Veiksmīgākās un izšķirošās kaujas notika Dzeļakmenes dienvidu nogāzēs. Plaša kastaņu meža malā bija izvietojušās vairākas zemnieku saimniecības, un tur Rankstrails nepārprotami samanīja ienaidnieku bezjēdzīgo ķiveru ādas un sodrēju smaku.
Laupītāji uzbruka naktī. Algotņi viņus jau gaidīja. Cīņa nebija ilga. Bēgot laupītāji par ķīlnieku saņēma kādu vecu zemnieku, kurš līdz vēlai nakts stundai bija aizkavējies ceļā no Kluiņakmenes. Lizentrails, kā vienmēr vadīdams arjergardu, bēgļus panāca, veco vīru atbrīvoja un pat mierināja, pacienādams ar dažām no savām nedaudzajām kaltētajām vīģēm un malku tīra ūdens no savas blašķes. Vecis runāja nesaprotamā izloksnē, tomēr visiem bija skaidrs, ka viņa vārdi pauž pateicību un svētības vēlējumus.
Līdz ar šo kauju visā novadā bija ieviests miers un kārtība. Kad vajadzēja piebeigt ievainotos ienaidniekus, Trakrails ierosināja paturēt tos gūstā un izārstēt: ja izplatītos ziņa, ka pastāv iespēja palikt dzīviem, atlikušie laupītāji noteikti padotos paši. Taču Trakraila plānam bija kāds trūkums: viņš nezināja, kur gūstekņus nomitināt un ar ko tos barot. Rankstrails, šo priekšlikumu izdzirdis, sāka smieties. Siuīls ņirgājās ilgāk nekā mēnesi. Trakrailam mirušie nepatika, pareizāk, viņam nepatika nogalināt un viņš nebija īsti piemērots algotņa arodam. Viņš algotņu rindās bija nonācis spiestā kārtā: ar sejā iededzināto raganas bērna zīmi viņš citu darbu darīt nedrīkstēja. Taču viņš lieliski prata ārstēt ievainojumus un pazina visas derīgās un dziedējošās zālītes, tāpēc visi viņu mīlēja.
Pienāca ziema, tā bija īsa, dzidra un sausa.
Plāna sniega kārtiņa uz vienu dienu nobalsināja Augstklintes strupās virsotnes un tūlīt nokusa. Pavasarī no Daligaras ieradās oficiāls ziņnesis, kurš atgādāja pareizi un precīzi aprēķinātu algu un — tas bija kas neredzēts un nepiedzīvots, jo it visi algotņi bija lasīt un rakstīt nepratēji, — vēstuli Rankstrailam. To bija sūtījis viņa tēvs, un tā bija rakstīta labi pazīstamajā Trakā Rakstveža slīpajā rokrakstā. Vēstule sākās ar vārdiem: "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…" Tālāk sekoja pateicība par veiksmīgi saņemto naudu, apgalvojumi, ka viss sokoties arvien labāk un par klepu esot palikušas tikai atmiņas; tad nāca ziņas par jaunāko brāli, kurš augot par brašu puiku, un par mīļo māsu, kura esot uzsākusi veļasmazgātājas darbu un par kuru Arējā loka saprecinātāja esot teikusi, ka tad, kad pienākšot īstais laiks, viņai par vīru varbūt derēšot maiznieka dēls; un visbeidzot bija izteikti piekodinājumi sargāties no aukstuma, no karstuma un — lai dievi pasargā! — no ienaidnieku bultām un zobeniem.
Aizklīdis mežā, nolīdis starp kazenājiem, cīnīdamies ar mežacūkām par ozolzīlēm, bet par paša asinīm ar utīm, kas lielā skaitā mājoja viņa bruņās, jaunais kareivis vēl un vēlreiz pārlasīja šo vēstuli, kas bija taustāms pierādījums tam, ka pastāv arī citāda dzīve, kas atšķiras no viņu esamības, kura aizrit, ložņājot pa dubļiem un ik mirkli apzinoties, ka ikkatrs elpas vilciens var izrādīties pēdējais. Tumsā, kad vēstuli pārlasīt nevarēja, Rankstrails vienkārši slidināja pirkstus pār lapu, uz kuras bija rakstīts: "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…"
Pienāca pavasaris un pagāja, atkal tika atvesta alga. Augstklinte bija attīrīta no laupītājiem, un algotņi ķērās pie pārējo pakalnu atbrīvošanas. Vasara no jauna izkaltēja un izdedzināja zāli. Pa visu novadu un vēl tālu aiz tā robežām izplatījās ziņa, ka uzradies neuzveicams karotājs, spēcīgs kā lācis un drūms kā vilks, un tas vedot algotņus no vienas uzvaras uz nākamo. Viņš bija stingrs vadonis, ar mīkstsirdību neizcēlās, un neviens no ienaidniekiem pēc sadursmes ar viņu dzīvs nepalika, taču viņš žēloja nevainīgos un it visur atjaunoja zudušo taisnīgumu.
Atkal pienāca alga, un Rankstrails izmantoja ziņnesi, lai pusi no tās nosūtītu tēvam.
Rudenī arī visi pakalni bija tīri, un notika tas, kas allaž mēdza notikt, kad visos karos bija uzvarēts.
Algu neviens vairs šurpu neveda. Pārtikas piegādes pārvērtās neskaidrās atminās, j
Zemnieki atgriezās savās saimniecības, kuras nu bija drošībā, un ar pieaugošām dusmām un aizdomām vēroja, kā neizskaidrojami izretinās kāposti dobēs, bet vistas dēj arvien retāk vai — tavu nelaimi — pazūd pavisam, gluži kā rēgi izgaisdamas rudens pirmajās miglās. Visā novadā valdīja miers. Algotņi nevienam nebija vajadzīgi.
Rudenī garnizonu no laukiem, kur tomēr allaž varēja kaut ko nomedīt, bet kādas aitas pazušanu izskaidrot ar dabiskiem iemesliem, pārcēla uz miestiņu, kas bija šī apgabala centrs un kur nepieskatīti klejoja vienīgi klaidoņi kaķi (kuri patiešām drīz pazuda).
Pilsētiņa, lepni saukta par Augstpili, pletās uz vienas no Dzeļakmenes nogāzēm un patiesībā bija vien liels ciems ar putekļainām ielām un augstiem akmenskrāvuma žogiem, pār kuriem savus derīgos zarus kāra vīģukoki un savus izspūrušos un nederīgos snaikstīja palmas. Dārzu pavēnī slēpās mazas mājeles nobalsinātām sienām, tumša koka durvīm, pavisam šauriem lodziņiem un konusveidīgiem, smailiem jumtiem, kas palīdzēja mazināt karstumu vasaras dienās un ātrāk aizplūdināt ūdeņus spēcīgo rudens lietavu laikā. Vienība iesoļoja pilsētā, bet neviens to nesagaidīja, tikai kāds drūms kareivis ierādīja viņiem vecu aitu kūti, kas turpmāk būšot viņu kazarmas.
— Paklau, Lāci, — teica Lizentrails, — es negribu tēlot smalku mamzeli, bet te patiešām smird ļaunāk nekā mēslu bedrē, un tas vēl nebūtu nekas, jo pie mēslu smakas mēs esam pieraduši, taču te vispār nav ko elpot. Nav gaisa. Un pieaudzis vīrs te taisni nemaz nevar nostāties. Mums būs jārāpo četreniski kā suņiem.
— Tad apsēdies, — samierinoši atteica Siuīls, — tā tu mazāk piekusīsi.
Lai nebūtu jākvern piesmirdušajā stallī, viņi, satupuši dubļos, atspieduši muguru pret akmens sienām, augas dienas sēdēja miestiņa galvenajā laukumā, kur bija veca aka. Tieši iepretī atradās Varas pils — apgabala vislielākā ēka. Tai bija divi stāvi un kolonāde, kas balstīja nevienādas arkas. Augšstāvā dzīvoja gubernators, kāds daligarietis, kurš bija ļoti gara auguma un neiedomājami kalsns, pareizāk, izģindis, — un tas nu tiešām bija grūti saprotami, jo šim vīram vistu netrūka.
— Viņam žults maitā asinis, — pieņēmumu izteica Trakrails, kuram bija pamatīga pieredze medicīnas mākslā. — Droši vien viņam bijuši tārpi, bet neviens nav viņu kārtīgi izārstējis.
— Drīzāk tā žults viņam maitā dvēseli, — secināja Lizentrails, kuram bija pamatīga pieredze dzīvošanas mākslā. — Viņš droši vien jau piedzimis kā pilnīgs muļķis, un māte pie laika nav viņu kārtīgi iepļaukājusi atšķirībā no manējās, kura gan zināja, kā tā lieta darāma.
Gubernators patiešām bija gaužām savāds: viņa sejā allaž bija redzams nīgrs nelaimīgums, tas lika uzkumpt viņa mugurai, bet muti zem plānā, līkā deguna savilka šķībā vīpsnā.
Apakšstāvā uzturējās neliels garnizons — trīs kavalēristi un četri kājnieki, tepat bija arī zirgu stallis, kā arī tiesas zāle ar palīgtelpām un palīgierīcēm, proti, bendes darba vieta, soda sieksta, galvu cērtamais bluķis, dažāda lieluma un formas knaibles un ogļu trauki, daļa no kuriem bija piemēroti arī līdzņemšanai izbraukumos uz lauku apvidiem. Visapkārt Varas pilij bija dārzs, kur smaragdzaļā mauriņā ziedēja milzums rožu, — šis košais zaļums izcēlās uz apkārtējā putekļainā pelēcīguma, kas valdīja visā apvidū. Mauriņu ik dienas laistīja, ūdeni spaiņiem smeļot no akas augu gadu, arī no jūnija līdz septembrim, kad saules stari krita stāvus un ūdens bija tik maz, ka sievietes, kas bija atnākušas to pasmelt, nevarēja piepildīt savas krūkas.