Rankstrails medu bija atklājis dienu pirms savas māsas Liesmas piedzimšanas. Tas bija saulains rīts, kad viņš, kā allaž, pavadīja savu māti, kura bija veļasmazgātāja. Viņš tai palīdzēja aiznest lielo veļas grozu uz nesen par valdnieku izraudzītā dižkunga Erktora mājām. Dižkunga nams slējās pašā Citadeles vidū, Citadele bija pilsētas sirds, bet pilsēta bija sadalīta trejos gredzenos, malējos no kuriem sauca par Vidējo loku un Ārējo loku.
Citadele, iekšējā un vislabāk aizsargātā pilsētas daļa, atradās augstāk par citām un bija senākais un dižciltīgākais pilsētas kodols. Tur atradās augstmaņu pilis, ko rotāja greznas kolonādes un ieskāva lekni dārzi. Akmeņiem izliktu taciņu malās auga savvaļas apelsīnu un citronu koki, bet starp tiem šļakatas šķieda strūklakas.
Rankstrails savam vecumam bija ļoti spēcīgs un gara auguma, kā jau daudzi no Piemales bērniem. Viņš gāja pēc ūdens, skaldīja malku un palīdzēja savai mātei nest veļas grozu. Cik tālu vien sniedzās Rankstraila atmiņa, māte vienmēr bija strādājusi par veļasmazgātāju, taču tad piepeši viņas vēders bija sācis briest arvien apaļāks, un tas — kā Rankstrails bija sapratis no kaimiņsievu runām — nozīmēja, ka tur iekšā ir puisītis vai meitenīte, kas vēl ir par mazu, lai uzturētos ārpusē tāpat kā viņš. Mamma vairs nespēja tikt galā ar darbiem kā agrāk. Ūdens bija kļuvis par aukstu, mazgātava par zemu, un galvenais — grozs tagad bija nepaceļami smags; un Rankstrails, kurš agrāk māti bija pavadījis tikai patīkamas sabiedrības dēļ, nu, juzdamies bezgala lepns, varēja būt noderīgs. Tā māte nemeta pie malas savu veļasmazgātājas darbu, kas viņu ģimenei gandrīz vienmēr nodrošināja vakariņas un reizēm pat brokastis, jo, kaut arī Rankstraila tēvs bija veikls un prasmīgs galdnieks, tie, kuru labā viņš strādāja, nebija tikpat naski maksātāji.
Rankstrails savu vecumu nezināja, jo nabagi jau gadus neskaita, — viņam varēja būt pieci vai varbūt seši. Ja neskaita kvēkstēšanu pirmajos zīdaiņa mēnešos, pēcāk viņš nebija izdvesis gandrīz ne skaņas. Viņš vēl nekad nebija runājis, pavisam reti smējās, un tikai ārkārtējos gadījumos viņa mute pavērās raudām.
Parasti dižkunga Erktora namā viņus sagaidīja barga ekonome, kura sprīdi pa sprīdim pārlūkoja atnesto veļu, meklējot neredzamus traipus, lai varētu veļasmazgātāju nosaukt par paviršu sušķi un maksāt mazāk. Todien — gluži neticami — lielajā veļas skapju kambarī abi sastapa pašu stalto un brīnišķīgo dižkundzi Lucillu, šī nama saimnieci un pavēlnieci.
Viņa teica, ka veļa esot spodri balta, un piekodināja, lai mammai tiekot samaksāti divpadsmit graši jeb, kā to ievaidēdamās aizrādīja ekonome, divreiz vairāk, nekā bijis nolīgts. Dižkundze augumā bija garāka par Rankstraila mammu, arī viņai bija liels, apaļš vēders, un viņa smaidīja. Dižkundzes mati bija gaiši — slīpā rīta gaisma brīžam lika iemirdzēties viņas bizēm, kas bija apvītas ap galvu kā kronis. Veļasmazgātājas tērps bija darināts no neskaitāmiem kopā sašūtiem auduma gabaliņiem: gaiši brūns un tumši brūns, pelēks un melns — tas atgādināja Varilas pakalnu vēlā rudenī, kad taisnstūrainie tīrumi atkarībā no arklu izdzīto vagu virziena vīd dažādā brūnumā. Savukārt dižkundzes tērps viscaur bija balts, un uz tā lāsmoja sīki, balti, apaļi nieciņi, atgādinot tās retās reizes, kad pakalnu un pasauli klāja sniegs. Arī viņai uz galvas starp matu pīnēm bija iestiprinātas tādas pašas bumbiņas — tās atstaroja gaismu, darīdamas visu visapkārt vēl gaišāku.
— Kāds jums brašs puika! Nes jūsu grozu! Viņš gan jums droši vien ir iepriecinājums katru mīļu dzīves brīdi! — teica dižkundze, bet Rankstraila mamma pietvīka sarkana kā pipars.
Rankstrails mazliet nobrīnījās par šiem vārdiem, un tie viņam patika. Pirmo reizi kāds vērsās pie viņa mammas, uzrunājot ar jūs, — viņš vispār nekad nebija dzirdējis, ka veļasmazgātājas kāds uzrunātu ar jūs, un atskārta, ka šāda uznina sagādā prieku, kaut arī nepiepilda vēderu, — līdzīgi kā svaigi ceptas maizes smarža vai siltums, kas ziemā no pavarda plūst uz nosalušām kājām.
— Arī man pavisam drīz piedzims bērniņš, mans pirmdzimtais, — turpināja dižkundze, kuru Rankstraila mātes klusēšana nemaz nemulsināja. — Ceru, ka mans bērns būs tikpat stiprs kā jūsējais un arī tikpat prātīgs. Zināt, ja piedzims puika, sauksim viņu par Ēriku. Bet redzu, ka arī jūs gaidāt vēl vienu. Kad tam jānāk pasaulē?
Mamma joprojām klusēja. Rankstrails, kurš viņu labi pazina, zināja, ka māti paralizējis tas, ko tēvs dēvēja par kautrību, — tas ir kas līdzīgs bailēm, un mammu šīs bailes piemeklēja ikreiz, kad vajadzēja sarunāties ar kādu svešu cilvēku, kaut vai ar visprastāko Ārējā loka skrandaini, — taču šoreiz bija jārunā ar pašu dižkundzi.
— Ei tu! — atskanēja ekonomes īgnā balss. —Tev jāatbild, kad dižkundze tevi pagodinājusi ar jautājumu.
Pietvīkums mammas sejā kļuva vēl košāks, un ar to nespētu sacensties pat Ziemeļu vārtu saldie sarkanie pipari (kas Rankstrailam ļoti garšoja, jo, apceptus piparus ēdot, ēdājam šķita, ka viņš mielojas ar gaļu, lai gan gaļas šai ēdienā nemaz nebija).
— Es… — ar pūlēm izstostīja māte, taču dižkundzes balss viņu pārtrauca, tā skanēja pavisam rāmi, un Rankstrailu šis miers savaldzināja. Ap viņa mājām visi vienmēr klaigāja, pat labdienas tika padotas kliegšus, kur nu vēl viss, kas tika izbrēkts dusmās; turpretī dižkundzei nevajadzēja pacelt balsi, lai paustu dusmas, pietika ar ekonomei pievērsto skatienu — skatiens nodarīja sāpes, lika nobālēt un pieklust, kaut arī neviens tai nebija iesitis un pat ne pieskāries.
— Esmu skumdināta, — teica dižkundze, un viņas balss bija kā asmens, — skumdināta un aizvainota, jo mans mājoklis neticamā kārtā pārvērties par nepieklājības staignāju… Droši vien esmu zaudējusi modrību… Ko lai daru, lai jūs man piedotu? Puika, vai tu gribētu podiņu medus?
Tagad viņa bija uzrunājusi Rankstrailu. Dzintarainas, plūdenas, dzidri caurspīdīgas vielas tēls izveidojās zēna prātā, un viņš acumirklī pamāja. Saimniecības vadītāja šausmās nodrebēja, mamma atkal nosarka, un viņš, sirdij sažņaudzoties, tomēr spēja noraidoši papurināt galvu. Ekonome atviegloti nopūtās, bet dižkundze izlikās neko nemanām.
— Lūdzu, — viņa teica līksmi, tomēr tik stingri, ka neviens neuzdrošinātos iebilst, — nāciet man līdzi.
Naskiem soļiem laimīgs kātodams viņai nopakaļ, Rankstrails nosprieda, ka dižkundze Lucilla gan ir no tām, kas lēti nepadodas.
Dižkundze viņu un mammu aizveda uz neiedomājami milzīgu virtuvi, kur zem akmens velvēm karājās katli, kas bija lieli kā bruņas un spoži kā zobeni, turpat bija arī neskaitāmas sīpolu, ķiploku un kaltētu piparpākšu pīnes, brangi cūku šķiņķi un gredzenos savītas desas, garas kā pūķu astes (Rankstrails pat nebija zinājis, ka tās var būt tik garas), un tur dižkundze pieprasīja, lai virēja, kura bija tikpat īgna un nicīgi augstprātīga kā ekonome, uzdāvina viņiem veselu podiņu medus.
Virējas skatiens visai ilgi klejoja pa pieliekamā kambara plauktiem. Bija nepārprotami skaidrs, ka viņa starp daudziem dučiem plauktos sarindoto podu meklē vismazāko. Beidzot, nospriedusi, ka tāds ir atrasts, viņa podiņu negribīgi atdeva zēnam, bet tas, tiklīdz dārgums bija nonācis viņa rokās, ar acīm un tikko manāmu triumfējošu smaidu norādīja uz vienīgo plauktu, kur bija atrodams vēl mazāks medus trauciņš. Rankstrailam ļoti patika lietu izmēri — tie viņu valdzināja gandrīz tikpat ļoti kā ģeometriskas formas; ienācis virtuvē, viņš uzreiz bija aprēķinājis, ka viņu mājiņa te ietilptu astoņreiz platumā un pusotru reizi augstumā. Savukārt desu virteņu saistība ar vēderpriekiem viņu sajūsmināja krietni mazāk nekā apļi, ko tās veidoja ap griestu sijām. Vienmēr un visur Rankstrails acumirklī noteica vislielāko un vismazāko. No visiem katliem, kas lepni mirdzināja nospodrinātos vara sānus, vislielākais bija tas, kurš stāvēja uz vidējā pavarda, bet vismazākais katliņš karājās līdzās ķiploku virtenei, kura savukārt bija trešā pēc garuma.