— Kā tad! — rāmi norūca Lācis. —Ja viņiem kas nepatīk, lai nāk un man to pasaka.
Agrāk nevienam komandierim prātā nebija ienākusi doma, ka pārtikas sagādāšanas jautājumu var atrisināt, noslēdzot kopīgu līgumu. Agrāk neviens nebija sapratis vienkāršu patiesību: ja ikviens algotnis ēdamo pūlas sagādāt pats, visi kļūst par konkurentiem, pārtikas cenas kāpj, nauda izsīkst, un nākas ķerties pie zādzībām. Bet reizē ar zādzībām pieaug vietējo iedzīvotāju naids, taču naidam drīz seko arī bendes ierašanās. Lai nenonāktu bendes nagos, daudzi dezertē un kļūst par laupītājiem. Aug laupītāju skaits, un cīņai ar tiem jāvervē aizvien jauni algotņi, un tā šis loks sākas no jauna.
Pēc nelaimīgo procesijas ieradās arī ieroču biedri. Tie bija izdzīvojušie no trim citām algotņu nodaļām, kas jau iepriekš bija atsūtītas uz šo novadu cīņai ar laupītājiem. To bija ap četrdesmit, un tie ieradās pa vienam vai mazos pulciņos, bez komandieriem, no kuriem divi bija miruši no ievainojumiem, bet trešo vēl pirms cīņu sākuma bija nokāvis purva drudzis.
Jau nākamajās dienās Rankstrails sāka pārmeklēt līdzenumu līdz pat pakalniem un ar saviem vīriem vairākkārt veiksmīgi uzbruka no slēpņa, iekams ienaidnieki bija paspējuši atkal saliedēt spēkus. Lai saprastu, kura ir vienīgā vieta, kur Melnie laupītāji varētu slēpties, Rankstrailam bija pieticis aplūkot dubļus, ar kuriem tie mēdza ieziesties: tumšās dūņas noteikti bija ņemtas no upju atliekām, no dubļainajām tērcēm, kuru krastos niedrāji un oleandri bija kļuvuši gaužām pelēcīgi un vārgi, taču vēl spēja apslēpt cilvēkus. Vajadzēja vien upju tecējumu sadalīt pa daļām un tad katru no šīm vietām pa vienai vien attīrīt, uzbrūkot ar visiem saviem vīriem, labi sakopojot katram uzbrukumam spēkus, un tā viss līdzenums drīz bija atbrīvots no laupītājiem, neciešot nekādus zaudējumus.
Jaunpienācēji sākumā smējās par puiku, kurš iedomājies dot pavēles pieaugušiem vīriem un grib komandēt arī viņus, taču ātri vien viņi smieties beidza un pievienojās pārējiem. Jauniņais komandieris spēja saskatīt pēdas tur, kur citi redzēja pliku neko, viņš prata uzminēt ļaužu pārvietošanos, vērojot putnu lidojumu, bija kluss kā čūska, nekļūdījās nevienā uzbrukumā un, šķita, jau iepriekš zināja, kur uzradīsies ienaidnieki. Rankstraila rīcībā bija vēl kāds ierocis, kura nebija citiem: asa oža. Viņš vienmēr spēja pateikt, vai ienaidnieki kādā vietā pabijuši un cik ilgs laiks kopš tā brīža aizritējis.
Pakalnos gan bija citādi. To kraujās nogāzes un takas viņš nepazina, bet laupītāji tur jutās kā mājās. Rankstrails visus savējos sadalīja desmit vīru vienībās, kam sazināties palīdzēja īpaši izraudzīti ziņneši, un devās pārķemmēt augstienes. Viņš iesaistīja savā pasākumā arī ganiņus, apsolot, ka to aitas vienmēr būs pasargātas gan no laupītājiem, gan no algotņiem, un ganu puikas viņam izskaidroja taku zīmējumu un izstāstīja visu par kalnienes mežiem. Ar ganiem viņš izveidoja arī kopīgu sazināšanās sistēmu: tiem vajadzēja vien salikt īpašās, bet neuzmanīga vērotāja skatienu nepiesaistošās kaudzītēs akmeņus, lai, pašu Rankstrailu nesastopot, pavēstītu viņam par redzētajiem ienaidniekiem. Kad laupītāju nogalināto bērnu tēvi lūdza atļauju pievienoties un piedalīties šai karā, Rankstrails bija ar mieru. Velti Lizentrails viņu mocīja, par varēm nopūlēdamies ieskaidrot, ka šāda patvaļība ir stingri aizliegta, — Rankstrails jaunpienācējus pieņēma par izlūkiem un ar viņu palīdzību arī pakalnos iemācījās pārvietoties tikpat brīvi kā agrāk rīsa laukos.
Kalnienes vidusdaļa, Augstklinte, bija noaugusi ozolu un kastaņu mežiem, bet vairāk sāņus stiepās akmeņainu pakalnu virknes — Dzeļakmene, Sāļakmene un Kluiņakmene, kur milzīgi granīta bluķi mijās ar zemiem brikšņiem, un tajos auga mirtes, zemeņkoki, irbulenes un kupli tamariska krūmi, kas iztālēm atgādināja paspūrušus, sīkiem sārtiem ziediņiem ziedošus mākoņus. Takas reizēm vijās augšup lapkoku noēnotas, nolaidenas un viegli pieveicamas, bet reizēm grūti pievārējamas kārpījās stāvus cauri neauglīgām un saules izdedzinātām akmeņainēm. Galvenā stratēģija joprojām bija drosmes un ģeometrijas summa, vienīgi kalnos ģeometrija vairs nebija plakana kā rīsa laukos. Tur, kur pasaule sastāvēja no augstākām un zemākām vietām, vienmēr vajadzēja censties uzbrukt no augšas un neaizmirst rēķināties ar aizām un kraujām, kas varēja aizšķērsot bēgšanas ceļus vai slēpt lamatas. Vispārdrošākais no uzbrukumiem bija pirmais. Apliecinādams savu bezdibenīgo tukšprātību, Siuīls, viens no dižkareivjiem, kuru Rankstrails nevarēja ciest, reiz neslēpdamies tuvojās krūmiem, kur ar duci vīru slēpni bija iekārtojies Rankstrails, būdams pārliecināts, ka ienaidnieki ir zemāk — kādā no meža klajumiem. Taču laupītāji bija augstāk — kastaņu mežā tieši viņiem aiz muguras, un šai gadījumā neko nevarēja līdzēt pat visasākā oža, jo ziemeļu vējš pūta uz nepareizo pusi. Siuīlam uzbruka, viņu atbruņoja un nospieda ceļos, un bija skaidrs, ka kuru katru brīdi viņam nocirtīs galvu. Laupītāju bija īpaši daudz — tik lielā skaitā tos nebija gadījies sastapt kopš pirmās kaujas. Par laimi, Rankstrailu un viņējos tie vēl nebija pamanījuši. Lācis, piesardzīgi slapstīdamies cauri krūmājam, pielavījās tuvāk, iecerējis skriešus mesties pie Siuīla un to atbrīvot. Tas nebūtu nemaz tik riskanti — laupītāji tiktu pārsteigti, bet viņa vīri no slēpņa tos apšaudītu ar bultām. Rankstrails brīdināja Siuīlu ar norunāto zīmi — diviem svilpieniem, ko svešas ausis neatšķirtu no ūbeles sauciena. Siuīls pacēla galvu un ar acīm meklēja komandieri, taču šis skatiens viņu diemžēl nodeva laupītājiem, kuri steigšus apsviedās riņķī un Rankstrailu ieraudzīja. Ūbeles saucienu bija saklausījis arī Lizentrails, kurš komandēja arjergardu, kas atradās krietni zemāk, turklāt pa vējam, — tā nu Lizentrails ar papildspēkiem atsteidzās palīgā un visus izglāba.
— Ei, Lāci, skaties un mācies, — viņš līksmi komentēja notikušo. — Te redzama atšķirība starp ļauno un dumjo. Ļaunais tev kaitē tikai tad, ja pats no tā gūst kādu labumu. Bet muļķis nozīmē nemitīgas briesmas.
Kāds ierosināja Siuīlam atmaksāt ar trāpīgu zobena cirtienu, bet Rankstrails viņu neļāva sodīt, zinādams, ka nāves baiļu pārņemts cilvēks var pastrādāt vislielākās muļķības.
Katrā ziņā dižkareivis Siuīls bija īsta problēma. Rankstrails klusībā viņu sauca tikai un vienīgi par aitasgalvu, bet Lizentrails bija smalkjūtīgāks un dēvēja viņu par cietēju. Siuīlam bija paradums nemitīgi žēloties: viņš allaž visiem pārmeta, ka tie — atšķirībā no viņa un abiem pārējiem dižkareivjiem — dzīvē nav pieredzējuši pietiekami daudz ciešanu. Sevi viņš ciešanu jomā uzskatīja par īstenu veterānu. Viņam pat pietika nekaunības šādi izrunāties arī Trakraila priekšā, kurš bija redzējis, kā viņa māte, apsūdzēta raganošanā, sadeg uz sārta, un kuram pašam vaigā bija iededzināta zīme, ar kādu bija pieņemts apzīmogot visus raganu bērnus un kas laupīja iespēju nodarboties ar jebkādu citu amatu, izņemot dienestu algotņu rindās. Siuīlaprāt, nojēgas par ciešanām nebija arī Lizentrailam, kurš bija varējis vērot, kā samazinās paša pirkstu un zobu skaits, bet par Rankstrailu vispār nebija ko runāt: tas no jaunkareivja uzreiz bija kļuvis par vadoni, izlaidis šai ceļā ne tikai mācību posmu, bet arī ilgo un mokošo virzīšanos augšup pa dienesta pakāpēm no vienkārša kareivja par izlases kareivi, par izcilu kareivi un tālāk par dižkareivi, bet ģeķīgais Siuīls bija svēti pārliecināts, ka tikai šai virzībā iespējams pieredzēt patiesas sāpes un mokas. k