Nu vairs nekas nespētu apturēt Joršu un viņa anniju, atstumto un skrandaiņu pulku, kas bija pārvērties par neuzvaramu karaspēku. Varilai vēl bija jāizcieš pēdējās sāpes, pēdējās šausmas, bet drīz tām pienāks gals, jo pilsētai neapturami tuvojās Daligaras vieglā kavalērija. Joršs atskatījās: Rankstrails, Kapteinis, turējās tikai dažus soļus viņam aiz muguras. Nedaudz iepakaļ, Kapteinim pie labā sāna sekoja viņa tuvākais palīgs. Viņu prāti, viņu sirdis bija viens vesels.
Kuru katru brīdi orku sargkareivji sadzirdēs zirgu soļus uz dambjiem, sadzirdēs saceltos ūdens šļakstus un izziņos trauksmi. Tad jau labāk par savu ierašanos pavēstīt pašiem. Joršs ar domu spēku pielaida uguni karstuma izkaltētajai zālei uz dambjiem, kas ieskāva rīsa laukus: pār uzbērumiem aizskrēja garas un smalkas uguns svēdras, kas atspīdēja ūdeņos. Šīs gaismas līnijas vadīja viņa karaspēku uz aplenkto pilsētu un ļāva skaidrāk saredzēt aizsargbūves, ko ienaidnieki bija uzslējuši, lai pasargātos no maz ticamā daligariešu uzbrukuma.
Milzīgs mēness izlīda no mākoņu aizsega un apgaismoja klajieni. Jātnieku iztraucēti, gaisā pacēlās simtiem gārņu, kam bija laimējies nenonākt uz orku iesmiem, — tie lēni cilāja baltos spārnus, kas vizēja mēness staros. Zirgu pakavi uz katra soļa saskārās ar tikpat strauji zibošajiem atspulgiem ūdenī, uz visām pusēm šķaidot lāses un šļakatas, kas dzirkstīja uguns zeltā un mēnesnīcas saltajā sudrabā. Cilvēku cilts karaspēks steidza atkarot tai pēc tiesas un taisnības piederošo pasauli.
Liesmu svēdru trīsuļojošajā gaismā tapa redzami stāvus zemē sadzītu pāļu žogi, kuru augšmalas vēl robotākas un asākas padarīja tiem piestiprinātie nolauztie šķēpi un salūzušās bultas, — augstās sētas izcēlās pret tumšajām debesīm un zvaigznēm. Pat Joršs ar savām modrajām elfa acīm iepriekš nebija saskatījis nocirstās galvas, kas bija saspraustas uz smailajiem žoga pīķiem, — viņš bija tikai samanījis neskaidru un izplūdušu sāpju auru, ko nebija spējis nošķirt no sāpēm, ko izstaroja agonizējošā pilsēta. Pat viņš iepriekš nebija saredzējis pēdējā kliedzienā sašķiebtās mutes, asinīm pieķepušos matus, kas plīvoja vasaras sākuma nakts vējā.
Tagad viņš ieraudzīja, un līdz ar viņu to ieraudzīja viss karaspēks. Joršs sajuta jaunu šausmu un sāpju vilni. Daudzi starp nogalinātajiem bija pazinuši savu tēvu vai brāļus. Daži te pazina savus dēlus.
Tiem, kuri bija sarūpējuši šo baismo ainu, gribēdami atbaidīt iespējamos Varilas atbalstītājus, nebija ne jausmas, kas ir cilvēku dusmas, cik lielas tās var izaugt un par ko pārvērsties.
Joršs savas armijas jātnieku sāpes sajuta kā uguns zobenu, kas caururba viņu nežēlīgi skaudri, bet tad ciešanas pārtapa niknumā, un niknums plūda no algotņa pie algotņa, pieņemoties spēkā. Valdītājs un Tiesnesis algotņiem bija aizliedzis izmantot kara taures un ragus, pasludinot tos par bezjēdzīgām greznumlietām, tāpēc tagad nakti pāršķēla nevis tauru skaņas, bet gan kavalēristu balsis.
— Tagad! — iekliedzās Rankstrails.
— Tagad!… Tagad!… Tagad! — armija vienā balsī atsaucās.
Kliedziens izskanēja tumsā varens un mežonīgs kā plēsīga zvēra rēciens, tas pārskanēja visu klajieni, pārkāpa pāri liesmām un dūmiem, atbalsojās viņpus ugunsgrēkiem.
— Tagad!
Aplenktajā pilsētā atsaucās taures. Melilots un Pallādijs bija stāstījuši, kādi signāli ir raksturīgi katram no pilsētas lokiem. Joršs ieklausījās, taču nesadzirdēja ne garās un spalgās Vidējā loka ragu skaņas, ne tikpat spalgos, taču īsos un straujos Ārējā loka taum pūtienus — skanēja tikai zemie un garie Citadeles signāli: vienīgi šī pilsētas daļa vēl nebija kritusi un turpināja pretoties.
Pāļu žogi bija celti pavirši un lielā steigā: orku karavadoņi šīs būves droši vien uzskatījuši par tīru formalitāti, būdami absolūti pārliecināti, ka neviena armija, itin neviens kareivju pulks nemūžam neuzradīsies no pilsētas, kas iesaukta par Dzeloņcūku, lai palīdzētu par Gārni sauktajai pilsētai, kuru jau visdrīzākajā laikā orkiem izdosies vienā mierā un bez jebkādiem traucēkļiem izdeldēt no zemes virsas.
Jorša acis ātri sameklēja vietas, kur spraugas starp pīķiem un mietiem bija pietiekami platas vai kur asās smailes nestiepās tik augstu kā cituviet. Kaut arī pamatu pamatos smaguma spēks nebija pārvarams, uz īsu brīdi tam tomēr varēja turēties pretī. Enstrīls lēca pirmais. Joršs tam palīdzēja un vadīja lēcienu. Tūdaļ sekoja arī pārējie zirgi, un Jorša prāts tos visus atbalstīja, stiprināja un vadīja. Šīs pārmērīgās pūles teju laupīja visus spēkus, taču nogurums tūdaļ pagaisa, to izšķīdināja gan aplenktās pilsētas tauru skaņas, gan drosme, niknums un ticība, ko juta Joršs un visa viņa armija. \
Nākamajā mirklī viņiem pretī nostājās apstulbušu orku pulks. To komandieris bija milzīga auguma. Joršs no grāmatās lasītajām gudrībām izsecināja, kas šis varētu būt viens no Uguns kalnu orkiem, kas mājo vistālākajā izzinātās pasaules austrumu nostūrī. Spalvainu kumšķu un ilkņu rotāto seju daļēji aizsedza no ādas gabaliem un sarūsējušiem dzelzs gabaliem darināta ķivere, kuras priekšdaļa nepārprotami atveidoja vilka purnu, — piederību Uguns kalnu iemītniekiem apliecināja arī pusapaļais vairogs ar asām dzelzs smailēm, kas līdzinājās zvēra nagiem.
Joršs orku nogalināja ar vienu zobena cirtienu.
Nāves sāpes viņu pašu ievainoja gluži kā bulta: to, kā zobena asmens iegriežas ienaidnieka miesā, viņš juta tik skaidri, it kā cirtienu būtu saņēmis pats; viņš juta, kā stājas sirds, kā elpa noslīkst asinīs, dzirdēja, kā gurguļo gaiss, skanot pēdējiem gārdzieniem. Viņam pāri brāzās atmiņas par nogalinātajiem, kuru nocirstās galvas tika spraustas uz mietiem, atmiņas par neķītrajiem smiekliem, kas bija pavadījuši ļaunākos slaktiņus, atmiņas par baudu, ko sagādāja apziņa par savu spēku un vara pār bezpalīdzīgajiem upuriem. Joršs sajuta arī prieku, ko nokautajam orkam bija sagādājusi soļošana vienā ritmā ar pārējiem, jo šādā kopīgā kustībā un tikai šādā kopīgā kustībā bija iespējams noslāpēt un aizmirst apjēgu par paša niecīgumu. Joršs sajuta arī nogalētā atmiņas par vasaras vēja smaržu. Vēl prātam kā straujas dubļainu ūdeņu tērces cauri izskrēja senākas atmiņu ainas: vienmēr noskaitusies māte, rupja, kauslīga, sakumpusi, tā meklē ko ēdamu, bet tai visapkārt ņudz vesels bars noraudājušos un izmisušu sīkaļu; un Joršs saprata, ka ikvienam, kurš pārtop par orku, bērnība nozīmē dubļus un badu, — orki bija nemīlētie bērni, kas radīti vienīgi tāpēc, lai tos varētu izmantot kā rungas un akmeņus, ko triekt pret pārtikušāko, izlaupāmo pasauli.
Arī orki bija domājošas būtnes.
Spalvu kumšķi, ādu gabali un ilkņi bija tikai kara maska, kas aizsedza patieso seju. Orki nebija pekles izvemti izdzimteņi, tie bija personas — cilvēkiem, elfiem vai rūķiem līdzīgas saprātīgas būtnes. Tiem bija atmiņas. Tie izjuta sāpes. Tikko piedzimuši, tie bija raudājuši tikpat izmisīgi kā ikviens jaundzimušais. Tie visi bija iznēsāti siltā mātes klēpi.
Joršs pievaldīja savu zirgu.
Viņš vairs nekādi nespētu raidīt vēl vienu zobena cirtienu.
Viņa karavadoņa karjera bija galā.
Rankstrails viņu apsteidza. Viltotais vajātā un vajātāja stāvoklis bija izjaukts. Kapteinis steidzās atbrīvot savu pilsētu. Viņa zobens nogalēja ikvienu, kas trāpījās viņam ceļā.