Kad beidzot viņš pārradās mājās, lai parādītu savu dārgumu, nekas nenotika tā, kā viņš bija izsapņojis. Māte šņukstēja, tēvs bija nomākts: bija pienākusi ziņa, ka šai naktī piedzimis arī dižkunga Erktora dēls, kurš ticis nosaukts par Ēriku, taču Nāves eņģelis bija ieradies un aizvedis sev līdzi dižkundzi Lucillu — turp, no kurienes neviens neatgriežas.
Rankstraila sirds sažņaudzās.
Viņš nožēloja, ka vēl nesen bija apskaudis šo Citadeles bērnu, kuram visu mūžu netrūks desu apļu un pusapļu, taču kuru nekad neapspīdēs mātes smaids. Pirmoreiz Rankstrails apjēdza, ka pats ir īsts veiksminieks. Viņam bija tēvs, viņam bija māte. Viņš bija dzīvs.
Rankstrails uzlūkoja mātes seju, pa kuru ritēja asaras, un, gribēdams drīzāk remdēt viņas bēdas, sniedza medus kāri.
Māte pārstāja raudāt.
Tēvs šausmās sastinga. Un pārskaitās — Rankstrails neatcerējās, ka tēvs agrāk kaut reizi būtu dusmojies.
— Nekad vairs! — tēvs kliedza. — Nekad vairs, nemūžam! Apzvēri! Vai tad tu nesaproti? Bites varēja tevi nogalināt. Tu varēji nokrist no zara. Varēji nomirt. Tu nedrīksti tā darīt! Paskaties, kā tu esi sadzelts! Bez manas atļaujas tu nedrīksti iet projām uz rīsa laukiem. Vai tu maz zini, cik ļoti mēs uztraucāmies?
Rankstrails raudzījās uz tēvu izbrīnīts un pat aizgrābts. Tēvs nekad agrāk balsi nebija pacēlis. Viņš pirmo reizi dzirdēja, kā tēvs klaigā. Doma, ka tēvs viņam tikko aizliedzis sasisties vai savainoties, Rankstrailu sajūsmināja un iepriecināja.
Bet izrādījās, ka tas vēl nav viss: bija vēl citi iemesli, kāpēc medu vākt nedrīkstēja. Tēvs rāmākā, taču bažīgā balsī paskaidroja, ka tas esot aizliegts. Bites dzīvojot savvaļā un saimnieka tām neesot, tomēr to medu ņemt nebija atļauts.
Viņi, Ārējā loka iemītnieki, nepiederēja pilsētai, viņus te tikai piecieta. Viņiem nebija nekādu tiesību. Viņi neko nedrīkstēja aiztikt — ne apelsīnus kokos, ne zivis dīķos, ne gārņus, ne savvaļas bišu medu, jo tas viss piederēja pilsētniekiem, bet viņi tādi nebija, viss piederēja pilsoņu kopumam, bet viņi tajā nebija iekļauti. Viņus uz šo pilsētu neviens nebija aicinājis, tāpēc šejieniešiem nebija nekādu pienākumu dalīties ar viņiem savos labumos.
— Tu esi mans bērns, — tēvs piebilda, — un es negribu, lai tu vēl kādreiz darītu kaut ko nelikumīgu. Lai arī bitēm nav saimnieka, šis medus, saproti, nepieder tam, kurš to atrod. Tas nepieder tev, kaut arī tu biji veikls un drosmīgs un izcieti sāpes, lai to sagādātu. Medus vākšana ir zagšana. Citi to dara, es zinu. Citi nodarbojas ar malumedniecību, citi ar kontrabandu, bet mēs ne, mēs to nedarām. Tu, es, mans tēvs un mana tēva tēvs — mēs visi esam cilvēki, kas ciena likumus. Mēs nekad neesam zaguši. Neko. Nekad. Labāk mirt badā. Ne es, ne mans tēvs, ne tēva tēvs nekad…
Un arī tas nebija viss: Rankstrailam bija paveicies tikai tāpēc, ka sērās par dižkundzes nāvi visi bija aizsteigušies uz Citadeli un pat Lielie vārti bija palikuši bez apsardzes…
— … Ja tu zodz, tevi drīkst sodīt. Tevi drīkst nopērt. Es ne… nekad… es to neizturētu, saproti? Es neizturētu, ja kāds darītu pāri manam bērnam. Es negribu, lai sargkareivim ir tiesības nopērt tevi ar pātagu vai noslānīt ar rungu, nekad…
Rankstrails bija tik aizņemts, apdomājot jauno atklājumu, ka viņš pieder ne tikai sev, bet arī savam tēvam un mātei, ka pirmajā brīdī pat nesadzirdēja mātes balsi, kas uzstājīgi atkārtoja: — Nē, nē, nē… — Arī tā nekad agrāk nebija noticis.
Māte teica, ka tā vis neesot, ka Rankstraila laupījums (ko sauca par liāri) nozīmējot glābiņu. To varot pārdot. Viņiem mājās daudz ēdamā vairs neesot. Par grezno lādi, ko tēvs bija izgatavojis, nebija samaksāts, un par logu rāmjiem, ko viņš nesen salabojis, arī ne. Tāpēc būtu veltīgi lolot tukšas cerības. Viņa pati veļu mazgāt nevarot, vismaz pagaidām ne, kamēr bērns vēl tik maziņš. Plikas maizes un sīpolu viņiem dažām dienām vēl pietikšot, bet kas notiks tālāk? Ja viņa neēdīs, piens izsīks, un mazulīte nomirs badā. Medu varēja pārdot. Un pašu kāri arī: tas bija vasks. Gan viens, gan otrs — vērtīga manta. Medus un vasks nozīmēja viņu mazulītes dzīvību. Viņu meitiņa nenomirs tā, kā bieži nomirst nabagu bērni. Viņu mazulīte dzīvos par katru cenu, lai arī ko tas prasītu. Un tā ir īsta laime, ka Rankstrails… ka Rankstrails spēj sagādāt medu.
Tēvs raudzījās pretī kā valodu zaudējis, un šķita, ka viņam kāds sāpīgi iesitis. Tad kaut ko neskaidru nomurmināja: viņš esot… viņš ne… viņš negribējis… viņš…
Rankstrails klusēja, viņš bija apjucis. Klusēšana viņam bija pierasta lieta, viņa dabiskais stāvoklis, turpretī šāds apjukums bija kas jauns, ko līdz šai dienai nebija gadījies izjust. Līdz šim viss bija skaidrs: bija labie un pareizie darbi un bija sliktie un nepareizie, un labo no ļaunā atdalīja kvēlojoša svītra. Pārnest mājās ūdeni bija labi, par to slavēja. Kauties bija slikti, pat ja to darīja, aizstāvot mammu: netaisnīgi, tomēr saprotami. Ja viņš nekāvās, viņu slavēja. Taču tagad viņš bija izdarījis sliktu darbu, kas tomēr bija mazāk slikts par citu ļaunumu — māsiņas badu. To bija grūti aptvert. Rankstrails saprata: ja viņš turpinās zagt medu, neviens viņu par to nekad neslavēs, turpretī, ja viņš medu vairs nezags, māsiņa cietīs. Viss bija nepareizi. Rīcība, kas būtu tikai laba un pareiza, nemaz nebija iespējama.
Veco maisu, kurā Rankstrails bija nests zīdaiņa vecumā, māte tagad pāršuva tā, lai tajā varētu noglabāt medus kāri, un aizsēja ar to pašu pīto ādas saitīti. Tad uzlūkoja Rankstrailu.
— Kāpēc tas jādara viņam? Viņš ir bērns! — iesaucās tēvs. — Pieaugušie esam mēs.
— Tieši tā. Mēs esam pieaugušie. Tu esi pieaudzis. Ja tevi pieķertu, mūs sodītu un padzītu no pilsētas. Un, ja mēs zaudēsim pajumti, Liesma nomirs.
— Viņš ir tikai bērns. Un gandrīz neprot runāt….
— Ko vajadzēs, viņš parādīs ar zīmēm… Turklāt es… man… nepatīk runāt… ar svešiem… un tu… kad jārunā par naudu… tu… viņš šai ziņā nav sliktāks par mums abiem un mazāk riskē.
Iestājās klusums. Tēvs nodūra acis.
Mamma paskaidroja Rankstrailam, kur jāiet. Pie aizsargmūru dienvidu sienas atradās letes, kur tirgoja marcipānu un — kas vēl svarīgāk — mazus, plakanus, dzintaraini dzeltenus un kraukšķīgus našķus, ko gatavoja, medū karamelizējot sezama sēklas. Tur Rankstrailam vajadzēja parādīt savas bišu šūnas un sagaidīt, ko par tām solīs dot pretī. Tad mirklīti izlikties šo piedāvājumu apsveram un tad piekrist. Piekrist, vienalga, cik un ko par šūnām solītu. Tik trūcīgi ļaudis kā viņi nevar daudz kaulēties. Turklāt viņi nemaz nezina, par kādu cenu parasti pārdod zagtu medu, — viņiem taču nav nekādas saprašanas par kontrabandu un melno tirgu, jo tieši tā šī nodarbošanās saucama. Lai ko arī par medu solītu, Rankstrailam jāpiekrīt.
Vai viņš sapratis?
Rankstrails pamāja. Viņš bija sapratis.
Viņš atrada īsto vietu.
Tur bija kāda veca sieva sīkās bizītēs sapītiem matiem, viņa aplūkoja medus kāri un apmaiņai piedāvāja desiņu. Rankstrails juta, kā pār muguru pārskrien auksts drebulis, — tāda tirpoņa pār kauliem parasti pārskrēja brīdi pirms kautiņa. Viņš nekavējoties aizmirsa piekodinājumu piekrist jebkurai piedāvātajai samaksai, atdot medu un iet projām. Viņš vecenei pat neatbildēja. Tikai ielika kāri atpakaļ maisā un pagriezās uz iešanu.