Rankstrails uzlūkoja nokauto ienaidnieku līķus. Visiem gan bruņas, gan to nepiesegtā miesa bija noziesta tumšiem dubļiem, lai tumsā viņi būtu nemanāmāki. Daudziem ap apakšdelmiem vai ap jostu kā trofejas vēl bija apsieti apģērbu gabali, ko bija nēsājušas viņu nogalētās sievietes un bērni.
— Tagad viņus apglabāsim, — teica Lizentrails. — Sadedzināt sārtā būtu ātrāk, bet malkas te ir maz, un augļukokus taču mēs necirtīsim.
— Tagad mēs viņus saskaldīsim gabalos un izbarosim suņiem, — teica Rankstrails, — jo tikai tā būs spriests taisnīgs sods.
Daži kareivji piekrītoši iemurdējās.
— Nodarīsim viņiem to pašu, ko parasti dara viņi, — kāds teica.
Ierosinājums guva arvien vairāk piekritēju, līdzīgi kā uzliesmo dzirkstele, kas iekritusi salmos, bet Lizentrails to nodzēsa — it kā degošajiem salmiem būtu uzlējis spaini ūdens.
— Vīri, — viņš ierunājās, — ar taisnīgumu un sodiem parasti nodarbojas bendes. Viņiem maksā vairāk, un viņi ēd katru dienu, reizēm pat putru bez tārpiem. Bet mēs esam karavīri, vieglie kājnieki. Mēs neesam ne slepkavas, ne bendes. Mēs viņus apturējām. Un tagad viņus apglabāsim. Un viss.
Tad viņš piegāja Rankstrailam.
— Ei, Lāci, — viņš klusītēm teica, — vai tev ir arī māte vai tu pats esi sevi uztaisījis no dzelzsgabaliem kāda kalēja kaltuvē?
Rankstrails šo salīdzinājumu nenovērtēja.
— Mana māte ir mirusi, — viņš drūmi noņurdēja.
— Man ļoti žēl, — atteica Lizentrails, — tiešām žēl. Tagad tava māte ir Nāves valstībā, un arī tur viņa tā vai citādi uzzina visu, ko tu dari. Dari tikai to, par ko tava māte varētu lepoties.
Rankstrails apdomājās: tas bija labs likums. Viņa māte lepotos, uzzinājusi, ka viņš šos slepkavniekus ir apstādinājis uz mūžīgiem laikiem. Viņa māte priecātos, uzzinājusi, ka Rankstrailam var pateikties par to, ka neviens no viņa vīriem nav kritis un neviens ciems vairs nepiedzīvos melno briesmoņu uzbrukumus, nepārvērtīsies sāpēs un mušu mākuļos ap sarecējušām asinīm. Taču māte nepriecātos, ja viņš kļūtu kā viens no tiem.
Pirms laupītāju apglabāšanas viņi tos atbrīvoja no daudzajiem ieročiem un nedaudzās mantības, noņēma tiem no galvas bruņucepures un aplūkoja. To sejas bija pavisam parastas: itin nekā kopīga ar dēmoniem vai Pekles iemītniekiem. Barvedim un vēl dažiem nebija visu pirkstu un zobu — nebija šaubu, ka šie vīri izbaudījuši bendes knaibļu pieskārienus.
— Pavei, šie ir bijuši algotņi! — iesaucās Trakrails.
Lizentrails apstiprinoši pamāja un klusi teica:
— Kad algas nemaksā, atliek tikai bads. Kad bads pārņem un piepilda visu, atliek tikai zādzība. Kad zādzība ir pastrādāta, atliek tikai bende, un, kad tu zini, ka tevi gaida bende, atliek tikai bēgšana. Kad tu bēdz un visi tevi ienīst, tu pats sāc visus ienīst un kļūsti par laupītāju vai dēmonu.
Algotņi sagrieza gabalos melnās maskas, lai salāpītu savas bruņas vai pagatavotu jaunas siksnas plecu somām. Dažas no laupītāju ķiverēm tika atstātas veselas un uzspraustas mietos — salauztos āvu kātos, ko izvietoja ap ciemu un augļudārzu kā uzvaras zīmi un brīdinājumu.
Lizentrails savāca laupītāju bruņas un no to labākajām plāksnēm izgatavoja puslīdz pieņemamas bruņas Rankstrailam, jo viņa pašdarinātā ietērpa kažokādas nu bija piesūkušās asinīm un drīz sāktu smirdēt, — to nēsātājs pa vējam būtu saožams vairāku jūdžu attālumā, bet par izjūtām, kas pārņemtu, diendienā soļojot tam blakus, nemaz nav ko runāt.
Arī ieguvis ikdienišķāku bruņutērpu, Rankstrails līdzību ar lāci nezaudēja: nekur nebija zudis lielais augums, nekoptā bārda un pār acīm krītošie mati. Iesauka palika tā pati vecā.
Kad kritušie bija apglabāti, Rankstrails noteica, kad un kam jāstāv sardzē.
Bija pieņemts, ka pēc nodaļas komandiera nāves vadība jāuzņemas kādam no dižkareivjiem. Taču dižkareivji bija cits par citu neldzīgāki. Augstāku dienesta pakāpi viņi bija izpelnījušies vienīgi ar sunisku padevību un bezdibenīgu uzņēmības trūkumu, kas šos bija atturējis pat no zagšanas. Ne viena, ne otra īpašība kareivju komandēšanai nebija piemērota.
Pēc vecuma cienījamākais no visiem bija Lizentrails, kurš turklāt bija arī gudrs, mierīgs un visu labi ieredzēts. Taču viņš līdz dižkareivja pakāpei tā arī nebija uzdienējies — tā bija paredzēta algotņiem, kuri nekad nav zaguši (vai vismaz nekad nav tikuši pieķerti), bet Lizentraila nocirstie pirksti un izrautie zobi skaidri liecināja, ka viņš nav ieskaitāms nevienā no šīm kategorijām.
Tā nu pagaidām, nezinot, kā rīkoties, visi darīja to, ko teica Lācis.
Rankstrails rūpīgi pārmeklēja mazo augļudārzu un pašās galotnēs atrada pēdējos starp lapām paslēpušos persikus, kam bija izdevies palikt algotņu nepamanītiem.
Viņš uzrāpās augšā, noplūca augļus un apēda tos, sēdēdams zarā kā milzīga vāvere, kozdams maziem kumosiem un košļādams lēnām, lai salduma pietiktu ilgākam laikam.
Vakarā tika sadalīts arī tas, kas bija atlicis no maizes krājumiem.
Rankstrailam sardzē nebija jāstāv, un viņš aizmiga. Nakts vidū viņu uzmodināja sīks lietutiņš, un tikai šai brīdī viņš atjēdza, ka pirmo reizi mūžā ir nogalinājis cilvēkus.
Viņš bija pārguris un atkal aizmiga.
Viņš ieslīdēja savā ne reizi vien redzētajā dīvainajā, drūmajā sapnī, kas bija neizprotamu sāpju un vilka ilkņu pilns.
Septītā nodaļa
Melnās, mietu galos uzspraustās ķiveres vēstīja par uzvaru, un ganiņi, kas klejoja pa apkārtējiem plašumiem, vadīdami savu kārno aitu ganāmpulkus, šo ziņu izplatīja arvien tālāk.
Dažu dienu laikā jaunumus bija uzzinājis viss novads, un uz oiema atliekām pie dīķa no visām pusēm sāka plūst nelaimju piemeklēto straumes, kas te cerēja atrast drošāku patvērumu.
Ļaudis nāca, nesdami rokās bērnus, pūlēdamies ne mirkli neizlaist no acīm savas vistas un aitas. Visiem sirdī bija naids un šausmas, ko bija iedvesuši nelieši, kuri bija izpostījuši un padarījuši vēl trūcīgāku viņu trūcīgo dzīvi; bet sejā visiem bija redzamas bailes no karavīriem, kuri bija ieradušies, lai ar neliešiem cīnītos. Ģimenes tēvi noraizējušies skatījās, kā viņu vistas kašņājas pie kājām bruņotiem un izbadušiem kareivjiem. Mātes bērniem neļāva atkāpties ne soli.
Rankstrails pieprasīja, lai jaunatnācēji izraugās kādu vecāko un atsūta pie viņa uz pārrunām.
Pēc ilgas spriešanas un lemšanas pie Rankstraila devās veca sieva, kuras deguns bija līks kā vanaga knābis, bet seja šķita pārvilkta ar dzeltenu, miecētu ādu. Rankstrails ar veču vienojās, ka viņu nodaļa kopīgi un regulāri iepirks no atnācējiem vistas un miltus putrai, kas algotņus pasargās gan no bada, gan no bīstamiem kārdinājumiem. Pretī Rankstrails sniedza nelielu daudzumu vietējās naudas, kas bija iegūta, pārmeklējot nokauto laupītāju drānas, — tās bija bronzas monētas, uz kurām bija attēlots savāds divsejains briesmonis. Taču vēl vērtīgāks par samaksu naudā bija solījums sargāt viņus visus: vīriešus, sievietes, bērnus, aitas un vistas.
Vecā sieva devās prom visnotaļ apmierināta, bet algotņi pirmo reizi visa sava drūmā dienesta laikā juta, ka viņiem tiek pievērsti labvēlīgi vai vismaz ne pārlieku naidīgi skatieni.
Lizentrails šai sarunā bija klausījies šaubu pilns. Algotņu karaspēkā viss, kas nebija obligāts vai vismaz skaidri un nepārprotami atļauts, tika uzskatīts par aizliegtu. Un iespējams, augstākstāvošie virsnieki nebūs noskaņoti labvēlīgi, uzzinot par nedzirdēto lēmumu pārtiku visai nodaļai iepirkt kopīgi.