Šai pēcpusdienā Rasa uzņēmās gādību par Rankstrailu un izvadāja viņu pa pilsētu.
Pusi savas naudas puisis izmantoja, lai nopirktu zobenu, lētāko no visiem, kas bija nopērkami. Kalējam šis ierocis bija sanācis nedaudz asimetrisks un nedaudz līks, tam bija koka spals un saskrambāts bronzas šķērsis, bet gala pogas nebija nemaz, jo tā jau bija nokritusi un pazudusi zobena ne pārāk spožajā pagātnē. Iepriekš tas bija piederējis kādam āviniekam, kurš piedzēries bija aizmidzis piesaulītē un dabūjis galu no saulesdūriena. Ierocis Rankstrailam bija par vieglu un par īsu, arī asmens bija aprūsējis — tomēr tas bija zobens. Šaujamloks un bultas viņam jau bija, tos viņš bija pagatavojis gārņu medībām, taču tie derēja, lai notriektu arī jebkuru citu dzīvu radību. Arī bruņas viņš jau bija uztaisījis pats, kā rotaļādamies, sapņodams, ka reiz būs viens no saulē mirdzošajiem bruņiniekiem, — viņš tās bija sameistarojis no pamazām savāktām Vidējā loka amatnieku metāla drazām, kuras bija sastiprinājis kopā ar kažokādu strēmelēm, kas bija iegūtas no visdažādākajiem malumedību upuriem — galvenokārt trušiem un āpšiem. Šo pūliņu rezultāts neapšaubāmi kaut nedaudz spēja sargāt viņa rumpi, taču skats bija drūms un baigs, un Rankstrailu tūdaļ iedēvēja par Lāci.
Atlikušo naudu Rankstrails nosūtīja tēvam. Rasa viņu aizveda pie šim uzdevumam vispiemērotākā vai varbūt visnepiemērotākā vīra, bet Rankstrailam vajadzēja tam uzticēties, jo citas izvēles nebija. Tas bija kāds smaržu tirgotājs, kurš gatavojās drīzumā doties uz Varilu un par saviem pakalpojumiem kā samaksu pieprasīja veselu sudraba dālderi, attaisnojumam minēdams grūtības, kas viņam būšot jāizcieš, starp Ārējā loka plikadīdām meklējot īsto cilvēku. Rankstrails par cenu nekaulējās, bet, turēdams rokā aprūsējušo zobenu, tērpies savās lāča bruņās, teica: ja šī nauda viņa tēvu nesasniegšot, tad viņi abi — Rankstrails un tirgotājs — noteikti satikšoties vēlreiz, kaut vai ledājos, kas plešoties pašā pasaules malā. Pavisam citāda gaisma pazibēja tirgotāja acīs, un Rankstrailam radās iespaids, pareizāk, pārliecība, ka tēvs saņems visu naudu līdz pat pēdīgam vara grasim.
Piektā nodaļa
Lielās steigas dēļ jaunkareivjiem bija jāiztiek bez mācībām un dresūras.
Tā nu Rankstrails devās ceļā jau nākamajā rītā pēc iestāšanās algotņu rindās, vasaras saulei spoži mirdzot dzidri zilās debesīs, kur šaudījās bezdelīgas un lēni peldēja reti mākonīši. Viņu bija tikai viena nodaļa, proti, divdesmit pieci vīri, rotas ceturtā daļa, un viņus pavadīja ēzelis, kas nesa maizi veselam mēnesim. Īstenībā tie nebija divdesmit pieci vīri, tie bija divdesmit četri vīri un puika, taču, ja arī kāds to manīja, tas neuzskatīja par vajadzīgu jaukties svešās darīšanās.
Nodaļu komandēja garš lamzaks ar pamatīgu degunu un kuplām, melnām ūsām; viņam bija apaļas acis, kas radīja nelielu līdzību ar baltajām govīm, kuras ganījās pie Varilas mūriem, taču izteiksme gan šim vīram bija mazāk apķērīga un mazāk draudzīga. Runājot komandieris pastiepa nedaudz garākus visus s un r, pēc kā Rankstrails sprieda, ka viņš nācis no ziemeļrietumu apgabaliem. Viņam bija arī pilns skaits cilvēku rases pārstāvjiem paredzēto zobu un pirkstu, un no tā Rankstrails secināja, ka komandieris ir vai nu liels veiksminieks, vai bezgala paklausīgs likumiem.
Jauniņais kareivis soļoja kopā ar pārējiem, pats pēdējais ierindā. Soļoja vēl ilgi pēc tam, kad nolaidās vakara krēsla. Viņš nekā nebija ēdis, un viņam nebija līdzi nekā dzerama. Blašķe bija viena no lietām, ko viņš nebija iedomājies nopirkt. Rīsa laukos slāpes varēja remdēt uz katra soļa, un viņa piecpadsmitgadīgajā prātā pat nebija pazibējušas aizdomas, ka pasaulē ir vietas, kurās ūdens trūkst.
Bija jau dziļa nakts, kad viņi beidzot apstājās ozolu mežā līdzās strautam.
Rankstrails nebija piekusis, jo bija pieradis dienām ilgi klejot pa rīsa laukiem, uzsākot savas gaitas pirms saules lēkta un beidzot krietni pēc rieta, taču viņš pārāk sen nebija neko ēdis un neko dzēris — un izrādījās, ka par izsalkumu briesmīgākas var būt tikai slāpes.
Tikko bija dota pavēle izjaukt ierindu, Rankstrails steidzās padzerties.
— Ei, puikiņ, — viņam čukstēja kāds no kareivjiem, — nedari tā. Sakod zobus un pagaidi, līdz būs izdalīta maize.
Tas bija neliela auguma karavīrs ar prāvu degunu, kas agrākajos gados droši vien ne reizi vien ticis salauzts, un vairākās bizēs sapītiem matiem, kā tas pieņemts austrumu vīriešiem; viņam trūka visai daudz zobu un kreisā roka bija zaudējusi trīs pirkstus. Rankstrails viņā neklausījās. Viņš dzēra pārāk strauji, izvēmās un dzēra vēl.
Kad viņš beidzot atgriezās pie pārējiem, nodaļas komandieris jau bija izdalījis maizi: Rankstraila devu patlaban notiesāja trīs dižkareivji.
— Vai tev ir kas iebilstams, puika? — noprasīja druknākais no trim. — Tas, kurš grib ēst, paliek savā vietā. Jo drīzāk iemācīsies galvenās gudrības, jo drīzāk pārstāsi būt tāds muļķis.
Rankstrails ar skatienu meklēja komandieri: tas gulēja akmens paēnā, mierīgi gremoja savu maizes ņuku un pat nepagrieza galvu uz viņu pusi, lai gan noteikti bija visu dzirdējis. Rankstrails, kuram bija visai ilga bandas barveža pieredze, šo vīru klasificēja kā neglābjamu stulbeni, jo īsts vadonis nekad nepieļauj netaisnības, jo sevišķi, ja runa ir par ēdamo, un tikai absolūts idiots var iedomāties vest karā zaldātu, kurš neturas kājās no bada un pazemojuma.
Vajadzēja tikt galā pašam. Kauties būtu riskanti: ja viņš kautiņā zaudēs, tad uz visu atlikušo laiku tiks apzīmogots kā zaudētājs; bet, ja uzvarēs — kas gan būtu maz ticami, tomēr ne neiespējami —, šie vīri viņam agrāk vai vēlāk atmaksās, varbūt pat samals viņu miltos. Taču nedrīkstēja arī necīnīties, jo citādi viņš vairs nekad nevarēs pretendēt uz kādu nieku cieņas. Bija jāatrod cits paņēmiens.
— Ei, puikiņ, liecies nu mierā! — teica bižainais karavīrs, lauzdams savu maizi. — Nāc, es tev iedošu gabalu no savējās. Dalīsim uz pusēm. Ja košļāsim pietiekami lēni, liksies, ka esam dabūjuši, cik pienāktos…
Rankstrails neklausījās. Viņš neņēma piedāvāto maizes gabalu. Viņš aizgāja un nogūlās zem tālākā no ozoliem un nogaidīja, līdz visi aizmieg.
Kad visu elpa kļuva vienmērīga un neviena kustība neizjauca rāmās nakts klusumu, viņš piecēlās un devās prom svešajos laukos, ko citiem neuztveramas skaņas un smaržas viņam padarīja skaidrus un pārredzamus kā karti. Uz dienvidiem no nometnes bija trušu ala. To viņš atrada uzreiz — trušu pēdas viņš jau dzerdams bija ievērojis strautmalā. Savukārt fazāns, kuru viņš nomedīja neilgi pirms rītausmas, bija īsta veiksme. Kad nodaļa pamodās, Rankstrails, likdams lietā sausu zāli un kopīgā ugunskura ogles, bija iekūris atsevišķu uguntiņu un cepināja uz tās fazānu. Trīs truši bija sakrauti kaudzītē uz liela akmens. Rankstrails pamāja uz to pusi:
— Gaļu varat ēst, bet ādas ir manas, — viņš mierīgi teica. — Un pie mana ugunskura nenāciet.