Kad visi bija sasēduši seglos, pilsētas vārti atvērās, lai izlaistu viņus ārpus mūriem. Bija agra pēcpusdiena. Visapkārt pilsētas nocietinājumiem bija apmetušies bēgļi no pašām Zināmo zemju robežām. Tie bija sabūvējuši būdeles, starp kurām bija ierīkoti arī niecīgi sakņu dārziņi, kur auga klāposti un baklažāni, tepat vīdēja daži vistu aploki un nesen augļu kociņiem apstādīti laukumiņi, — kopumā viss atgādināja raibu deķi, kādus sievietes mēdz sašūt no dažādu drānu gabaliņiem.
Šī bija nabadzīga pasaule, kas mežonīgā ietiepībā apņēmusies izdzīvot par spīti visam — izdzīvot starp saviem kāpostiem un vistām. Kapteinis nodomāja: ja viņam reiz vajadzētu izvēlēties heraldisku zīmi kādai pilsētai vai zemei, viņš labprāt tās ģerbonī liktu vistu — tā simbolizētu drosmi, ar kādu ļaudis, izturēdami karu pēc kara, par spīti visam paliek dzīvi.
Pajājuši garām sakņu dārziņiem un niedrājiem, netālu no upes viņi saskatīja elfu. Tas nepārprotami bija viņš! Elfa tērps bija šūts no raupja audekla, kas atgādināja drānu, no kādas bija darināti vieglo kavalēristu apmetņi, un viņš sēdēja bērā zirgā. Atšķirībā no pirmās tikšanās reizes tagad viņam bija arī apavi. Pār plecu bija pārlikts loks, bet pie sāniem karājās zobens, taču elfs to neizrāva no maksts — viņš to nelietoja un, šķiet, pat nedomāja likt lietā. Izskatījās, ka tas muļķis viņus patiešām gaida. Viņš nejāja prom, iekams nebija pamanījis algotņus, un šķita, viņš pat grib pārliecināties, vai arī algotņi ir viņu pamanījuši. Sākās pakaļdzīšanās, ne mirkli neizlaižot vajāto no acīm. Šķita, elfs cenšas neaizbēgt pārāk tālu, lai vajātāji viņu nepazaudētu, taču, kad pēcpusdiena bija cauri un rietumu pusē Dogonas ielejā sāka stiepties tumšas ēnas*, viņš piepeši pazuda. Itin kā būtu izkūpējis gaisā.
Kapteinis lādējās, un, viņa lāstus dzirdot, nobālēja pat rūķi, lai gan savās raktuvēs, kad uz galvas gāzās klintsbluķi un nogruvumi aizbēra tuneļus, laupot gaisu, tie nebija īpaši saudzīgi, izsakot spriedumus par pasauli un dieviem.
Rankstrails aizsūtīja uz priekšu divus izlūkus, nelielu patruļu nosūtīja pārmeklēt arī grēdu ielejas austrumu pusē, līdz beidzot padevās. Elfu viņi bija pazaudējuši. Kapteinis deva pavēli atpūsties pašiem un atpūtināt zirgus. Pārguris un mēli izkāris pēc mežonīgā skrējiena, steidzoties pakaļ aulekšus triektajiem zirgiem, beidzot jātniekus panāca arī vilks. Neilgi pirms saulrietā, kad ēnas jau bija piepildījušas visu ieleju un zirgi labi atpūtušies, elfs atkal parādījās.
Vajāšana atsākās, taču nakts sākumā tā atkal aprāvās, jo elfs, vēl pirms mirkļa skaidri saskatāms uz rietumpuses nogāzes, piepeši pazuda. Kapteinis no jauna visiem pavēlēja apstāties, neaizmirsdams debesīm un peklei paskaidot, ko domā par šādu notikumu pavērsienu. Zirgi atkal varēja atpūsties, un arī vilkam, kurš nu bija nokusis un aizelsies vēl vairāk nekā iepriekš, atkal izdevās viņus panākt. Tikai tad, kad zirgi bija atpūtušies un arī vilks atvilcis elpu, elfs uzradās no jauna un pakaļdzīšanās varēja turpināties.
Jādams Daligaras algotņu pulka priekšgalā un vadīdams Nolādētā elfa vajāšanu, Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, mēģināja atcerēties, cik gadus jau šo elfu vajā.
Pareizāk, viņš pūlējās atcerēties, kad pirmoreiz bija dzirdējis to pieminam, jo viņa dzīvē taču noteikti bijis arī laiks, kad Ļaundarīgā vārds viņa ausis vēl nebija sasniedzis.
Ar lielām pūlēm viņam izdevās nošķirt šīs atmiņas no pārējām. Tas bija noticis Varilas pilsētas Arējā lokā tolaik, kad viņš vēl bija bērns, tai pašā dienā, kad piedzima viņa māsa Liesma. Tad, pastāstījusi, ka elfi, šī visu pasaules nelaimju sakne, esot astaini, donna Gudzārija runāja arī par šo elfu, par Nolādēto, par cilvēku cilts ienaidnieku un tās vistu slaktētāju.
Otrā reize, kad viņš par to dzirdēja, pienāca dienā, kad viņš sev bija pagatavojis lingu un uzsācis veiksmīgu malumednieka darbību. Toreiz viņš uzdāvināja mazliet medus vienam no daudzajiem skrandaiņiem, kas gulšņāja starp bastioniem, vienam no neskaitāmajiem ubagiem, kas klunkurēja klibiski kā jau visi, kam bende sakropļojis kājas. Dāvanu dabūjis, klibais bezmaz skriešus metās viņam pakaļ sīkiem, nevienādiem solīšiem, gribēdams pateikties un vēl vairāk gribēdams pastāstīt par to, par vajāto, par varenāko no visiem elfu karotājiem, kurš senā pareģojumā bijis minēts kā vienīgais iespējamais pagātnes atjaunotājs un nākotnes glābējs.
Tagad Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas komandieris, zvērēja, ka šoreiz gan to Nolādēto elfu dabūs rokā — sagūstīs un nogādās pie vēl vairāk nolādētā Valdītāja un Tiesneša. Tad vismaz viņu un viņa vīrus liks mierā, atļaus tiem brīvi atgriezties mājās, kur tie varēs censties atgainīt orku karaspēku no lauku saimniecībām, no pakalniem, kur bērni gana lopus un kur sievietes iet uz avotu pēc ūdens, — atgainīt šos briesmoņus no savas izmisušās tautas un zemes, kas mokās sāpēs.
Tieši šai brīdī visi — elfs pa priekšu un viņi tam nopakaļ — izjāja no Dogonas ielejas. Viņu acīm atklājās Varilas pilsēta, tik majestātiska un skaista, tik augstu mūru ieskauta, — līdz ar milzīgu mēnesi tā atspoguļojās rīsa lauku ūdeņos.
Ārējais loks bija vienās liesmās. Neskaitāmas orku kaujas vienības bija aplenkušas pilsētu, un bija skaidrs, ka orki kuru katru brīdi pamanīs Daligaras vieglo kavalēriju, kas aulekšiem tuvojās.
Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties — tā viņš varbūt vēl spētu izglābt savus vīrus. Vēl mazliet, un orku sargkareivji — jo šoreiz tā patiešām nebija parasta laupītāju banda, bet vesels karaspēks — pamanīs viņus: pulku slikti bruņotu jātnieku.
Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties, jo citādi tūlīt izdzirdēs ieskanamies to ragus, redzēs, kā aizcērtas elfa izliktie slazdi, sapratīs, ka ir tajos iekritis un ka viņa vīri ies bojā tikai viņa vainas dēļ.
Un tad viņš nodomāja, ka apstāties būtu briesmīgi, jo neko citu viņš nevēlējās tik ļoti kā steigties palīgā savai degošajai pilsētai un vismaz mirt kopā ar to.
*
Elfs nedz apstājās, nedz gausināja auļus, viņš izvilka savu zobenu, kas tumsā iemirdzējās kā lāpa, un zem apaļā mēness, kas tik milzīgs atspīdēja rīsa laukos, turpināja aulekšot, un Daligaras vieglā kavalērija aulekšoja viņam pakaļ — pretī degošās pilsētas agonijai, pretī orku karaspēkam, kas to bija lēmis iznīcībai.
Divdesmit pirmā nodaļa
Ideja bija pavisam vienkārša: vajadzēja panākt, lai kavalērija dzenas viņam pakaļ, un aizvadīt to līdz īstajai vietai, taču vajadzēja arī zirgiem ļaut atpūsties, lai brīdī, kad algotņi būs pamanījuši Varilas aplenkumu, tie vēl spētu apgriezties un aizbēgt.
Pilsētu atbrīvot bija neiespējami, neiedomājami. Joršs varēja vienīgi aizvadīt līdz Varilai algotņus un to Kapteini, lai tie beidzot nospļautos par Tiesneša pavēlēm un sāktu gatavoties cīņai ar orkiem.
Pazust un atkal parādīties nebija pārāk grūti, taču nebija arī pārāk viegli. Cilvēku maņas — sevišķi dzirde un oža — nebija tik attīstītas kā viņam, tomēr vajadzēja piesargāties no Kapteiņa, kurš bija apveltīts ar dīvainu spēju samanīt neredzamo un uzminēt kustību īsu mirkli pirms tā sākusies, —Joršs vēl nebija atradis piemērotu vārdu šo īpatnību apzīmēšanai.
Dogonas ielejā, kamēr Kapteiņa vīri atpūtināja zirgus, pazaudējuši viņu no acīm jau otro reizi, Joršs sameklēja Melilotu un Pallādiju, kas viņu gaidīja norunātajā vietā — nelielā ciedru audzē. Abi bija satraukti un, drīzāk gribēdami nomierinātu paši sevi, nevis pārliecināt Joršu par to, cik varonīgs ir vienīgais aizstāvis, uz kuru vēl var paļauties Cilvēku pasaule, ņēmās uzskaitīt Kapteiņa nopelnus.