Kareivi ar bizītēm sauca Lizentrails. Pat nepiecēlies no savas vietas, zēns pasvieda viņam krietnu gabalu fazāna, un Lizentraila rokas gluži kā plēsīga putna nagi to noķēra lidojumā.
Neviens no pārējiem netuvojās.
Viņš tos bija nopircis.
Viņš bija tikai puika, turklāt jauniņais, taču viņam bija pa spēkam uzveikt to izsalkumu, un tā bija tik vērtīga īpašība, ka pārspēja visu — arī acīm redzamo komandiera un daudzu vecāko kareivju vēlēšanos nolikt šo zeņķi pie vietas, izsitot viņam visus zobus.
Visi, ieskaitot komandieri, ēda gaļu, skaidri zinot: ja liks puiku mierā, dabūs gaļu arī nākamajā un visās aiznākamajās dienās.
Nodaļa, virzoties no ziemeļiem uz dienvidiem, šķērsoja visu grāfisti.
Viņi gāja cauri novadam, kur priedāji mijās ar staignām vietām, bet starp tiem slējās dzelteni pakalni, kur nokaltušo zāli krimta baltas govis, līdzīgas tām, kuras ganījās Varilas pakalna nogāzē, un tās uzraudzīja gani lielos, melnos zirgos. Priedes bija augstas un savādas, to gludie stumbri tiecās augšup, kur veidoja milzīgas, itin kā pieplacinātas un sānis izstieptas zarotnes. Lizentrails teica, ka šīs priedes saucot par pīnijām, un iemācīja visiem lasīt to čiekurus, jo tie vakaros noderēja, lai iekurtu uguni, turklāt starp to zvīņām slēpās tādi kā mazi riekstiņi, kuru čaula bija cieta kā akmensozola koksne, bet sīkie, saldenie kodoli šķita īsta dievu dāvana.
Pa dienu viņi soļoja. Naktīs Rankstrails medīja. Dažreiz gadījās palikt tukšā. Bet vienreiz Rankstrails nogāza dīvainu cūkas un vilka krustojumu, kuru, kā teica pārējie, sauca par mežakuili. Šo zvēru viņš dabūja rokā pēc ilgas un nogurdinošas vajāšanas cauri kazenājiem, kas sadīrāja viņa ādu, un šai nakti viņš noskrēja vairāk jūdžu, nekā dienā bija pieveicis, soļodams kopā ar pārējiem. Rankstrails allaž bija gulējis maz — daudz mazāk par savu brāli un māsu un pat mazāk nekā tēvs, taču kādu nieku miega vajadzēja arī viņam. Tagad pārgurums un miega trūkums kļuva arvien neizturamāki, taču viņš sakoda zobus un pierada.
Jau pirmajā māju pudurī, kas bija gadījies ceļa malā, viņš trušu ādas bija iemainījis pret blašķi — pareizāk, bija aizsūtījis Lizentrailu nokārtot šo maiņas darījumu, jo pats, tērpies savās metāla gabaliņu un.kažokādu bruņās, vairāk izskatījās pēc lāča nekā pēc regulārās armijas kareivja.
Vēl pēc dažām dienām, atkal izmantojot Lizentrailu par starpnieku, viņš mežakuiļa gurnu iemainīja pret diviem vērtīgiem ugunsšķiļamajiem akmeņiem un turpmāk vairs nebija atkarīgs no kopīgā ugunskura oglēm. Viņš nopirka arī raga kārbiņu, pilnu ar sāli, — un tā ikvienam kareivim, ceļotājam vai ubagam ir īpaši vērtīga manta, jo, pasālot ēdienu, tu vari būt drošs, ka ēd kā cilvēks, nevis kā suns, turklāt ar sāli arī iebojājusies ēdmaņa šķiet ciešamāka.
Vakaros Lizentrails viņam arī mācīja, kā lietojams zobens. Tas viņam ierādīja galvenās pozas, izklupienus un cirtienus un parādīja arī, kā cirtieni atvairāmi. Lizentrailam vienīgajam bija ienākusi prātā doma, ka jauno kareivi derētu skolot, taču neilgi pēc mācīšanas sākuma vismaz puse nodaļas nožēloja, ka paši laikus nav iedomājušies izmantot šo vienīgo iespēju, lai nesodīti atstātu piemiņas zīmes uz jauniņā sāniem un stilbiem.
Lizentrails gan nevienu zīmi neatstāja. Ar zobenu viņš rīkojās veikli, un viņam nebija nekādas vajadzības nodarīt sāpes, lai kaut ko iemācītu. Viņa ierocis allaž trāpīja tikai plakaniski, lai skolnieks varētu saprast, kuras ķermeņas daļas cīņas laikā cirtieniem ir visvieglāk sasniedzamas. Lizentrails arī palīdzēja vajadzīgajās vietās nostiprināt Rankstraila pašdarinātās bruņas un pat atdeva dažas no savām kniedēm.
Loka šaušanā šim puisim neviens vairs neko nevarēja iemācīt.
Paslēptu pašā tarbas dziļumā, Rankstrails allaž nēsāja sev līdzi uzticamo lingu un katrai vajadzībai arī dažus apaļus akmeņus. Liela daļa medījuma naktīs tika sagādāta tieši ar lingu — šis ierocis bija ideāls, ja mērķis atradās nelielā attālumā, turklāt akmeņi mētājās zemē ik uz soļa, bet bultas vajadzēja izgatavot pašam.
Viņi devās arvien tālāk uz dienvidiem, un zāle pamazām kļuva arvien dzeltenāka, bet priedāji — arvien retāki, līdz izzuda pavisam. Sākās vasaras viskarstākais laiks. Mazāk bija arī govju, un drīz tās vairs nemaz nebija redzamas, — to vietā bija parādījušies daudz mazāki, bet arī ragaini lopi. Šos sauca par aitām un auniem, un atšķirībā no govīm tie teica bē, nevis mū. k
Staignāji izžuva, un tā bija īsta svētība, jo viņi atbrīvojās no odu mākuļiem, kas viņus bija vajājuši starp priedājiem un pakalniem. Nu par īstu lāstu kļuva mušas: tās bija lielas, melnas, varavīkšņaini mirdzošiem spārniem, un tās koda.
Rankstrailam nebija kājsargu — ne ādas, ne metāla, arī uz to rēķina viņš bija gribējis ietaupīt, nenojauzdams, cik tie ir nepieciešami. Viņš vēl nezināja, cik labi kājsargi spētu sargāt stilbus cīņās ar ienaidniekiem, taču tie bija vairāk nekā vajadzīgi arī cīņā ar ērcēm. Katru vakaru puisim nācās tās nolasīt no potītēm un kāju nepiesegtās daļas. Nereti šo nešķīsteņu žokļi notrūka un palika miesā, tad brūce uzbrieda par sarkanu augoni un pūžņoja. Uzmācās arī viegls drudzis, kas laupīja spēkus. Viņš sakoda zobus un neapstājās.
Līdzenumā, kas bija dzeltens un okera brūns kā izkaltusī zeme un sažuvusī zāle, upju atliekas bija iezīmētas kā koši zaļas līnijas — tur kuploja niedrāji un sniegbaltos vai sārtenos ziedos plauka oleandri. Viņi aizvien vēl gāja uz dienvidiem, un zāle kļuva retāka. Niedrāju un oleandru zaļums izdzisa: tie vairs neliecināja par ūdens klātbūtni, upju gultnēs kā atmiņas par valgmi bija palikušas vien dubļu lāmas. Zeme vērās dziļās plaisās, kas bija baigas un putekļainas kā Pekles mala, ja vien Peklei tāda maz ir.
Krūmājos viņiem gadījās sastapt ģindeniski liesu aitu ganāmpulkus, ko pieskatīja tikpat ģindeniski liesi gani, kuri, viņus ieraugot, šausmu pārņemti, metās bēgt.
No maizes, ko viņu ēzelis pacietīgi nesa jau kopš ceļa sākuma, nekas daudz nebija atlicis, bet atlikusī bija kļuvusi cieta kā viņu zobenu asmeņi. No vienas puses tas bija labi, jo tagad doniņu vajadzēja košļāt tik ilgi, ka patiešām radās iespaids, ka kaut kas tomēr ir apēsts; bet no otras puses tas bija slikti, jo cietās maizes košļāšanai un norīšanai vajadzēja siekalas, bet siekalu viņiem bija arvien mazāk. Ūdens bija aizvien netīrāks, un tā bija aizvien mazāk.
Vairs nebija arī daudz ko medīt — vienīgi čūskas un sīkas dzeloņcūkas, kuras bija reti sastopamas un grūti notveramas pat pēc ilgas un nogurdinošas uzglūnēšanas. Vienu nakti viņi pārlaida alā, un tur Rankstrails notrieca veselu lērumu sikspārņu: izcepti uz iesma un mazliet apsālīti, tie diez ko neatšķīrās no truša gaļas, turklāt bija tik jauki nograuzt un nosūkāt katru gaļas šķiedriņu no spārniem. Lizentrailam vēl bija saglabājušies daži pīniju rieksti, un tos viņš izmantoja aizdaram.
Bet reizēm nebija itin nekā.
Rankstrails, kurš līdz šim bija izticis tikai no medībām, sāka dalīties ar pārējiem cietajā maizē. Slāpes kļuva tik mokošas un allaž jūtamas, ka ļāva aizmirst izsalkumu. Tālumā apvāršņa līniju iezīmēja drūmi un pieplacināti pakalni stāvām nogāzēm, kurās auga vien rets izspūris un karsto vēju greizi izlocīts koks.
Pēc mokoša gājuma visas dienas garumā viņi beidzot nonāca pie dīķa, kas vēl nebija izžuvis, un tā robotajā krastā bija redzami daži sakņu dārzi un nelielu mājeļu puduris.
Nemitīgais drudzis Rankstraila slāpes bija pārvērtis ellišķās mokās, kas teju laupīja sajēgu. Viņš metās uz priekšu. Atstājis pārējos krietnu gabalu aiz muguras, viņš pirmais skriešiem sasniedza ūdeni. Viņš nometās zemē un dzēra, gulēdams dubļos kā dzīvnieks. Ūdens garšoja pēc dūņām un trūdiem, taču viņš dzēra tik un tā. Pacēlis acis, viņš atklāja, ka ir nonācis nelielā augļu dārzā. Koki bija persiku pilni. Rankstrails zināja, kā sauc šos augļus, jo bija tos, retus un ārkārtīgi dārgus, redzējis Arējā loka tirgū.