Apdomājies vēl kādu brīdi, Joršs secināja, ka šis pieņēmums ir labs, tomēr nepilnīgs.
Valdītājs un Tiesnesis negribēja steigties palīgā Varilai un nevēlējās, lai ziņa par aplenkumu top zināma Daligarā, jo baidījās, ka viņa algotņu Kapteinis atteiksies pildīt pavēli sēdēt mierā un necīnīties. Kapteinis par notikušo neko nezināja. Ja viņš zinātu, tad steigtos glābt savu pilsētu, vezdams līdzi savus vīrus, kum vairākums arī bija dzimuši Varilā.
Šī doma Joršam ļoti patika, un viņš to prātā pārcilāja vēl un vēlreiz, ne jau tikai tāpēc, ka tā bija loģiska un loģika vienmēr sagādā baudījumu prātam, — arī tāpēc, ka tā piedāvāja risinājumu.
Beidzot viņam bija plāns. Tas nebija nemaz tik sarežģīti: Melilots un Pallādijs atgriezīsies Daligarā un sacels trauksmi: Briesmīgais elfs ir atgriezies! Tiesnesis viņu tvarstīt sūtīs algotņus kopā ar mītisko Kapteini, bet Joršs tos aizvilinās līdz pašai Varilai. Patiesībā plāns nebija viņa paša sagudrots — reiz tā jau bija noticis. Viens no pēdējiem elfu karotājiem arī bija panācis, ka cilvēku karaspēks, vajājot viņu, nonāk pie aplenktas pilsētas un to atbrīvo. Joršs precīzi neatcerējās, kuros laikos tas bija noticis, — katrā ziņā neilgi pirms elfu varenības sabrukuma, tolaik, kad jau bija iespējams, ka pilsētu aplenc orki, toties, tā kā karotāja vārds bija visai līdzīgs viņa paša vārdam, atmiņa to bija saglabājusi: Nerstrinkails, pēdējais karotājs. Tā Kapteinis uzzinās par Varilas aplenkumu. Viņš to uzzinās nevis no kāda stāstītā, bet gan ieraudzīs-pats savām acīm, kopā ar visiem saviem vīriem būdams ārpus Daligaras un pietiekami tālu no Tiesneša bendēm un karātavām. Tad viņš varēs nepakļauties Tiesneša pavēlēm un cīnīties. Kapteinis visu uzzinās. Viņa armija nebija pietiekami liela, lai Varilu atbrīvotu, taču labāk tāds, nekā nekāds karaspēks. Tas būs sākums. Pirmais uzbrukums. Tas aizsāks pretestību. Pretošanos. Un orkus beigu beigās padzīs.
Plāns bija labs. Joršs īstenos zelta likumu, kas jāievēro ikvienam cīnītājam, kurš pats cīnīties negrib: sameklē īsto cilvēku, aizved viņu uz īsto vietu un dodies mājās. Viņš izklāstīja savu ieceri Melilotam un Pallādijam, kuri sirdsmieru neatguva, taču arī tik izmisuši vairs neizskatījās. Varbūt viņi nonāks Daligaras pazemes cietumā pie žurkām, varbūt beidzot saņems sodu par dezertēšanu, toties bija atdzimusi cerība. Agrāk vai vēlāk Varilas aplenkums tiks pārrauts un viņu bērnus kāds izglābs.
Kā viņi abi juceklīgi skaidroja, esot divi nāves paveidi: cilvēks mirst, bet neviens viņam nepalīdz un visiem viņa nāve ir pilnīgi vienaldzīga, vai arī kāds tomēr cenšas palīdzēt, kaut arī dzīvību izglābt tam neizdodas.
Tas nav viens un tas pats.
Joršs pūlējās abus nomierināt: viņam un Kapteinim kopīgiem spēkiem viņu bērnus izglābt izdosies.
Kārpoties augšā pa taku, bija aizritējusi visa diena. Riets nokrāsoja debesis sarkanas. Beidzot viņi bija nonākuši tur, kur sākās ūdenskritums, un Joršs atkal nodomāja, ka tāpat kā viņi šodien te uzkāpuši, citudien pa šo taku kāds, piemēram, orku karaspēks, var nokāpt lejā.
— Neko citu nevar darīt, — viņš vēlreiz nočukstēja, no augšas sazīmēdams piekrastē savu māju. Tur bija Rite un Erbrova.
Ik mirkli vajadzēja cīnīties ar mežonīgu vēlēšanos griezties atpakaļ. Zirgs atkal pacēla galvu un viņu uzlūkoja, tā skatiens pauda pieklājīgu, tomēr absolūtu vienaldzību pret nožēlu, kas mocīja Joršu. Pamazām nolaidās tumsa, un bija laiks iekārtot nometni naktsguļai.
Morons bija kluss un saspringts. Turpretī Melilotam un Pallādijam gribējās papļāpāt. Pallādijs stāstīja par savu jaunāko dēlu, kurš spītīgi nemācoties runāt, varbūt baidīdamies, ka, iemācījies runāt, kļūs liels un viņu vairs neviens neauklēs un nelutinās. Melilots stāstīja par savu vecāko meitu, kurai nesen pašai bija piedzimusi meitiņa, un centās izskaidrot, ka būt vectēvam ir pavisam citādi nekā būt tēvam, taču īstie vārdi nedevās rokā, un viņa sakāmais palika nepabeigts, — tas rāmi izdzisa starp pavasara nakts klusajiem trokšņiem.
Joršs ar šaujamloku katram nomedīja pa forelei, un tās tika izceptas no žagariem un pīniju čiekuriem sakurtā ugunskurā.
Nakts pagāja.
Rīts uzausa miglains.
Morons bija pazudis. Bija maz ticams, ka viņš viens pats būtu uzdrošinājies doties dziļāk orku apsēstos novados; vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka viņš aizsteidzies uz Daligaru, lai Joršu pārdotu Valdītājam un Tiesnesim, pretī saņemot dižkareivja vietu un puspinti gaiša alus.
Joršs pamodināja Melilotu un Pallādiju un līksmi pavēstīja, ka to upuris vairs nav nepieciešams: viņiem vairs nevajadzēs doties uz pilsētu, kas iesaukta par Dzeloņcūku, un riskēt ar ieslodzījumu cietumā vai nonākšanu pie karātavām, lai uzkurinātu Tiesneša niknumu un uzrīdītu Joršam karaspēku.
Viņš pats no mājām bija paķēris līdzi savu personīgo nodevēju, un šāds atrisinājums bija gan ērtāks, gan izdevīgāks.
Morons parūpēsies, lai Joršu vajāt mestos visi grāfistes karavīri.
Divdesmita nodaļa
Kapteinis Rankstrails nolamājas.
Tas bija kluss lāsts, kas pagaisa starp pavasara rīta klusajiem trokšņiem, tiem nekādi nekaitēdams. Tas neiztraucēja ūbeļu dūkošanu urj zvirbuļu čivināšanu; arī liegā brīze turpināja šūpināt zaros tikko izplaukušās tapiņas. Rankstrails tās nevarēja saskatīt, taču to šalkšanu dzirdēja.
Kapteinis nolamājās vēlreiz. Ja dievi dzirdētu kaut trešo daļu no tā, ko Rankstrails tiem novēlēja un ieteica darīt, iespējams, tie viņu nevilcinoties satriektu savām zibeņu strēlēm — taču dievi jau cilvēku runās nekad neklausās.
Visu nebeidzami garo februāri, kas bija mokoši vilcies uz priekšu soli pa solim, pilienu pa pilienam, kamēr dienu nomainīja nākamā diena, nakti nākamā nakts, smacējošu agoniju nākamā tikpat smacējoša, Rankstrails bija lūdzies un beidzot skaidrāk par skaidru bija sapratis, ka dievi ir akli un kurli vai vismaz gluži vienaldzīgi pret cilvēku gaitām un to skaitītajām lūgsnām. Nu ritēja tikpat nebeidzams marts, un Kapteinis vairs nelūdzās. Viņš lādējās, taču dievi par viņa lāstiem nelikās ne zinis tāpat, kā nebija likušies ne zinis par viņa lūgšanām.
Kapteinis izstaipījās.
Bija tik savādi nīkt pilnīgā bezdarbībā.
Nekas tamlīdzīgs viņam nebija gadījies gadiem ilgi, un arī agrāk retie bezdarbības brīži bija visai īsi. Tagad laiks šķita gurdens un laisks, nekas nespēja sakustināt tā lēno plūdumu. Vienīgā rītausmas atnestā dāvana bija ilgas pēc saulrieta. Līdz ar zvaigžņu parādīšanos varēja sākt gaidīt rītausmu.
Kapteiņa dienas piepildīja vienīgi atmiņas un paša domas, kas nemitīgi riņķoja ap šīm atmiņām. Viņš negribēja bez mitas prātā pārmalt pagājušos notikumus, taču atgriezās pie tiem vēl un vēl nešķīstā bezjēdzībā un mokošā trulumā.
Te bija atmiņas par ievainotajiem, ko viņš nebija varējis paņemt līdzi. Viņš bija pavēlējis, lai pašu biedri tos nogalina, lai tiem dzīviem nevajadzētu nokļūt orku nagos.
Bija atmiņas par bērniem, ko viņam nebija izdevies pasargāt no bultām, kas traucās pie zemnieku vezumiem līdzīgi kā lapsenes, kas kārīgi salido pie zemē sašķaidīta vīnogu ķekara.
Bija atmiņas par bendi.
Tagad viņš bendi bija iepazinis.
Nezināmu iemeslu dēļ Kapteinis bija nodots bendes rokās. Viņu bija ieslodzījuši pazemes kambarī, kur viņš nedaudzu, bet bezgalīgi ilgu stundu laikā bija uzzinājis, kas ir absolūtas sāpes, — agrāk viņam šādas pieredzes nebija, un viņš bez tās labprāt būtu izticis arī turpmāk. Rankstrails bez šaubīšanās atzina, ka šāda pieredze uz visiem laikiem pārveido cilvēka priekšstatus gan par sevi pašu, gan par apkārtējo pasauli, varētu teikt arī — priekšstatu par sevi šajā pasaulē. Tās nebija pārmaiņas uz labo pusi, taču tās bija neatgriezeniskas.