Valdītājs un Tiesnesis viņiem piedodot un tos atkal uzņemot savā klēpī, pavēlēdams tiem notvert Nolādēto. Elfu.
Elfam esot bērs zirgs, un viņš esot redzēts vienā mierā jādelējam pie pašas Daligaras — tikai mazliet tālāk, nekā spēj aizlidot no pilsēta mūriem raidīta bulta. Tā vien izskatoties, ka Nolādētais viņus tur gaidot.
Valdītājs un Tiesnesis pavēl elfu notvert dzīvu vai mirušu. Gadījumā, ja Ļaundarīgais tiks sagūstīts dzīvs, tas jāsavažo tā, lai nespētu ne pakustēties. Ieteicams lietot virves un valgus, nevis ķēdes ar slēdzenēm, jo Nolādētais tās protot atslēgt bez atslēgām, turpretī neesot manīts, kas viņš tikpat veikli tiktu galā ar mezgliem.
Patiesībā, ja elfs uz pilsētu tiks atgādāts jau pilnīgi beigts, visi būšot daudz mierīgāki un apmierinātāki.
Arniols labvēlīgi uzsmaidīja. Sapulce bija cauri. Saule staroja augstu debesīs. Diena bija silta, gandrīz karsta, tā solīja drīzu vasaru un vēstīja, ka ziema ir padzīta.
— Kā tas nākas, ka Erīnijas šo joprojām nav aprijušas dzīvu? Runāja tak, ka viņas neviens nespējot apturēt, — kāds nočukstēja.
Lizentrails noplātīja rokas.
— Vai tad elfi nav nemirstīgi? — jautāja kāds cits.
— Ir jau gan, ja vien viņiem ļauj dzīvot, — atbildēja Lizentrails, kurš kā vienmēr visu par visu zināja. —Ja kāds viņus nogalina, tad viņi izlaiž garu tāpat kā mēs.
Kapteinis bija pārskaities, savu mūžu viņš nebija izjutis tādas dusmas.
Tas muļķis bija atgriezies.
Tas muļķis bija uzdrošinājies atgriezties.
Tas neiedomājami glupais nelga bija iedomājies atvilkties teju līdz pašiem Daligaras vārtiem.
Rankstrails nolādēja elfu. Viņš lūdzās, lai dievi, ja tie pastāv, ietriec to muļķi pašos pekles dziļumos, — gan jau tur paredzēta īpaša vieta pilnīgiem idiotiem.
Viņš, Rankstrails, bija riskējis ar savu un savu vīru dzīvību, lai palīdzētu šim muļķim aizbēgt. Lai izglābtu gan viņu, gan pārējos. Stāstot, ka viss bēgļu bars ir gājis bojā, viņš bija tiem nodrošinājis nākotni. Pūķis, viņus glābdams, bija pacēlies brīnišķīgajā lidojumā, un Lizentrails bija pazudinājis savu dvēseli, panākdams, lai šis lidojums ir pēdējais. Taču nolādētais nelga nevis klusi un rāmi tup savā liedagā, bet gan kāpj zirgam mugurā un nolemj izmest nelielu līkumu pa plašo'pasauli. Varbūt pasaules izzināšana izkopj viņa garu. Varbūt viņš nodomājis kļūt par ģeogrāfu vai kartogrāfu. Vai arī uzsākt ķirbju un mandarīnu tirdzniecību.
Tas muļķis bija atgriezies. Un Arniols un Tiesnesis to tagad zināja. Tie bija sapratuši, ka visi bēgļi ir dzīvi. Tagad tie dosies pāri kalniem un visus saņems ciet. Citu pēc cita. Rankstrails domāja par mazo ķēniņieni, par meiteni ar mirdzošo kroni, kura viņu bija uzlūkojusi tik nikni un naidīgi. Tagad viņa droši vien jau pieaugusi. Varbūt viņai jau ir bērni. Bet tagad Tiesnesis viņu dabūs rokā.
Rankstrails nebija tik labsirdīgs kā Tiesnesis. Kad muļķība pārsniedz visas pieklājības robežas, tā pārvēršas noziegumā un ir jāsoda.
Varbūt tiem bija taisnība — Arniolam, Tiesnesim, pārējiem.
Ko gan viņš pats zināja?
Kurš var apzvērēt, ka Rankstrails vienmēr ir gudrāks par citiem?
Varbūt kļūdījās Trakais Rakstvedis un Aizdevējs un elfi patiešām ir visu nelaimju cēlonis. Varbūt elfi patiešām ir ataicinājuši orkus, varbūt ir taisnība, ka tieši viņi uzlaiduši pasaulei plūdus un iedzinuši to postā. Muļķis, kurš ir gatavs kāpt zirgā, lai pajādelētu Daligares pievārtē, noteikti ir spējīgs uz visu…
Tāds, kurš ir tik neaptverami dumjš un ļauns, ka atgriežas, kaut arī vienreiz viņam dzīvība jau izglābta… Rankstrails šim mazprātiņam un viņa biedriem uzdāvināja dzīvību, bet viņš, nolādētais, atkal uzrodas pie Daligaras…
Varbūt tagad kāds šī nelgas dēļ uzbruks mazajai ķēniņienei un to nogalinās…
Varbūt tagad viņus visus izkaus…
Vēsts par nešķīsteņa nāvi bija izmantota, lai pasargātu gan viņu pašu, gan pārējos, bet tagad viņš iedomājies rādīties acīs Arniolam un tā biedriem, — nebija šaubu, ka tā var rīkoties vienīgi ļaunprātis. Elfs bija ļaunprātīgs un ļaundarīgs. Ļauns muļķis. Par draņķi un maitu elfu nemaz nevarēja nosaukt, jo tā būtu labu vārdu apgānīšana. Arniols bija teicis, ka tā vien izskatoties, ka Nolādētais viņus gaidot. Varbūt viņš bija sanaidojies ar saviem agrākajiem biedriem un, gribēdams tos sodīt, bija ieradies te un atklāti izrādījies saviem ienaidniekiem, lai tie kā iznīcinošs viesulis trauktos uz jūras malu.
Kapteinis viņu bija izglābis tikai vienreiz. Otrreiz viņš to vairs neglābs. Viņš to atdos Arniolam, jo tad visi nomierināsies un neaizskars ne mazo ķēniņieni, kura tagad izaugusi liela, ne pārējos izbēgušos. Kad elfs būs nonācis Tiesneša rokās, viņus liks mierā.
Rankstrails pietiekami labi pazina Tiesnesi un Arniolu: tie nemeklēs nepatikšanas un sarežģījumus, ja bez tiem varēs iztikt.
Taču, ja elfs viņu nagos nenonāks, tie noteikti dosies meklēt skrandaiņu armiju un tās ķēniņieni.
Elfu vajadzēja notvert.
Un viņš to notvers.
Izgājuši no pagalma, algotņi devās uz zirgu staļļiem. Ceļš uz tiem veda cauri pilsētas ielām, un, iedams gar Tiesneša pili, Rankstrails nodūra skatienu, itin kā būtu iegrimis dziļās domās, — patiesībā nekādu īpašo domu viņa prātā nebija, viņš tikai šai neizturami smagajā brīdī gribēja izvairīties no iespējas sastapt Austras skatienu gadījumā, ja viņa stāvētu pie kāda no nedaudzajiem logiem vai uz viena no retajiem balkoniem.
Viņu zirgi bija laBi baroti un kopti. Sabojātie segli bija salaboti, satrūkušie iemaukti aizstāti ar jauniem. Zirgi jau bija apsegloti.
— Savādi gan, — kāds teica. — Tā vien liekas, ka mūs turējuši aiz restēm tikai tāpēc, lai mēs nemaisītos pa kājām, bet tā, lai mums nekas nenomaitātos un mūs atkal varētu izvilkt virszemē, ja rastos tāda vajadzība.
— …Taisnība, mūs nemērdēja badā, nemocīja… mūs tikai aizvāca malā…
— …Tas jau bija tikai iegansts, lai nevajadzētu mums maksāt algu…
Piesietu turpat netālu no zirgu staļļiem, Kapteinis atrada savu vilku. Raupjā virve tam bija nograuzusi kaklu. Tas bija izkāmējis un nikns par ilgo ieslodzījumu, tomēr dzīvs un visā visumā pie labas veselības. Rankstrailu pārņēma prieks (un tādas izjūtas viņu nebija pārņēmušas jau ļoti sen), turpat dzīvniekam blakus ieraugot mazo Rasas stāvu. Kundze no rūķu cilts, kā Rankstrails viņu vienmēr dēvēja, tagad gādāja par Daligaras Vilcenes būri — pilsētā allaž tika turēta viena vilku māte, tā godājot ķēniņu Ardvinu, kuru allaž esot pavadījusi piejaucēta vilcene. Rankstrails jutās laimīgs, redzot draudzīgu seju, turklāt Rasai viņš bija daudz pateicības parādā. Rūķi nekad nebija pakļāvušies, neviena pavēlēm, taču Rankstraila dēļ tie bija gatavi iet nāvē, un ne jau tikai tāpēc, ka viņus vienoja kopīgs naids pret orkiem, — daudz svarīgāks iemesls bija tas, ka Kapteinis noskrandušos, baismīgiem cirvjiem bruņotos mazā auguma vīrus nekad nebija uzrunājis citādi kā vien par kungiem no rūķu cilts.
Zirgu staļļos Kapteinis atklāja, ka viņa karaspēks papildinājies ar vēl vienu vīru. Pēc astoņu gadu prombūtnes, kura nevienu nebija apbēdinājusi, Siuīls atkal bija atgriezies viņu pulkā. Siuīls bija ticis pie sava zirga un, ieraudzījis Kapteini, tūdaļ steidzās pavēstīt, ka jājamlopu viņam esot pagādājis pats Arniols personīgi, lai viņš varētu pievienoties vieglajiem kavalēristiem.
— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, tikko bija tāda izdevība, — nu mums vairs nekā netrūkst. Zirgus mums atdeva, vilku mēs atradām, elfs, ko vajāt, mums arī ir, un tagad mums piešķirts arī pašiem savs nodevējs. Ko gan vairāk var vēlēties?