— Došu divas, — iesaucās vecā. — Neej prom! Pagaidi. Šīs šūnas nav diez ko labas. Redzi, te pat aplipušas ar zemēm. Bet tu izskaties krietns puika. Došu tev divas desiņas. Tikai tāpēc, ka tu izskaties krietns puika.
Rankstrails apstājās un izlikās apdomājam. Tad pacēla roku un parādīja trīs pirkstus. Rankstrails skaitļus pazina. Gadiem ilgi viņš bija klausījies, kā ļaudis rēķina un kaulējas, un kaulēšanās — tā gan viņam šķita aizraujoša. To ne salīdzināt nevarēja ar muļķīgiem pastāstiem, kur princeses tērgā ar krupjiem. Uzmanīgi klausoties un skatoties, arī viņš pats bija iemācījies skaitīt uz pirkstiem.
Večiņa greizi pasmaidīja. Arī viņa nebija ar pliku roku ņemama. Bizītēs bija savītas viņai visapkārt galvai glītos koncentriskos apļos. Viņa piedāvāja divas desiņas un trīs kartupeļus. Rankstrails papurināja galvu, nolika maisu zemē un parādīja desmitniekā ieplestus abu roku pirkstus: divas desiņas un desmit kartupeļus. Kartupeļi stāvēja divos spaiņos turpat līdzās vecenei, sašķiroti lielajos un mazajos. Rankstrails ar pirkstu norādīja uz lielajiem kartupeļiem. Beigu beigās vecā bija ar mieru medu iemainīt pret divām desiņām un septiņiem lielajiem kartupeļiem. Rankstrailam vajadzēja savaldīties, lai nesāktu smieties. Skaitļi viņu uzbudināja tāpat kā ģeometriskās formas un attālumi, turklāt, stājoties pretī vecajai sievai un kaulējoties par cenu, viņš bija juties kā īstā duelī — kaujā, kurā asinis nelīst, bet kurā viņš var cīnīties par mammu un tēti.
Rankstrails atgriezās mājās ar desiņām un kartupeļiem. Šī bija pirmā reize, kad viņš kaut ko tik varenu bija paveicis viens pats, — viņš bija tirgojies ar īstu un svešu pieaugušo un veiksmīgi ticis ar visu galā, viņam bija izdevies, viņš visu bija izdarījis spoži, taču jau atkal neviens viņu neslavēja. No pārnestajiem labumiem vakariņas sanāca nesalīdzināmi bagātīgākas nekā parasti, tomēr viņi abi ar māti tās ieturēja pilnīgā klusumā — tēvs ēdienam pat nepieskārās. Viņš tikai paziņoja, ka neesot izsalcis, un turpināja darboties ar kaltu, gatavodams jaunu solu cerībā, ka par šo gan viņam kāds samaksās.
Pienāca vakars, un drīz māja bija stāvgrūdām pilna, jo sanāca kaimiņienes un tuvākās apkaimes sievas. Te bija donna Čīra, donna Sabīrija un pat donna Gudzārija, maiznieka sieva, Arējā loka visturīgākā matrona.
— Smuka mazulīte, — teica donna Sabīrija, kura dāvanai bija atnesusi zilu īsta zīda lentes gabalu.
— Tiešām glītiņa, — apstiprināja donna Čīra, kura bija atnesusi no kaula darinātu sirdsveida piekariņu, kas, kā runāja, palīdzot arī pret nelāgiem sapņiem un apsaldējumiem.
— Neapšaubāmi izskatās labāk par savu brāli, kurš drīzāk atgādina lāci, ne puiku. Cerēsim, ka vismaz šī iemācīsies runāt, kā pieklājas, — noteica maiznieka sieva, kura dāvanu nebija atnesusi.
Pēc tam, kad donna Gudzārija pacietīgajiem klausītājiem visai ilgi bija klāstījusi, kāds zelta gabaliņš esot viņas pašas puika un cik laimīga būšot tā meitene — protams, apveltīta gan ar skaistumu, gan ar pietiekamu pūru —, kuru viņš agrāk vai vēlāk izraudzīšoties par savu līgavu, sieviešu runas pievērsās arī priekam un izmisumam, kas bija nācis pār dižkunga Erktora namu. Viņas stāstīja, ka viss jau bijis sagatavots varenām dzīrēm, kurās bijis paredzēts pilsētniekus cienāt ar vīnu un marcipānu, taču visas līksmības tagad atceltas un pārvērtušās drūmā vāku vakarā. Donna Gudzārija kā vienmēr zināja visu. Viņa pārstāstīja arī pēdējās baumas, piesardzības dēļ atklādama tās pusčukstus:
— Tā nav nejaušība, ka Nāves eņģelis apmeklējis dižkunga Erktora namu. Ļaudis runā, ka mieram pienācis gals. Esot atgriezušies elfi. Pie vainas droši vien ir viņi. Kurš gan cits lai tas būtu? Tagad, kad Nebeidzamās lietavas visur sāk pierimt un varētu atvilkt elpu pēc grūtākiem laikiem… Taisni tagad kā par spīti atgriežas elfi, šī visa ļaunuma sakne. Viņi esot astaini. Es dzirdēju, ka viņi saindējot avotu ūdeņus, lai izraisītu mēri, jūs tak zināt, tā ir tā sērga, kad ļaudis apmirst kā mušas. Elfi naktīs staigā apkārt un aprij nepieskatītu bērnu un dzemdībās novājinātu sieviešu dvēseles. Jums arī šonakt vajadzētu uzmanīties. Klīst baumas, ka Daligarā, galvaspilsētā, nez no kurienes esot uzradies kāds elfs, vēl pavisam mazs, un esot tur noslaktējis visas vistas, pīles, žubītes un pat papagaiļus dārzos.
Pēc tam kad kaimiņu sievas, piekodinājušas piesargāties un novēlējušas laimi un veselību, devās prom, pienāca nakts, un mazo mājiņu ietīstīja tumsa. Tēvs iekārtojās blakus mātei un drīz vien aizmiga, bet Rankstrails vaļējām acīm raudzījās tumsā. Jau kopš mazotnes viņš gulēja maz, viņam vajadzēja mazāk miega nekā vecākiem. Nogaidījis, līdz visi iegrimst ciešā miegā, kas, pārklājot žēlsirdīgu segu, izdzēš no prāta visas bēdas un raizes, Rankstrails piecēlās, tumsā sameklēja māsas guļvietu, nometās ceļos tai blakus un nekustīgi tupēja, ieklausīdamies mazulītes elpā. Mēness izlīda no mākoņu aizsega un pa mazo lodziņu apaļš, rikai mazliet nošļauptiem sāniem kā saspaidīts apelsīns, apspīdēja jaundzimušo. Rankstrails pastiepās un pieskārās sīkajai roķelei, kas bija savilkta dūrītē. Māsa nepamodās, bet pa miegam, pat neatvēmsi acis, paplēta plaukstu un sakļāva pirkstiņus ap brāļa īkšķi. Rankstrails sajuta, cik silta un mitra ir viņas plauksta un cik liels spēks piemīt tik mazai rociņai. Kaut arī viņš saprata, ka šī kustība neviļus un neapzināti izdarīta miegā, viņam tā patika. Viņš palika turpat. Viņa iekšienē bija kāda skumīga ēna, tāda kā nespodra melanholija, tā bija jūtama vienmēr un pazuda tikai tad, kad mamma smaidīja, bet tā bija izdzisusi arī šajā brīdī, kad viņa un māsas rokas bija saskārušās.
Rankstrailu aizkustināja māsas smarža.
Pār mazulīti krita mēness stari. Viņas sīkā, uzblīdusī, grumbainā sejiņa neko daudz pa šo dienu nebija mainījusies, varbūt vienīgi vairs nebija tik sarkana. Taču šoreiz Rankstrails nosprieda, ka tēvam ir taisnība. Tās runas par stārķi joprojām nebija saprotamas, taču māsa patiešām bija skaista. Viņa bija piedzimusi no tā paša mātes klēpja, kas bija laidis pasaulē arī Rankstrailu. Un viņa sauks par tēvu un māti tos pašus cilvēkus, kurus par tēvu un māti sauca arī Rankstrails.
Viņa bija viņa māsa.
Māsa.
Māšele.
Viņš domās atkārtoja šos vārdus gluži kā dziesmu. Rankstrails zināja, ka vārdi nav viņa stiprā puse, taču juta, ka dažiem vārdiem piemīt savāds burvju spēks. Māsa bija viens no tādiem. Arī māte, tēvs un dēls varēja būt burvju vārdi.
Rankstrails zvērēja, ka izlaupīs visu medu līdz pat Tumšajiem kalniem, ja vien tas būs vajadzīgs. Ja vajadzīgs, viņš būs gatavs arī nogalināt, un, kamēr vien viņš būs dzīvs, neviens nekad nedrīkstēs darīt pāri Liesmai. Kamēr vien viņš būs dzīvs, viņa māsa nekad necietīs badu. Un, ja kāds grib teikt, ka viņa māsa ir neglīta, lai saka to brīdī, kad Rankstraila nav tuvumā.
Rankstrails neuzdrošinājās pakustēties, neuzdrīkstējās atteikties no mitrā un siltā pieskāriena viņa pirkstam, no šī tvēriena, kas apzīmogoja solījumu visam mūžam. Viņš palika nekustīgi tupam uz ceļiem, līdz Liesmas sejiņa sāka šķobīties un viņš noprata, ka izsalkums māsu kuru katru brīdi pamodinās. Ausa gaisma. Viņš negaidīja, līdz mazulīte ieraudāsies. Viņš paņēma savu jauno tarbu un izlavījās no mājas, steigdamies uz rīsa laukiem — pretī jaunai dienai zagļa gaitās.
Piecu, bet varbūt sešu gadu vecumā — kas to lai zina, jo gadus var skaitīt tikai tas, kurš pazīst kalendāru, bet tādas zinības bija gandrīz tikpat neiedomājamas kā pats kalendārs kādā no šo tukšinieku mājām — Rankstrails kļuva par labāko medus zagli visā Arējā lokā, un tā bija īsta laime, jo neilgi pēc Liesmas piedzimšanas mamma saslima ar klepu, bet rozmarīna novārījumā izkausēts medus slimības lēkmēm lika pierimt.