi. Austra tikko bija atgriezusies pie Rankstraila, un pirmie rīta saules slīpie stari ievizuļojās viņas gaišajos matos. Lejā nocietinājumu mūru pakājē kāda sieviete atnesa sargkareivjiem ūdeni un maizi, ieraudzījusi ievainotu sunīti, viņa pieliecās un saņēma rokās tā ķepu, un šunelis tūdaļ pārstāja smilkstēt. Sievietes kapuce noslīdēja uz pleciem, un saule pieskārās arī viņas brūnajiem matiem, kuros slēpās gaiši dzeltaini pavedieni, kas tūdaļ iedzirksteļojās kā tīrs zelts. Tāpat kāda jauna strēlnieka rudajā matu ērkulī saules starus atspīdēja sudraba stīdziņas. Strēlnieks jautri smējās, runādams ar diviem citiem kareivjiem, — acīmredzot viņi slēdza derības, jo piepeši puisis pacēla loku, izšāva un trāpīja lapai, ko gaisā bija uzrāvis rīta vējš.