— Pat pēdīgais kretīns sapratīs, — viņš vēl piebilda, — ka tas viss darīts tīšām. Arī vistas un persikus viņi mums atstāja ar nolūku. Tā viņi var būt droši, ka neaizklīdīsim projām, meklēdami ēdamo. Paliksim te kā bars nelgu, bet viņi atnāks un vienā mierā pārgriezīs mums rīkli…
Šī nebija īsti veiksmīga runa.
Svepstīgais komandieris viņu patrieca, draudot ar visādiem sodiem: mēles izgriešanu un varbūt arī īkšķu nociršanu. Bet tad kopā ar dižkareivjiem iekārtojās uz naktsguļu zemnieku mājās — pēc ilgiem laikiem īstās gultās, pie īsta pavarda, kur uguns līksmi sprēgāja un kliedēja nakts aukstumu.
Rankstrails izskaidroja briesmas pārējiem, un pēc viņa norādījumiem tika izveidoti sardzes posteņi, turklāt dubultie — pa diviem vīriem katrā.
Pārējie Rankstrailu uzklausīja.
Lācis bija pārlieku dīvains, lai tie uzdrošinātos neieklausīties viņa teiktajā.
Viņš redzēja pēdas tur, kur to nemaz nebija, dzirdēja klusu čabināšanos krūmājā, kad apkārt skanēja nometnes ierastie lāsti un klaigāšana. Viņš pacēla loku vēl brīdi, pirms trusis bija parādījies, it kā jau iepriekš zinātu, kur un kad tas uzradīsies. Nevienam nav nekāda prieka darīt to, ko liek sīks puišelis, tomēr āda katram ir tikai viena un doma par drīzu un nenovēršamu nāvi cilvēkus bieži pamudina uz lēmumiem, kas citos apstākļos nebūtu iedomājami.
Auklas, kurās bija karājušies mirušie, Rankstrails lika nostiept līdzās augļudārzam aptuveni sprīdi virs zemes — cilvēka potīšu augstumā, kur tumsā tās bija pilnīgi neredzamas.
Sardzes postenī māju priekšā — visbīstamākajā, jo te bija gaišāks, stāvēja Rankstrails pats ar Lizentrailu.
Viņi nepārmija ne vārda līdz brīdim, kad tumsa austrumu pamalē sāka bālēt. Rankstrails piegāja pie biedra un teica, ka ienaidnieki jau esot augļudārzā. Tie esot skaitliskā pārākumā un, iespējams, pirms uzbrukuma mēģinot viņus aplenkt.
— Ei, Lāci, kā tu to zini? — jautāja Lizentrails.
— Saožu viņu smaku un dzirdēju, kā viņu apavi švīkst pret zemi.
— To taču neviens nevar samanīt.
— Var, ja vien zina, ko grib saklausīt, — atbildēja Lācis. — Ja es iepriekš nebūtu zinājis, ka viņiem ir apavi, es nezinātu, kādus trokšņus gaidīt, un neko nebūtu manījis.
Lizentrails aizgāja pasaukt komandieri. Mājā viņš ielīda rāpus, lai viņa stāvs neizceltos pavardā gailošo ogļu gaismā. Svepstīgais komandieris šādu piesardzību uzskatīja par lieku, vienā kreklā un bez ķiveres izmetās no mājas, rēkdams, ka nevēlotiesss, lai viņu trraucē tādu ssstulbību dēļ — un viņu notrieca divas bultas: viena trāpīja vēderā, bet otra bija žēlsirdīgāka un iedzēlās kaklā, kur katrs ievainojums sniedz ātru un drošu nāvi. Svepstētāja pēkšņā un skaļā parādīšanās uz īsu, tomēr pietiekamu brīdi novērsa uzbrucēju uzmanību, ļaujot Lācim ar lingu un loku uzrāpties kokā. Viņš nošāva četrus laupītājus, pat īsti nepaguvis apjēgt, kāpēc tos sauc par melnajiem: sejas tiem sedza tādas kā melnas, no kvēpos vārītas ādas gatavotas ķiveres, un, pat vērodams šos darinājumus no sava koka augstumiem, Rankstrails saprata, cik tie ir nejēdzīgi. Melnās maskas, protams, izskatījās biedējoši, taču stipri ierobežoja redzes lauku, neļaujot laikus pamanīt, kas notiek sānos, turklāt no nopietniem cirtieniem nesargāja. Šis secinājums bija iedrošinošs.
Kad degošas bultas ieskrēja mājeļu salmu jumtos, Lizentrailam jau bija izdevies dabūt no tām ārā dižkareivjus un tie mēģināja atkāpties uz vīnadārza pusi, kur viņus sargātu vīnogulāji un nesasniegtu liesmu atblāzmas, kas citādi viņus padarīja par vieglu mērķi.
Rankstrails aptvēra, ka šis manevrs ir paredzēts jau iepriekš un vīnadārzā gaida slazdi, — viņš tūlīt nolēca no koka un piesteidzās pie Lizentraila.
— Tur jūs visus nobeigs, — viņš ātri teica. — Man pakaļ! Cieši viens pie otra. Uzbruksim augļudārzā: tur laupītāju ir mazāk, un tur viņi mūs negaida. Es nekļūdos.
Atmiņas par slaktiņu, par deviņpadsmit zemes saujā iemīcītiem persikiem Rankstraila iesvēla aklu niknumu. Viņš vadīja uzbrukumu tā, it kā pēdējos trīsdemit gados nebūtu darījis neko citu. Melnie laupītāji iznāca atklātā vietā taisni tai brīdī, kad augļudārzu bija sasnieguši arī Rankstraila vadītie vīri. Laupītāju pirmā rinda tumsā aizķērās aiz nostieptajām auklām un klupa, bet otrā rinda klupa pār pirmo.
Lomas mainījās. Vieglie kājnieki uzbruka kā vilki naktī. Tālāk aizmugurē bija palicis kāds vīrs, kurš bija bruņojies ar milzīgu divasmeņu kaujascirvi, ko turēja abās rokās. Viņš saviem vīriem izkliedza pavēli atkāpties, taču jau bija par vēlu. Lācis saprata, kas tas ir laupītāju vadonis — drukns, diezgan strupa auguma vīrs, kura seju tāpat kā pārējiem sedza ādas maska, kas neļautu samanīt Lāča ēnu, ja viņš uzbruktu no sāniem.
Taču Lācis neuzbruka no sāniem. Viņš uzbruka no priekšas.
Viņš gribēja tam ieskatīties sejā.
Viņš zināja, kam stājies pretī.
Tieši šis vīrs bija devis pavēles: vispirms slepkavot, pēc tam — izveidot dekorācijas. Vispirms sabradājis dzīvību, viņš bija piesmējis arī nāvi.
Lācis uzbruka no priekšpuses, jo gribēja, lai pretinieks viņa acīs, viņa sejā salasa vēsti, ka tā dzīvība tūlīt tiks sabradāta.
Lācis uzbruka no priekšpuses, jo gribēja, lai tas noprot, ka arī viņa nāve tiks piesmieta.
Rītausmas dzidrais gaišums sajaucās ar raustīgām un mainīgām ugunsgrēku atsarkām. Abi ienaidnieki mirkli skatījās viens otram acīs, tad laupītājs pacēla savu milzīgo cirvi un no visa spēka trieca lejup pret zēnu. Rankstrails cirtienam priekšā pacēla savu zobenu, taču tā asmens zem cirvja zoba pāršķēlās uz pusēm. Laupītājs sāka smieties. Rankstrails ar šausmām uzlūkoja strupuli, kas bija palicis rokā. Doma, ka viņš par bezjēdzīgu dzelzsgabalu ir izšķiedis naudas summu, kas viņa tēvu vairākus mēnešus būtu varējusi nodrošināt ar pārtiku, bija tik nomācoša, ka viņam pat uz mirkli sametās nelaba dūša, taču viņš ātri atguvās. Pacirtās sāņus, nometās zemē un ar zobena strupuli pāršķēla pretiniekam papēža cīpslas. Laupītājs krita. Kritienu viņš uzsāka kā dzīvais, bet pabeidza jau kā mirušais: satvēris sava zobena atliekas abās rokās, lai spēks būtu lielāks, zēns nocirta laupītāju barvedim galvu, iekams tā pleci bija paguvuši pieskarties zemei. Nu Rankstrails sevi mierināja, ka pirkums tomēr nav bijis veltīgs. Viņš noliecās pie mirušā, izņēma tam no rokām iespaidīgo izmēru cirvi un steidzās palīgā pārējiem.
Kad viss bija galā, Rankstrails aprēķināja cīņas rezultātus. Viņu bija divarpus reizes mazāk nekā laupītāju, taču viņi bija uzvarējuši un vienīgais kritušais bija komandieris. Daži bija ievainoti, taču brūces nebija dziļas — nekā tāda, ko Trakrails, rotas dziednieks, nevarētu saārstēt. Ugunsgrēkā bija sagruvuši mājeļu jumti, un viena no sijām bija trāpījusi ēzelītim un to nositusi. Pirms uzticamais četrkājainais biedrs tika pārvērsts par iespaidīgu izmēru cepeti, vīri smagi pūta un izrādīja patiesas skumjas par tā nāvi, turpretī sēras par nogalēto komandieri bija daudz pieticīgākas (nelaiķa komandieris bija muļķis, un šāda īpašība karavīram nozīmē vislielākās briesmas un ir ļaunākā no nelaimēm).