Выбрать главу

Kad aiz muguras bija palikuši daudzi pazemes kambaru stāvi, neskai­tāmas ejas un gaiteņi, vārti un durvis un atkal bija sasniegta virszeme, Rankstrailam līdzās jau bija visa viņa armija, pareizāk, visi, kas bija iz­dzīvojuši pēc baismīgās atkāpšanās un četriem aplenkumiem.

Beigu beigās viņi nonāca Valdītāja un Tiesneša pils iekšpagalmā.

—    Kaptein, — kāds ievaicājās, — vai mūs sūtīs pret orkiem? Vai viņi jau ir klāt?

—    Kaptein, — jautāja cita balss, — kāpēc mūs turēja cietumā?

Svaigajā gaisā Rankstrails itin kā atmodās. Šķita, viņš tikko atgrie­zies no dīvaina sapņa. Viņam līdzās atkal bija Lizentrails.

Lai gan Lizentrails tāpat kā pārējie bija nīcis, nobēdzināts dziļā pa­zemes kambarī, viņam tik un tā bija izdevies sagramstīt šādas tādas ziņas. Te nebija ko brīnīties: vienkārši nebija iespējams, ka starp daudzajiem cietumsargiem neatrastos neviens, kam Lizentrails nevarētu pavēstīt, ka pazīst kādu tā radinieku, piemēram, svaini vai piektās pakāpes brā­lēnu, vai astotās māsas otrā vīra bijušo mājas kaimiņu, vai vismaz puisi, kurš ir tā vecvectēva no mātes puses onkuļa pēctecis.

Lizentrails paskaidroja, ka ieslodzījums cietumā piespriests kā sods par nodarījumiem atkāpšanās laikā: viņi bija dedzinājuši un iznīcinā­juši grāfistes īpašumus, lai tie nenonāktu orku rokās, viņi bija arī zau­dējuši vīrus un nereti pametuši to ieročus ienaidniekiem, turklāt atkāpšanās bijusi pārāk ilga. Viņiem vajadzējis tikai pildīt pavēles: pa­mest tos novadus, nekavējoties nevienu dienu. Algotņiem neesot jā­lauza galva par to, kas būtu noticis, ja lauku ciemi un to iemītnieki būtu tikuši orku varā. Tā neesot viņu darīšana. Viņi esot tikai algotņi. Labs algotnis domā maz un pēc sava prāta nekad nerīkojas. Lizentrails zināja arī to, kāpēc viņus tagad no cietuma atsvabināja: atkal bija uzra­dies elfs, pēdējais, Nolādētais, tas pats, kurš pirms astoņiem gadiem bija vazājies apkārt kopā ar pūķi. Tagad vajadzēja kādu, kas elfu spētu sagūs­tīt. Arniols to darīt nevarot, jo citādi vēl apskrambās savas spožās bru­ņas, un arī kājsargi viņam ir tik augsti, ka soļi pinas, — tāpēc elfu tvarstīt sūtīšot viņus.

Pēc mirkļa runu teica Arniols un apstiprināja visu, ko jau bija izklās­tījis Lizentrails.

Runas pirmajā daļā tika paskaidrots, ka ieslodzījums ir sods par at­kāpšanos, un šis apgalvojums Rankstrailam šķita neiedomājami muļ­ķīgs — viņš ievēroja, ka pat Arniolam tas nešķiet īpaši gudrs, jo šo sakāmā dalu tas norunāja steidzīgi un nepārliecināti, atturēdamies no komentāriem un apvainojumiem.

Taču, pievērsies elfam, Arniols aizrāvās un ļāva sev vaļu. Viņa daiļrunīgums ieguva liriskas notis, viņa oratora talants ietērpās varenībā. Viņš gari un plaši aprakstīja mātes, kuras auklē bada novārdzinātus un slimību nomocītus bērnus, dedzīgi apgalvodams, ka neraža un sērgas ir elfa izraisītas. Viņš stāstīja arī par orku bandām, kas pie austrumu ro­bežām uzradušās, lai atbalstītu elfu, jo nevienam nav šaubu par to, cik ļauns ir radījums, kurš par līdzgaitnieku sev izraudzījies pūķi.

Beidzot Arniols ieskatījās Kapteinim sejā un izteica apsūdzību. Pār­varēdams neaprakstāmas grūtības un izciezdams neizteicamas briesmas, pilsētā esot ieradies kāds godājams jauneklis, vārdā Morons, lai daligariešus brīdinātu, ka elfs, Nolādētais un Ļaundarīgais, ar saviem nešķīs­tajiem soļiem atkal apgānot grāfistes zemi. Godātais Morons esot arī pastāstījis, ka jūras malā plaukstot un zeļot ciems, kurā mājojot grāfis­tes ienaidnieki, kuri taisnīgam sodam izbēguši pirms Astoņiem gadiem, kad pūķis ieeju Arstridas aizā aizbēris, izraisot nogruvumu.

Arniols ievilka elpu. Nicīgi uzlūkoja Kapteini un turpināja garo runu. Nu viņa vārdošana skanēja drūmāk un smeldzīgāk, un tajā lāgiem ievi­jās ilgas un sāpju pilnas pauzes.

Pirms astoņiem gadiem algotņi noziedzniekiem ļāvuši aizbēgt.

Elfam.

Un visai viņa salašņu bandai.

Elfs esot galvenais ienaidnieks. Orkus par problēmu uzskatot tikai muļķi, tikai tādi barbari kā Rankstrails un viņa vīri, traki, rupji, neprāta, nežēlības un zvēriskuma apsēsti nelgas, kas iedomājušies ar orkiem cīnī­ties, bet patiesībā nopostījuši teju vai pusi grāfistes. Viņš, Arniols, un tāpat viņa biedri esot apveltīti ar runas dāvanām. Viņi protot runāt. To saucot par diplomātiju — par diplomātiju, tāds vārds, protams, ir par grūtu algotņu cietajiem pauriem. Ar orkiem viss tikšot nokārtots dip­lomātiski. Ne jau orki, bet gan elfs esot grāfistes patiesais un vēsturis­kais ienaidnieks. Un, raugi, elfs visus atkal apdraudot.

— Ja jau ar orkiem nevajag cīnīties, bet tikai aprunāties, tad kāpēc pie viņiem sūtīja mūs? — kāds paklusi apjautājās.

Vēl daži apvaicājās, vai Arniols un pārējie runas-mākslas piepratēji kaut reizi ir redzējuši ciemu, kam pāri gājuši orki, vai arī to diplomāti­jas jēdziens ir tikai tēlaini domāts.

Čukstu aizkaitināts, Arniols uzmeta niknu skatienu Kapteinim un vēlreiz atkārtoja, ka tikai muļķi par galveno ienaidnieku uzskatot orkus un laupītājus. Tikai nožēlojami aunapieres nesaprot, ka cīņa ar postu un nelaimēm ir veltīga spēku tērēšana, ja netiek izskausti cēloņi, kas šīs nelaimes izraisa.

Neviens no bēgļiem nav gājis bojā zem nogruvuma. Tie tikuši līdz jūrai, kur visu šo laiku dzīvojuši vienā mierā un pārticībā, ar savām ne­gantajām burvestībām pakļāvuši viļņus un piejaucējuši Erīnijas, jo citādi nav izskaidrojums, kāpēc viņus nav nogalējuši ne pirmie, ne otrās.

Viņi ir izdzīvojuši, izglābušies, aizbēguši. Visi. Dzīvi, sveiki un veseli. Un tieši viņu vainas dēļ Cilvēku zeme nīkst un dilst.

Slava brašajiem algotņiem!

Ar viņu gudrību var mēroties vienīgi viņu drosme, kas nozīmē — Arniols paskaidroja, necerēdams, ka šie trulprātīgie tēviņi sapratīs viņa smalko ironiju, — ka viņi ir vienlīdz dumji un gļēvulīgi.

Kamēr Kapteiņa Rankstraila armija izšķieda laiku dažādiem niekiem un blēņām, piemēram, tērējot spēkus mūžīgajos ķīviņos ar orkiem un pie reizes šajos ķīviņos nopostot pusi grāfistes, tostarp patiesie ienaid­nieki dzīvoja vienos priekos un cepuri kuldami.

Par laimi, ne gluži visi bēgļi bija grāfistes ienaidnieki un nodevēji. Viens no viņiem tomēr izrādījās esam godājams jauneklis, drosmīgs jau­neklis, kurš bēgļiem sekojis, tikai gribēdams tos ienīst un izspiegot un kaitēt tiem, kad vien iespējams, bet tagad krietnais jauneklis ieradies Daligarā, lai brīdinātu par briesmām, lai saceltu trauksmi, lai dotu ziņu.

Viņš, Arniols, labprāt visam algotņu baram piespriestu nāves sodu, jo tie nobendēja pūķi, bet atstāja dzīvu elfu, tie ļāva aizbēgt mazgadī­gajai raganai un viņas sekotājiem, — un vēl noziedzīgāks pārkāpums ir algotņu meli. Taču Valdītājs un Tiesnesis, kurš agrāk bijis arī Inkvizitors, savā žēlsirdībā nopratis, ka algotņi nav izrādījuši ne gļēvulību, ne melīgumu — tie vienkārši bijuši lētticīgi. Elfs tos piekrāpis un apmānījis: viņš radījis maldu ainas, liekot domāt, ka pats ar visiem piekritējiem palicis zem lavīnas akmeņiem, — un algotņi šajos māņu slazdos iekri­tuši, apliecinādami savu naivumu jeb, citiem vārdiem sakot, muļķību, — atkal paskaidroja Arniols, baidīdamies, ka smalkākie vārdi paliks ne­saprasti.

Muļķību sodīt nedrīkst — tā bija nolēmis Valdītājs un Tiesnesis savā diženumā, līdzcietībā un žēlsirdībā. Izpildīt nāvessodu baram muļķu no­zīmētu sarīkot slaktiņu, tāpēc Valdītājs un Tiesnesis nolēmis tiem dāvāt piedošanu ar noteikumu, ka tie beidzot apjēgs savu ģeķību, nespēju do­māt gudras domas un turpmāk tikai precīzi pildīs saņemtās pavēles.