Savā ziņā tikšanās ar bendi bija laimīga — ne tikai tāpēc, ka tā bija īsa, bet arī tāpēc, ka tās laikā Rankstrailu nesakropļoja un par piemiņu viņam bija palikušas tikai nokaitētu knaibļu atstātas zīmes uz krūtīm, muguras un pleciem.
Tikšanos vadīja pats Valdītājs un Tiesnesis, tērpies karmīnsarkanā brokātā. Tiesnesis bija ilgi skaidrojis, ka nebūt neienīstot Rankstrailu — nē, gluži pretēji, — viņš to vienmēr sirsnīgi mīlējis tēvišķā mīlestībā, tāpat kā mīlot visus savus kareivjus, — nē, pret Rankstrailu viņš jūtot vēl lielāku labvēlību.
Ar vislielākajām ciešanām viņš tam sagādājot ciešanas — lai Rankstrails piedodot šādu vārdu spēli. Tiesnesis dedzīgi apgalvoja, ka nebūt nevēloties Rankstrailu nogalināt, nē, viņš to gribot tikai salauzt, un Rankstrails domās klusi lūdzās, kaut nu Tiesnesis ātrāk pamanītu, ka tas jau ir izdevies, un sameklētu savam bendem kādu citu spēļmantiņu. Tagad Kapteinis saprata Lizentraila greizo, nodurto skatienu un glumos smiekliņus bendes klātbūtnē.
Bet Tiesnesis turpināja: tikai mīlestības dēļ viņš Kapteini nodevis
*
bendes rokās, tikai gribēdams to pasargāt no kārdinājuma pieņemt neapdomīgus un pārgalvīgus lēmumus.
Nē, Tiesnesis pat nepieļaujot domu, ka Rankstrails varētu nepaklausīt pavēlēm, — lai dievi pasargā! — tas neesot pat iedomājams, bet viņš gribot to atturēt no noziedzīgas vēlēšanās un vēl noziedzīgāka lēmuma neaprobežoties tikai ar pavēļu pildīšanu un pašam tās papildināt vai sagrozīt pēc sava prāta.
Tikai mīlestības vadīts, Tiesnesis viņu ir nodevis bendes rokās. Viņš tā rīkojies, lai būtu pilnīgi drošs, ka arī Kapteinis viņu mīlēs.
Sākumā Rankstrailam šķita, ka no visām ģeķībām, ko viņš bija paguvis saklausīt savas īsās un nemierīgās dzīves laikā^šī bija vismuļķīgākā, taču tad viņš atcerējās jaunos aristokrātus, kuri viņu uz vienu dienu bija nolīguši par sargu princesei Austrai.
Viņš atcerējās, kā, pat tikai pieminot Tieneša un Valdītāja vārdu, šo jaunekļu skatieni vienlīdz pauda gan absolūtas šausmas, gan absolūtu padevību.
Un viņš atcerējās arī, cik neizmērojamā uzticībā savu saimnieku nežēlībai pakļaujas pērti suņi un nesaudzīgi pātagoti ēzeļi.
Rankstrails aptvēra, ka Tiesnesis ir jucis, — Daligaras valdnieka ārprāts pārspēja visus agrākos pieņēmumus, taču Rankstrails nosolījās nekad neaizmirst arī to, ka Tiesnesis nav muļķis.
Kamēr sāpes uz mūžīgiem laikiem sakusa ar viņa atmiņu, kļūdamas neizdzēšamas un neaizmirstamas, Kapteinis ievēroja, cik liela ir Tiesneša un Austras līdzība. Vienādas bija smalki veidotās rokas, līdzīga bija sejas formai zods… acis gan ne… un arī smaids ne. Viņš sev jautāja, vai turpmāk Austras seja atgādinās viņas tēvu un bendes knaibles, un pats tūdaļ atbildēja, ka tā nemūžam nenotiks: Austra ir Austra, viņa ir pati par sevi, un tā tas būs vienmēr.
Kapteinis nosprieda, ka ārstēšana ir bijusi pietiekami iedarbīga. Pēc knaibļu pieskārieniem bija palikušas netīras bailes un kauns, kas negribēja atkāpties vēl ilgi pēc tam, kad apdedzinājumu brūces jau bija sadzijušas un tās atkal varēja piesegt ar drānām. Tāpat kā nežēlīgi pērts suns, arī spīdzināts cilvēks vienmēr instinktīvi tieksies paklausīt pavēlēm.
Tiesneša rīcība nebija tīrs ārprāts — Rankstrailam bija jāatzīst, ka tajā saskatāma arī stingra loģika.
Aiz loga restēm dūdoja ūbeles un mākonis peldēja pāri dzidrajām pavasara debesīm.
Kapteinis nodomāja, ka būtu interesanti uzzināt, kāpēc viņu joprojām tur ieslodzītu cietumā, tomēr nebija īsti pārliecināts, vai šīs ziņas viņu aplaimotu. \
Viņš priecājās, ka var mitināties vienā no virszemes kamerām, jo te, kauiļ arī pavisam tālu un cauri restēm, tomēr varēja saskatīt debesis.
Viņš nebija drošs, vai būtu pareizi teikt, ka šī ir viņa kamera.
Varbūt viņš pats piederēja kamerai.
Bija grūti noteikt, kurš te ir īpašnieks un kurš — īpašums. Šā vai tā, viņa kamera bija laba un debesis no tās varēja saredzēt, kaut arī otrpus restēm. Te mītošo žurku skaits bija pieciešams. Un pavisam netālu no viņa lāviņas aiz mūra sienas lidinājās ūbeles. Varēja taču būt daudz ļaunāk.
Kapteinis prātoja, cik ilgam laikam laikam jāaizrit, lai noslēgtā kambarī iesprostota cilvēka saprāts sāktu ļodzīties, un viņam uzmācās aizdomas, ka šis laiks varētu būt īsāks par to, ko cietumā jau pavadījis viņš pats.
Taču arī šādas domas un minējumi dienu no dienas kļuva arvien vienaldzīgāki.
Kapteinis nolamājās vēlreiz, bet šoreiz gan dievi viņa lāstus varbūt bija saklausījuši, jo apkārtējā īstenība vairs nebija stinga un pamirusi, — tā piepeši pārvērtās. Atskanēja balsis, skalas pavēles, trokšņoja bruņoti ļaudis, dipēja soļi, džinkstēja bruņas, čīkstēja eņģes, klakstēja atrauti aizbīdņi, vaļā un ciet vērās daudzas durvis.
Rankstrails dzirdēja, kā cits pēc cita tiek atbīdīti arī tie četri aizbīdņi, ar kuriem bija aizdarītas viņa kameras durvis. Kamēr viņš, sēdēdams zemē, vēl klusībā gudroja, vai būtu vērts slieties kājās, pār slieksni jau kāpa Arniols, vēl daiļāks un košāks, nekā bija palicis atmiņā no iepriekšējām reizēm, — tērpies bruņās, kas dzirkstīja zelta un krāsainu emalju rakstos un ko papildināja ķivere ar tik daudzkrāsainu spalvu pušķi, ka bruņinieka līdzība ar klejojošu kumēdiņu rādītāju papagaiļiem bija pārsteidzoši spēcīga.
Rankstrails nobrīnījās, kā gan šis bruņinieks, ieģērbies smagajos un spožajos dzelžos, spētu patriekt kaut vienu orku, notvert kaut vienu laupītāju.
Arniols viņu valdonīgi uzlūkoja.
— Celies kājās, nožēlojamais, kad es ar tevi runāju, — tas viņam teica bez ierastā naidīguma. Varētu pat apgalvot, ka salīdzinājumā ar citām reizēm Arniola balss skanēja laipni. — Tu, tāpat kā tavs slaistu un liekēžu bars, esi atpūties jau pārāk ilgi.
Jau atkal pavisam sīkas, smalkas, netveramas un rūpīgi noglabātas Rankstrails samanīja bruņinieka bailes. Viņš joprojām nesaprata, kāpēc visu šo laiku pavadījis ieslodzījumā, taču tagad vismaz bija skaidrs, kāpēc viņu no tā atbrīvo. Atkal bija uzbrukusi kāda nelaime un nebija neviena, ko sūtīt cīnīties. Bet vienīgā nelaime, ko viņš spēja iedomāties, vienīgais posts, kas nāca prātā, lika sastingt dusmās un šausmās.
— Orki? — viņš klusi vaicāja. Cita izskaidrojuma nebija: kamēr viņš nīka ieslodzījumā, orkus neviens nebija apturējis, un tagad tie bija pie pilsētas vārtiem.
— Nē, — garlaikoti un nicīgi attrauca Arniols. Un paraustīja plecus.
Rankstrails sekoja Arniolam, un pamazām viņu pulks auga arvien lielāks. Viņi gāja pa cietuma garajiem gaiteņiem, un it visur kameru durvis vērās vaļā un no tām pa vienam vai nelielos bariņos tika izstumti viņa armijas kareivji. Kapteinis ievēroja, ka tie tāpat kā viņš pats bija netīri, garām, sapinkātām bārdām un izspūrušiem matiem, taču visi izskatījās esam pie labas veselības. Tie, kurus orki bija ievainojuši, bija izārstēti. Neviens nelikās bada izmocīts vai pārcietis kādas citas mocības, izņemot ieslodzījumu. Viņam vienīgajam bija ticis gods baudīt Valdītāja un Tiesneša sabiedrību un iepazīt bendi, jo viņš taču bija grāfistes mīlošā un mīļotā Tēva (kā mēdza teikt galminieki un dziesmotāji) izredzētais dēls.