Puse viņa prāta kliedza, ka jāapstājas, ka tā ir zādzība, ka tā ir pēdīgā muļķība, taču par spīti šiem prāta brīdinājumiem viņš norāva no zara augli un iekodās. Miza bija savādi samtaina, bet zem tās bija kaut kas dzeltens, vienlaikus mīksts un stingrs. Tā bija vispārākā saldme, kas piedevām veldzēja slāpes. Ja pastāvēja zeme, kur plūst piena un medus upes, tad tās iemītnieki baudīja šādus augļus. Šī bija dievu barība, ja vien dievi ko ēd. Kad dzeltenums beidzās, Rankstrailam rokā palika vien sarkans kauliņš, un viņš to noglabāja tarbā, lai neatstātu savas zādzības pēdas un lai vēlāk, atgriezies mājās, varētu to iedot tēvam, — tad viņš to varētu iestādīt. Rankstrails noplūca vēl vienu persiku un iekodās. Daļa prāta joprojām mudināja apstāties, taču šķita, ka vienīgi persika garša spēj kaut nedaudz remdēt trulās drudža slāpes. Pat zinot, ka par šo pārkāpumu varbūt vajadzēs maksāt ar nocirstiem pirkstiem un bendes knaibļu izrautiem zobiem, viņš nevarēja apstāties. Vienīgi ēdot jau trešo persiku, viņš spēja pacelt galvu un paraudzīties apkārt. Pakārti pie savu māju durvīm vai ērmīgi uzstiepti uz ratu riteņiem, viņu tukšiem acu dobuļiem vēroja šī nelielā ciema bijušo iemītnieku līķi, un ap tiem griezās mušu un dunduru mākoņi.
Dižo mednieku Rankstrailu, kurš spēja samanīt pat peli kviešu laukā, slāpes bija padarījušas aklu un nejūtīgu — viņš bija tuvojies dīķim un iegājis augļu dārzā, nepievērsdams uzmanību nepārprotamām nesen notikuša slaktiņa zīmēm: trūdošas miesas smakai un apdullinošai mušu un dunduru dūkoņai pār sarecējušām asinīm.
Kā sastindzis viņš raudzījās šai baismajā ainā, rokā aizvien turēdams pusēsto persiku.
Nekad agrāk viņš nebija redzējis mirušus cilvēkus — vienīgi savu māti, taču tā bija bijusi cienījama nāve. Nāve, kuru neviens nebija vēlējies; nāve, kuru neviens nebija izsmējis. Visi bija raudājuši un pēc tam aizveduši māti uz kapiem.
Šeit nebija nekā tamlīdzīga.
Viņš prata skaitīt. Astoņi pieaugušie un vienpadsmit bērnu. Deviņpadsmit kā pirksti cilvēkam, kuram viena pirksta trūkst.
Redzot, kā šie cilvēki bija pakārti — ačgārni, kājām gaisā, viņš saprata, ka par mirušajiem kāds gribējis pasmieties, it kā tas viss būtu tikai joks.
Viņš pieliecās un vēma: smirdošo ūdeni un persikus. Viņš nokrita ceļos un vēma vēl un vēl.
Saule bija tieši virs galvas un zāle cikāžu pilna.
Viņš sajuta Lizentraila greizās divpirkstu rokas pieskārienu.
— Ej prom, puikiņ. Mēs viņus apglabāsim, — viņš čukstēja, izņemdams Rankstrailam no saujas pusēsto persiku un paslēpdams tarbā, iekams to pamanījis komandieris. Viens no vieglās-infantērijas oficiālajiem pienākumiem bija apglabāt neapglabātos civiliedzīvotāju līķus tur, kur vairs nebija neviena cita, kas spētu šo darbu paveikt.
— Viņšš arrī irr karreivisss, — teica komandieris, pienākdams tuvāk.
— Viņam ir drudzis, — iebilda Lizentrails.
— Es jūtos labi, — atteica Rankstrails, nopurinādams no pleciem viņa roku.
Viņš nemūžam negribētu atteikties no iespējas apglabāt šos mirušos.
Viņš drebēja pie visām miesām, taču kopā ar pārējiem vāca kopā apgānītos līķus un raka bedres — ar lāpstām, ko šī ciema iemītnieki, dzīvi būdami, bija izmantojuši, lai aprušinātu augļukoku saknes un raktu apūdeņošanas grāvjus starp sakņu dārziem. Daži no vecākajiem kareivjiem mēģināja izteikt piezīmes par tām, ko viņi sauca par sievietēm, bet Rankstrails par mātēm, — taču ar Rankstraila neprātīgo un mežonīgo skatienu pietika, lai viņi apklustu.
Rankstrails pūlējās piešķirt mirušajiem puslīdz piedienīgu izskatu un mazākos bērnus guldīt zemē blakus mātēm, cerēdams, ka būs pareizi uzminējis, kurš ir kuras bērns.
Ap mājām bija lopu aploki, kuros, spriežot pēc izkārnījumiem, bija turētas cūkas un aitas, — izkārnījumi gan bija vienīgais, kas no tām atlicis. Turpat netālu, aiz kājas piesietas pie žoga, viņi pārsteidzošā kārtā atrada arī divas dzīvas vistas, kuras nu vairs nepiederēja nevienam un tāpēc tika spraustas uz iesma un pārvērtās par cepeti komandierim un dižkareivjiem. Dubļos līdzās lopu dzirdināmajām silēm bija apavu atstāti nospiedumi, — tos nebija ieminuši šī ciema iemītnieki, kas visi bija baskājaini. Pēdas stiepās līdz pat žogam, kur vēl nesen bija kašņājušās vistas.
Kad sāka krēslot vakars, komandieris, nospriedis, ka arī persiki ir palikuši bez īpašnieka, atļāva tos notiesāt. Mazais augļu dārzs tika izlaupīts ātri un metodiski.
Rankstrails paņēma deviņpadsmit persiku. No tiem viņš neapēda nevienu pašu. Kad visu aizsedza tumsa, viņš aizgāja un, iepriekš iemīcījis katru augli saujā mīkstas zemes, nolika pa vienam uz katra no deviņpadsmit kapiem.
Viņš zvērēja spriest taisnu tiesu.
Šajā dienā viņš kļuva par īstu karavīru.
Līdz šim brīdim viņš bija tikai algotnis. Iestājies algotņu pulkā, viņš bija aizmirsis visus bērnišķīgos sapņus, un vienīgais mērķis bija izdzīvot — izdzīvot visu dienesta laiku, neļaut sevi nokaut, mēģināt aizsūtīt tēvam tik daudz naudas, lai pietiktu gan ēdienam, gan aptieķniekam.
Tagad viņš gribēja dabūt tos neliešus rokā. Bija tieši tā, kā bija teicis Trakais Rakstvedis: algotņi sargāja visneaizsargātākos ļaudis, zemnieku ciemus un robežas. Un to viņi nedarīja tikai algas dēļ.
Tagad viņš zināja, ka tos neliešus apturēs.
Viņš te bija ieradies, lai padarītu šo zemi par drošu un pieklājīgu vietu, kur vīrieši, sievietes un bērni var dzīvot un vienā mierā audzēt savas vistas. Viņš šo zemi nepametīs, līdz te vairs nebūs neviena, kas gluži kā vilks varētu atskriet melnā naktī un sarīkot slaktiņu kādā mazā ciemā ar dīķi un augļudārzu.
Viņš pārstāja būt algotnis un kļuva par karavīru.
Sestā nodaļa
Stāvēdams improvizētajā kapsētā, piecpadsmitgadīgais Rankstrails atklāja vienu no militārās taktikas pamatlikumiem. Jāiekļūst ienaidnieka prātā. Katra darbība prasa pūles, tātad tai jābūt izdevīgai un jādod labums. Mirušo ačgārnā pakāršana, veidojot šaušalīgas un neķītras dekorācijas, noteikti bija prasījusi lielu piepūli pat spēcīgiem vīriem, tātad apgānītie līķi pauda aprēķinu un lielas cerības uz izdevīgumu. Tie bija ēsma slazdā. Bet viņi — algotņu nodaļa — bija upuris.
Kaut arī bija uz visstingrāko noliegts traucēt augstākstāvošos un augstprātīgi izrādīt jebkādas prāta darbības pazīmes, jaunais kareivis gāja pie komandiera, lai to ar nesatricināmu pārliecību informētu, ka laupītāji naktī uzbruks. Slaktiņš varbūt bija sarīkots prieka pēc vai pakļaujoties savam slepkavīgajam aicinājumam, taču tam bija arī konkrēts mērķis: izkauts ciems noteikti kļūs par naktsmājām algotņu nodaļai.
— Jāsssaka nevisss naktsmājasss, bet šštābs. Un nekad vairrs neuzdrroššiniesss mācīt man manu amatu. Lai arr' tu esssi tikai sssīksss kverrplisss, esss tevi atdoššu bendem par disssciplīnas pārrkāpumu.
Rankstrails nelikās manām satrauktās zīmes, ko rādīja Lizentrails, mudinādams tūdaļ pat aizvērt muti un likties mierā; Rankstrails pateicās komandierim par paskaidrojumu un sāka no jauna: viņš nevienam neko negribot mācīt, tikai, ņemot vērā, ka komandieris pats to neesot sapratis, viņš gribot brīdināt, ka ienaidnieki uzbruks neilgi pirms rītausmas. Un tas taču esot skaidrs pat vislielākajam muļķim, ka līķus pa visu ciemu tik ērmīgi viņi esot izkabinājuši taisni tādēļ, lai varētu būt droši, ka algotņi, novākuši tos lejā, būs tik pārguruši, ka noteikti paliks pa nakti tepat.