— Viņš dienvidu novadus atbrīvoja no sirotājiem.
— Viņš ļaudīm atkal sagādāja govis.
— Viņu neviens nekad nav sakāvis.
— Viņš nogalināja pūķi.
— Viņš desmit gadus turējās pretī orkiem.
Viņš nogalināja pūķi?
— Viņš nogalināja pūķi? — atkārtoja Joršs.
Abi pievērsa viņam izbiedētus skatienus: neviļus bija pasprukuši nepareizie vārdi.
Joršs juta, kā pār muguru pārskrien ledains aukstums.
Kapteinis bija Erbrova slepkava, Kapteinis bija nogalinājis viņa brāli pūķi, būtni, kura vārdu tagad nesa Jorša meita. Viņš vadīja sev līdzi noziedznieku. Vai tiešām Erbrova slepkava bija pēdējais cilvēcības balsts un paraugs? Tad nu patiešām cilvēce ir zemu kritusi. Ja cilvēces glābiņš ir atkarīgs no tā, vai Joršs noslēgs savienību ar Erbrova slepkavu, tad labāk lai visu noposta orki…
Šai brīdī Melilots neveikli pakāpās sāņus un zem viņa kājām nokrakšķēja zars. Kapteinis to saklausīja. Algotņu vadonis nebija tik ausīgs kā elfs, tomēr viņa dzirde, šķiet, bija nesalīdzināmi asāka, nekā cilvēkiem parasts.
Joršam neatlika nekas cits kā pamest abus neveiklos nejēgas paslēpušos ēnā, atkal sēsties zirgam mugurā un jāt vienīgajā iespējamajā virzienā — uz Varilas klajieni. Kuru katru brīdi Dogonas ieleja beigsies, un uz pakalna starp rīsa laukiem atklāsies pilsēta.
Tikai tagad Joršam ienāca prātā, ka viņam aiz muguras būs Erbrova slepkavas kavalērija, bet priekšā — orku karaspēks. Jūsmībā viņš bija aizmirsis kādu sīku, taču būtisku detaļu: paša glābiņu. Arī stāstā par pēdējo dižo elfu karotāju Nerstrinkailii'nekas par šo jautājumu nebija teikts. Kas zina, kā viņš pats beigās izglābās?
Piepeši Dogonas ieleja beidzās. Debesis strauji izpletās, un zvaigznes acumirklī iezibējās līdz pašam apvārsnim. Skatieniem atklājās līdzenums ar rīsa laukiem: Varila liesmoja ugunīs. Pilsēta mocījās agonijā. Tās ugunsgrēki atspīdēja ūdeņos.
Joršs sajuta, kā sejai un matiem pieskaras vējš.
Pilsēta dega, liesmu atspulgi ņirbinājās rīsa lauku ūdeņos kopā ar zvaigznēm un jātnieku iztraucēto gārņu balto spārnu atspīdumiem. Kuru katru brīdi orki viņus pamanīs, un tad ieskanēsies to kara taures. Joršs nodomāja, ka vajadzētu apstāties, taču šī doma ātri aizlidoja prom, aizmirsās, neatstājusi nekādas pēdas. Pilsēta dega, un pēdējā, visdižākā un visvarenākā elfu cilts karotāja dvēselē atspoguļojās sāpes, ko juta visi tie, kas gaidīja nāvi vai bija to redzējuši savu tuvinieku acīs.
Joršs šīs sāpes sajuta skaidri un skaudri. Varilu viņš redzēja pirmoreiz mūžā, taču šķita, ka ugunsgrēku liesmas dedzina viņa paša ādu. Viņa prātu piepildīja ikviena pilsētas iedzīvotāja bailes un ciešanas, bet tur bija arī mīlestība uz dzīvajiem un mirušajiem un cerība, jo tā cilvēkos neiznīkst nekad, arī tad, kad viss ir zaudēts. Viņš atminējās visu bērnu vārdus, ko bija minējuši divi nelaimīgie tēvi, kas bija atnākuši saukt viņu palīgā, un Joršs apjēdza, ka vairs nevienu pašu brīdi nespēs šos bērnus atstāt bez palīdzības.
Viņa zirgs auļoja uz aplenktās pilsētas pusi. Aiz muguras sekoja karaspēks. Niecīgs, noskrandis, slikti apbruņots, tomēr karaspēks.
Jorša žēlums pārvērtās dusmās. Viņš raudzījās uz degošo pilsētu, uz ugunsgrēkiem, kas atspīdēja rīsa lauku ūdeņos, un zināja, ka neparko neapstāsies.
Šai mirklī viņš sajuta vīrus, kas sekoja viņam pa pēdām. Viņš sajuta to dusmas. Sajuta viņu naidu. Sajuta, kā paša un kareivju prāts sakūst vienā veselumā.
Beidzot Joršs saprata, kā bija rīkojies Nerstrinkails, pēdējais karotājs: viņš bija vadījis vajātāju karaspēku kā karavadonis, bija vadījis to uz uzvaru kā savu armiju.
Joršs jāja vējā. Vīri auļoja viņam nopakaļ. Viņu spēks saplūda vienā veselumā.
Vajātais bija pārtapis par vadoni. Vajātāji bija pārvērtušies sekotājos. Šķita, zeme un ūdens paši skrien zem zirgu pakaviem. Orku aplenktās pilsētas liesmas plandījās arvien tuvāk, varbūt cīņas tur vēl nebija aprimušas. Ārējais loks bija viens vienīgs uguns sārts, un tā lielās arkas melnas izcēlās pret liesmu spozmi, taču Varilas vidusdaļa vēl nebija kritusi, un tās zeltainie un baltie karogi netīri plandījās kvēpu pilnajā gaisā. Kad noplaks liesmas Ārējā un Vidējā lokā, reiz šķietami neieņemamie, no dzelzs un akmeņozola darinātie pilsētas vārti, izturīgi kā ieeja pašā peklē, būs pārvērtušies pelnos. Tad Citadele krāsmatu vidū stāvēs kā jēru pilna kūts, ko aplencis bars vilku.
Vairāk nekā puse Daligaras kareivju bija dzimuši Ārējā lokā — to vecāki bija bēgļi no visām naidnieku apskramstītajām Zināmo zemju robežām, no nomalēm, kur gods bija zudis un cilvēki glābiņu varēja rast tikai bēgot. Viņi bija algotņi, kurus kopā saturēja nepieciešamība nopelnīt iztiku un absolūta uzticība savam Kapteinim. Tās, kas liesmoja ugunīs uz pakalna, bija viņu mājas. Tur mira viņu tuvinieki. Viņu dusmas pārtapa drosmē, bet drosme kļuva par vīrišķību. Viņu zeme tika pazemota, bet pazemojums modināja varonību. Jādami pāri Varilas klajienei, Rankstraila algotņi kļuva par neuzvaramu karaspēku. Pēdējais un visdiženākais no elfiem spēja padarīt to neievainojamu, novirzot sānis bultas un metamos šķēpus. Ja ne viņi, kurš tad? Ja ne šonakt, kad tad? Viņi traucās cīnīties ar nesalīdzināmi spēcīgāku armiju, taču neviens no Rankstraila vīriem nedomāja, ka varētu apstāties un glābt paša dzīvību.
Jādams sava jauniegūtā karaspēka priekšgalā, Joršs atcerējās, ka reiz arī elfi bijuši karavadoņu un karotāju tauta.
Senajos laikos, kad tie vēl nebija ieslodzīti aiz mūriem un žogiem, mērdēti badā, pazemoti, sakauti un izsmieti, elfi bija braši turējušies pretī gan orkiem, gan troļļu karapūļiem. Tie bija pratuši uzveikt pat pekles izvemtos dēmonus, kas nīcināja Cilvēku zemi.
Viņš bija elfs. Viss, kas bija ap viņu, iekļuva viņā iekšā. Un arī tas, kas bija viņa prātā, spēja ietekmēt ārpasauli.
Satiekot cilvēkus, to nicinājums vai ciešanas ieplūda viņa dvēselē un laupīja tai krāsas. Tas vienlaikus bija viņa spēks un viņa vājums: no vienas puses, viņu nospieda citu izjustais nicinājums, to bailes viņu ievainoja, taču, no otras, viņš savu drosmi spēja iesvelt citu dvēselēs, padarot to neizmērojami lielu. Arī šobrīd, kamēr Joršs zirga mugurā auļoja visiem pa priekšu, viņa spēks atbalsojās vīru sirdīs, viņš tos aizdedza tāpat, kā sīka liesmiņa, sausa vasaras vēja atbalstīta, spēj vienā mirklī pārņemt plašu niedrāju.
Viņš, pēdējais no elfiem, visvarenākais, auļoja karaspēka priekšgalā, un viņa ticība daudzkāršojās, sastapdama kavalēristu ticību, līdzīgi kā gaismas stars daudzkāršojas, atstarodamies spoguļu spoguļos. Joršs zināja, ka pārējie jūt viņa elpu, tāpat arī viņš juta, kā elpo ikviens no kareivjiem. Joršs zināja, ka pārējie jūt sitamies viņa sirdi, tāpat arī viņš juta, kā sitas ikviena kareivja sirds. Vējš glaudīja zirgiem skaustus, tas nesa šos pieskārienus no viena pie otra, vējš nesa sev līdzi strāvu, nesa līdzi liesmu, kas kausēja kopā visu prātus un spēkus. Jorša zirga Enstrīla prāts tapa vienots ar pārējo jātnieku zirgiem. To pakavi šķieda dubļus, traucoties uz Varilu, to krēpes plandīja kā kaujas karogi.
Joršs izvilka savu zobenu, un tas iemirdzējās. Tā bija noticis jau agrāk. Gan viņa zobens, gan kronis, ko, vadot bēgļus Arstridas aizā, galvā bija uzlikusi Rite, uztvēra gaismu un atdeva to daudz spēcīgāku, daudz spožāku, lai tumsā izklīdušie cīnītāji spētu atrast ceļu un atgūt ticību. Šis zobens un kronis bija radīti, lai no jauna iesveltu drosmi un cerību tiem, kas tās pazaudējuši.